Pārgājiens Ikšķile–Zilie kalni–Kangari–Ikšķile 53 kilometru garumā.
Pārgājiens no Cukurfabrikas dzelzceļa stacijas līdz Rīgai (par to stāstīts 4. aprīļa “Zemgales Ziņās”) man bija pirmā reize, tik garu ceļa posmu veicot kājām. Nolemjot doties arī nākamajā biedrības “Soli pa solim” organizētajā pārgājienā no Ikšķiles uz Kangariem, izaicinājuma latiņa tika pacelta vēl mazliet augstāk. Tiesa gan, nesanāca gluži plānotie 60 kilometri, jo maršruts galu galā bija īsāks, taču 53 kilometri tika nosoļoti.
Ar Zilo kalnu reljefu
Pārgājiens šoreiz sākas agrākā rīta stundā, gājēji jau pulksten astoņos pulcējas Ikšķiles stacijā un sāk ceļu dabas parka “Zilie kalni” virzienā. Lai arī pārgājienā no Jelgavas uz Rīgu varēja atrast dažādus interesantus objektus, kur piesiet aci, abus tos ainaviskuma ziņā nevar salīdzināt. Ceļš no Ikšķiles jau sākumā ļauj priecāties par glītām mežu, upju, ezeru un karjeru ainavām. Ātri tiek sasniegts dabas parka “Zilie kalni”. Pieejamā informācija par šo parku vēsta, ka tā lielāko daļu klāj mežu biotopi – dabas parka mežainums ir 92,5 procenti. Galvenā dabas vērtība ir pati osa grēda un ar to saistītie Latvijā un Eiropā aizsargājamie biotopi – skujkoku meži uz osveida reljefa formām. Daļa vecāko mežaudžu atbilst dabisko un potenciāli dabisko meža biotopu kategorijai.
Teritorijā sastopami arī stāvošu saldūdeņu biotopi Dubkalnu karjerā, kas pēc grants ieguves pārtraukšanas 2003. gadā pakāpeniski daļēji aizpildījies ar pazemes ūdeņiem. Ūdenstilpes Dubkalnu karjerā ir Ogres Zilajiem kalniem jauni biotopi – mākslīgi antropogēni veidojumi, bet jau tagad ūdenstilpes būtiski bagātina biotopu un sugu sastāvu dabas parkā. Ūdenskrātuve ir mežu ieskauta. Tās austrumu pusē atrodas stāvs kalns, kur izbūvēts arī skatu laukums. Šeit pārgājiena dalībnieki tiek pie pirmās piecminūšu pauzes. Nedaudz var atpūsties, dažs pauzi izmanto, lai novilktu kādu drēbju kārtu, jo ejot jau kļuvis silti, cits ar prieku bildējas uz glītās ainavas fona. Galu galā no skatu punkta paveras krāšņs skats uz ūdenstilpi ar daudzām smilšainām peldvietām.
Zilo kalnu ainavas jau pazīstamas no skrējiena “Stirnu buks” posma, līdz ar to nav pārsteigums, ka te negaida tāds pats reljefs kā pārgājienā no Jelgavas uz Rīgu, bet gan jāpievārē arī jūtami kāpumi kalniņos.
Starp citu, dabas parkā “Zilie kalni” konstatētas sešas Latvijā īpaši aizsargājamas putnu sugas un vairākas retu un aizsargājamu kukaiņu dzīvotnes. Minēto vērtību dēļ dabas parkam ir nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ne vien Latvijā, bet arī Eiropā.
Jaunais skatu tornis
Arī tālākais ceļš uz Kangariem ved pa visai patīkamām takām un ceļiem. Lai gan ir posmi, kuri tiek veikti arī pa grants ceļiem, tie nav tik ilgi, lai paspētu apnikt, turklāt ainava ir mainīga, mijoties pļavām, viensētām un mežu masīviem. Ar vairākām pauzēm tiek sasniegts pārgājiena tālākais punkts – dabas liegums “Lielie Kangari”. Noteikti ne viens vien “Ziņu” lasītājs jau kaut kur manījis informāciju par jauno dabas taku un torni, kas tur izveidots. Šajā vietā pārgājiena dalībnieki tiek pie garākas – 40 minūšu – pauzes, lai paēstu pusdienas un tie, kas vēlas, arī uzkāptu 33 metrus augstajā skatu tornī. Tā virsotnē atrodas platforma, no kuras paveras skats uz Kangaru ezeru un Lielkangaru purvu. Dabas liegumā izbūvēta arī nepilnus divus kilometrus gara pastaigu taka ar tiltiņiem un skatu platformu pie ezera. Takas sākumā izvietotais veselības maršruts ikvienu apmeklētāju aicina kārtīgi izvingroties un izkustēties. Apmeklētāju informēšanai un izglītošanai visas takas garumā izvietoti arī stendi ar fotogrāfijām, kas apvieno varenu stāstu un teