Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par Ēdelnieku jaunsaimnieku dzimtu (sākums 28. marta un 4., 11. aprīļa numurā).
Lieldienas
Lieldienas mūsu mājās bija saistītas gan ar laicīgām, gan garīgām tradīcijām. Klusajā nedēļā skolā negājām. Ja Klusā nedēļa, tad tā arī bija klusā. Lielajā Piektdienā vecāki brauca uz baznīcu, gāja pie dievgalda. Pēc iesvētīšanas arī mēs varējām turp doties, bet tas ātri beidzās, jo pienāca citi laiki…
Lieldienu rītā tēvs jau agri bija iekāris šūpoles lielā šķūņa durvīs (koki vēl ap māju bija pārāk mazi). Iepriekšējā vakarā krāsojām olas. Likām sīpolu mizās, sējām klāt gan lapiņas, gan putraimus, lai tikai būtu raibākas. Uz olām izkasījām dažādus ornamentus. Veikalos varēja nopirkt arī olu laku, un dažkārt lietojām arī to.
Kad bijām vēl mazi, memmīte tēloja Lieldienu zaķi. Zaķis olas bija noglabājis dažādās vietās. Vēlāk, kad jau zinājām patiesību, tomēr vēl gribējās meklēt viņa nestās olas.
Māsa Skaidrīte atcerējās, ka kādās Lieldienās pa mūsu iebraucamo ceļu tiešām ielēcis liels zaķis. Ausis kustējušās, grozs uz muguras, un ūvinājis: “Ū-ū-ū-ū!” Zaķis ielēcis lielajā lauku šķūnī. Bērni skrējuši meklēt, bet zaķi nav atraduši. Tikai skaistas olas palikušas. Lielais zaķis esot bijis mātes brālis Alfrēds, kas atbraucis no pilsētas uz “Saulceriem” un pie viena gribējis iepriecināt māsas bērnus “Ziedoņos”. Tas viņam izdevās!
Vecaistēvs pūpolsvētdienas rītā centās mūs nopērt ar pūpoliem. Samaksa par visādiem darbiem Lieldienās bija krāsotas olas. Arī šūpoļu kārējiem un šūpotājiem tādas pienācās.
Tautā runāja, ka Lieldienu šūpoles nevajagot kārt tuvu pie upes, upmalā, tad kāds varot piedzīvot nelaimi. Un tā arī notika. Tieši Lieldienās “Pūpolos” brālēnam Aivaram Andrējevam bija kristības. Šūpoles pakāra lauku šķūņa galā upes krastā. Mani paņēma šūpot kāds lielāks puisis. Es jau nebiju no bailīgajām! Bet pēkšņi palaidās rokas, un es izkritu. Paliku uz zemes guļot nesamaņā – visus nobiedēju. Taču tad atguvos. Kad mani pārveda mājās, dabūju ilgi nogulēt, pat nevarēju iet skolā un kārtot nobeiguma eksāmenus.
Vasarsvētki
Vasarsvētkiem gatavojoties, tēvs ar brāļiem parūpējās, lai mājā netrūktu meiju. Tās bija pie durvīm visās istabās. Vāzēs lauku ziedi. Vasarsvētku rītā turējām nelielu lūgšanu. Pēc tam sēdāmies pie balti klāta galda un baudījām svētku brokastis.
Kad pušķojām māju, mātei vienmēr bija kāds dzejolis no veciem laikiem, ar ko pajokot. Viņa skaitīja: Vasarsvētkos, kad ar meijām/ tavas durvis pušķošu,/ mīļais, tad pa kalniem, lejām/ puķītes tev lasīšu.
Ziemassvētki
Ziemassvētkiem skolā jau laikus gatavojās. Mācījās dziesmas, dejas, neizpalika teātris. Svētku egles sarīkojums notika Biedrības namā, kas atradās mazu gabaliņu no skolas. Vēl pēdējie mēģinājumi, un tad visi organizēti devās uz Biedrības namu.
Vakaru ievadīja mācītāja uzruna un dažas garīgas dziesmas. Pēc tam rādījām savus priekšnesumus. Vēlāk sabīdījām solus gar zāles malām, un tad nāca Ziemassvētku vecītis ar lielu dāvanu maisu un žagaru. Maisā slēpās grāmatas labākajiem skolēniem un saldumi. Pirms Ziemassvētkiem uz skolu bija jānes drēbju maisiņi, kur ielikt konfektes. Katrs centās pagatavot skaistu maisiņu. Es arī atceros tos skaistākos – sarkana satīna, pārvilkts ar baltu tillu, cits izšūts ar pērlītēm.
Pēc saldumu saņemšanas gājām rotaļās. Dziedājām kopā ar dejošanu: “Strauja, strauja upe tek”, “Gailīt’s teica vistiņai”, “Zaļā dārzā”, “Stāsti manim, Daugaviņa”… Cits pat no sava maisiņa nešķīrās un dejoja, to uzmaucis uz rokas. Bet par visu skaistāka bija lielā, krāšņā egle.
Skaisti Ziemassvētkus svinējām arī mājās. Lai gan jaunsaimnieku dzīve ritēja pieticīgi, jo bijām taču četras atvases, svētkus pratām svinēt. Galvenais – vajadzēja māju sapost! Tētis atveda no meža eglīti, un bērniem bija uzdots to izpušķot. Bez svecītēm un kādam retam bumbulītim eglītes zaros mirdzēja neiztrūkstošā zvaigzne – pašā galotnē. Smaržoja pīrāgi, piparkūkas. skābi kāposti, šņukurs, desas. Sarkanvaidziņu āboli – pepiņi. Neiztrūkstošas bija vates piciņas un spurainās konfektes.
Pušķodamas eglīti, mēs ar māsiņu izdziedājām visas Ziemassvētku dziesmas. Vakarā sanāca ciemiņi – vectēvs, vecmāmiņa, māsīcas, daži tuvākie kaimiņi. Aizdedzām eglīti. Pirmās dziedājām garīgās dziesmas, tad bija bērnu priekšnesums. Atmiņā palikuši tieši mūsu māmiņas priekšnesumi. Viņa runāja no “Mērnieku laikiem” Ķenča tekstu fragmentus. Mēs kāds tēlojām Pāvulu – gulējām un krācām. Otrs priekšnesums bija “Meža Pauns”. Māmiņa bija ģērbusies kažokā. Deklamēja garu dzejoli un beigās apgūlās. No teiktā es atceros: “Es esmu meža Pauns,/Tik jauks, tik mīlīgs…” Dzejoļa nobeigumā Pauns aiziet gulēt, saliek kājiņas zem galviņas un saldi guļ. Vēl viens mammītes priekšnesums bija dzejoļa “Vērpējas” inscenējums. Tam bija vajadzīgs teicējs un trīs personas: meitene (“Sēž pie ratiņa meitene sārta,/Sevim tā darina svētdienas kārtu..”), jaunava (“.. gaida savu laimi..”) un sirmgalve – vērpj, atceras visu… Beigās “vērpēja aizmieg un mūžīgi dus”… Kad bijām mazas, mums tā nomiršana nepatika un mēs raudājām.
Eglīti parasti dedzām Pirmajos Ziemassvētkos, bet svētku priekšvakarā braucām uz baznīcu. Jelgava no mums nebija tālu, tikai vienpadsmit kilometru. Tētis iejūdza ragavās zirgu, un mēs visi seši braucām uz baznīcu. Bijām ģērbušies kažokos, satinušies seģenēs un sasegušies lupatu deķos. Ja bija ļoti auksts, piena kannu pielēja ar vārošu ūdeni, un tā mēs braucot sildījām kājas.
Nav aizmirstams Ziemassvētku vakars baznīcā: spoža egle, dziesmas un ērģeļu mūzika, gaisotne tāda viegla, neizprotama.
Nav aizmirstamas arī zvaigžņotās naktis, kad, braucot no baznīcas, lūkojāmies debesīs, mēģinājām “izpētīt” zvaigznes. Visapkārt piesnidzis sapņains mežs…
Jaunais gads
Jaunais gads, tāpat kā visi svētki, bija jāsagaida ar tīru māju. Ēdieni nedaudz atšķīrās, jo klāt nāca zivis un zirņi: zivis nesot naudu (zvīņainās), zirņi visi jāapēd Vecgada vakarā, tad jaunā gadā nebūšot asaru. Vecgada vakarā arī dedzām eglīti. Kad iestājās jaunais gads, dziedājām dziesmu, ko bija iemācījusi māte. Tā bija kā tosts jaunajam gadam. Cita tosta jau nebija.
Stājas man priekš gara acīm
nepārredzams Jaunais gads –
it kā tuksnesis, kā jūra,
kurai pāri nesniedz skats.
Nav man drosmes iekšā doties,
tomēr palikt nespēju:
laika straume rauj ikvienu
prom uz dzīves atvaru.
Tad es dzirdu Jēzus balsi,
Viņš man solās līdzi nākt.
Pazūd bailes, mitas raizes,
varu priecīgs ceļot sākt!
Pēc dziesmas cits citam vēlējām laimes. Tad sākām liet Jaungada laimes, bet vēlāk, kad jau bijām lielāki, kopā ar draugiem zīlējām ar gredzeniem, sildījām šķīvīti, saucām garus.
Atgadījums Brīvdabas muzejā
Tēvs bieži uzņēmās visus saimniecības darbus, pat govju slaukšanu, lai mēs ar brāli un māsu varētu aizbraukt uz izrādi vai apskatīt kādu tālāku vietu. Tā reiz aizbraucām uz Jūrmalu, kur Bulduros mācījās vecākais brālis Arvīds. Bet kādu dienu Rīgā apmeklējām Brīvdabas muzeju.
Toreiz muzejā notika Strādnieku svētki ar paša prezidenta Kārļa Ulmaņa, ko tolaik sauca par Vadoni, piedalīšanos. Vispirms braucām ar zirgu uz Jelgavu. Zirgu atstājām Jelgavas iebraucamajā vietā jeb sētā, kā to tolaik saucām. Pēc tam ar vilcienu līdz Rīgai, tālāk ar tramvaju.
Pēc Vadoņa runas sākās tautas pašdarbība. Ļaužu bija ļoti daudz – cits pie cita. Galvenais, protams, izdarības bērniem: deklamācijas, dziesmas, laimes akas, staigāšana pa baļķiem un citas. Par katru izpildījumu balvā saņēmām saldumus. Visiem par brīvu bija arī siltas pusdienas (tām izsniedza talonus). Sākumā viss noritēja normāli, sākām apskatīt senlatviešu mājas, rijas, bet, kad nonācām dzirnavās, es pazaudēju savējos. Te nu sekoja mana lielākā kļūda. Vajadzēja palikt dzirnavās, bet es sāku viņus visur meklēt un savukārt viņi – mani. Pareizi būtu bijis, ja būtu gājusi pie policista. Pa skaļruņiem ik brīdi atskanēja ziņojumi par noklīdējiem. Taču es to nedarīju. Galu galā man apnika savējos meklēt, sāku atkal “pelnīt” saldumus.
Vakarā bija brīvdabas izrāde, kas man interesēja. Izspraucos cauri ļaužu pūlim un nosēdos zālītē tuvu skatuvei. Te nu manējie mani atrada. Māte tā jau teikusi: ja citur neatradīsim, tad tikai pie teātra. Tā es savai ģimenei izjaucu visus svētkus, jo viņi nebija piedalījušies spēlēs, bet tikai mani meklējuši. Tā lai būtu katram mācība – ja pazaudē savējos, paliec tai vietā, kur tas noticis. Agri vai vēlu tevi atradīs!
Svētkos arī lija. Man bija sarkans mētelis, kas lietū nokrāsoja manu balto blūzi.
Skola
Uz Vircavas skolu, kas no mūsu mājām bija apmēram piecus kilometrus, parasti gājām kājām. Turp varēja aiziet pa diviem ceļiem. Viens bija Muižzemnieku jeb Ķīziņu, otrs – Ķīļamuižas ceļš. Pavasaros un rudeņos Vircavas upīte pārplūda, visas pļavas un ceļš gar Muižzemnieku tiltu mirka ūdenī. Tādās reizēs gājām caur Vircavas parku, pa Ķīļamuižas ceļu, kas gan arī bija vienos dubļos. Vēl bija trešais ceļš – taisnākais, kas veda cauri privātajām pļavām. Saimnieki neaizliedza pa tām iet, jo mēs bijām ieminuši tikai vienu taciņu. Kad pļavas pārplūda un sasala ledū, no mājām līdz skolai gājām slidinoties, citi pat slidoja līdz skolai ar slidām. Pavasaros pļavas atdzīvojās un raisīja visdažādākos ziedus, sākot no purenēm, vizbuļiem, bezdelīgactiņām, āboliņu.
Ziemā, kad bija ļoti auksts, tēvs uz skolu veda mūs ar zirgu. Kad ceļā satikām kādus gājējus, visus, cik vien ragavās varēja ielēkt, pieņēmām.
Skolā man sevišķi patika dziedāšanas stundas, es gandrīz visas mācītās dziesmas zināju. Zināju arī garīgās dziesmas, ko dziedāja ticībmācības stundās. Jāuzsver, ka katru rītu sākām ar nostāšanos skolas zālē, tad kādu garīgu dziesmu un tēvreizi. Tikai pēc tam devāmies klasēs. Rīta līnijā tika pateikti arī svarīgākie dienas uzdevumi.
Katru rudeni, sākot skolas gaitas, māte ar tēvu mūs apmīļoja, mājās nodziedājām “Jēzu, pavadi ceļā žēlīgi”, noskaitījām arī tēvreizi. Pirmajā skolas dienā visa skola devāmies uz Lielvircavas baznīcu. Gājām pa pļavām, gar Vircavas upes krastu. Nemaz tik tuvu nebija, bet tas bija ļoti patīkams gājiens. Parasti pirmās skolas dienas bija saulainas, visur rudens zelts, un mēs visi tik vienoti!
Skolā notika arī daudz svarīgu pasākumu un svētku: Putnu dienas – Māras dienas, pēcpusdienas ar nelieliem priekšnesumiem, rakstnieku dienas, Draudzīgais aicinājums. Jāatzīmē bija arī kaimiņu Lietuvas un Igaunijas dibināšanas dienas. Vajadzēja prast himnas igauņu un lietuviešu valodā.
Lieli svētki bija Bērnības svētki, tos rīkoja mācību gada beigās. Visu ziemu bijām mēģinājuši gan dziesmas, gan dejas, gan vingrojumus, ko tad svētkos rādījām. Bērnības svētku svinēšanai apvienojās Staļģenes, Lielvircavas un Svētes skolas. Mācību gada laikā braucām uz kopmēģinājumiem. Paši svētki katru gadu tika rīkoti savā skolā. Pie mums tie notika Vircavas parkā. Piedalījās kori, deju kolektīvi un vingrotāji. Svētkus ievadīja pūtēju orķestris. Kā mēs skaisti iesoļojām pasākuma vietā mūzikas pavadībā! Svētkos arī bija ēdināšana par brīvu. Darbojās bufete, kur papildus našķoties. Pēc priekšnesumiem – dejas un rotaļas.
Rudeņos rīkoja Ražas svētkus, kuros savu sniegumu rādīja mazpulcēni. Taču lielākie svētki skolā bija 15. maijs (Kārļa Ulmaņa autoritārās varas pārņemšanas datums – 1934. gada 15. maijs – red.), 18. novembris un Ziemassvētki. Priekšnesumi tika gatavoti dažādi – dziesmas, dejas, teātra izrādes. Skolotājs Zīlītes kungs ar vijoles palīdzību mācīja dziedāt, Lapiņjaunkundze mācīja deklamācijas, teātri, Blumbergjaunkundze – tautiskās dejas. Es piedalījos visos pasākumos, jo ļoti patika dziedāt, spēlēt teātri.
Ziemassvētku sarīkojumi neko lielu neatšķīrās no tagadējā Ziemassvētku vakara. Tāpat ar priekšnesumiem, Ziemassvētku vecīti. Atšķīrās tikai ar dejām. Skolotāji gan uzspēlēja uz klavierēm kādu valsi, polku, bet viss vakars tomēr balstījās uz pašu rotaļām: dejošanu un dziedāšanu. Dažas minēšu: “Strauja, strauja upe tecēj’ ”, “Sijā auzas”, “Brālītis un māsiņa”, “Lakstīgala kroni pina”, “Zaļā dārzā”, “Skaisti dziedi, lakstīgala”, “Tūdaliņ, tagadiņ” u.c. Vēl Ziemassvētku vecītis dalīja konfektes, bet to iesaiņojums bija īpašs. Pirms Ziemassvētkiem katram bija jāatnes maisiņš, darināts no audekla, ar izšūtu vārdu. Katrs centās uzšūt to skaistāko.
Es biju lielā deklamētāja. Nevienā sarīkojumā neiztika bez manas deklamēšanas. Aspazijas “Nebēdne meitene”, “Maija lietutiņš” (tas skolotājai Lapiņai tik ļoti patika, ka viņa par šo dzejoli man uzdāvināja grāmatu). Spēlēju arī teātri, dejoju tautiskās dejas. Man bija viegla galva, ātri varēju iemācīties. Tikai es biju slinka! Šo kļūdu centos izlabot savos bērnos un skolēnos, jo tad sapratu, kādu ļaunumu nodara slinkums.
Mani pirmie skolotāji – Osvalds Zīlīte, Fricis Buks, Elza Lapiņa un Laura Blumberga-Ose. Skolotājus ļoti cienījām. Liels kauns bija, ja kādu par stundas traucēšanu piecēla kājās. Kad no skolas aizgāja mūsu mīļie skolotāji Zīlīte un Lapiņa, ļoti raudājām, domājām, ka nekad vairs viņus neredzēsim (tā arī es vairs viņus nesatiku). Kas nu mūs tālāk mācīs? Kas mācīs skaistās dziesmas un deklamācijas? Un kādi būs jaunie skolotāji?
Dzīve tomēr turpinājās, un uz mūsu skolu no Kalnciema sešklasīgās pamatskolas atnāca jauns skolotājs Žanis Dakstiņš ar sievu Elzu (arī skolotāju) un dēliņu Arni. Tas nu bija jaunais skolas pārzinis. Mēs viņu ātri iemīlējām. Viņš bija lēns, nosvērts. Bez liekas balss pacelšanas, viņam vajadzēja tikai paskatīties, kad jau trokšņotāji apkaunējās. Kad Dakstiņu ģimene gribēja aiziet uz kādu sarīkojumu, es paliku pie mazā Arņa. Viņi man to uzticēja, jo es biju augusi ģimenē, kur ir mazāki bērni. Ilgi nebija mūsu prieki, jo skolotājs Dakstiņš saslima un, nepabeidzis mācību gadu, nomira. Kad skolotāju izvadīja no Jelgavas Sv.Annas baznīcas, kāds bija licis dēliņam Arnītim nest tēvam maijpuķītes. Maziņais aizgāja pie tēva un visā balsī sauca: “Tētis neņem!” Pagājuši daudzi gadi, bet tas tik dziļi iespiedies atmiņā, ka joprojām to atceros.
Skolotāja Dakstiņa vietā līdz mācību gada beigām strādāja viņa sieva, mācīdama priekšmetus, ko bija mācījis vīrs. Viņas stundās mēs bijām ļoti klusi, jo sapratām lielās bēdas. Bieži, uzdevusi mums patstāvīgos darbus, skolotāja atspiedās pret krāsni un skatījās pāri klasei, kur caur logu varēja redzēt Vircavas pilsdrupas. Pār viņas vaigiem ilgi plūda asaru strautiņi. Viņas dzīve arī bija drupās. Pēc mācību gada skolotāja atgriezās Kalnciemā.
Dzīve atkal ritēja tālāk. Atnāca jauni skolotāji – Valda Krasta un Ērika Bergmane-Barone, Oskars Beikmanis. Skolotāja Bergmane-Barone turpināja skolotājas Lapiņas darbu, turpinājām deklamēt, spēlēt teātri. Skolotāja Blumberga mācīja rokdarbus, un mēs, čaklākās rokdarbnieces, varējām piedalīties pieaugušo svētku galdu klāšanā. Palīdzējām arī virtuves darbos. Skolotājs Beikmanis mums mācīja rakstīt dzejoļus. Atceros, kad nomira dzejnieks Edvarts Virza, bija marts, nācu no skolas, lielām pārslām sniga. Un es, skumju pārņemta, līdz mājām sadomāju četrpantu dzejoli.
Kad bija ļoti aukstas ziemas un kad pavasaros pārplūda ceļi, mēs palikām skolas internātā. Tur bija gaišākas lampas, un, kad izmācījāmies, strādājām rokdarbus.
Gadi aizsteidzās, pienāca pēdējais pavasaris, eksāmeni. Arī tad mēs palikām internātā. Gājām mācīties uz Vircavas parku. Cik parkā bija skaisti! Visas liepu alejas klātas tumši un gaiši zilām vijolītēm, smaržoja baltās maijpuķītes, un ievājos vēl nebeidza dziedāt lakstīgalas.
Arī tad, kad beidzām skolu, turpinājām nākt uz skolu, kur notika arī pieaugušo pašdarbība. Paši tajā piedalījāmies. Teātris, koris, sports. Piedalījāmies Dziesmu svētkos, deju svētkos ieguvām otro vietu republikā un dejojām uz Rīgas operas skatuves.
Vircavas parkā notika zaļumballes. Vai vēl ir skaistāka mūzika kā tās mūzikas skaņas, kas reizēm skumjas un reizēm priecīgas vasaras naktī līdz rīta ausmai tālu aizplūda pār Zemgales pļavām un klajumiem? Tās dzirdu vēl tagad pēc gadiem. Turpinājums nākamajā numurā
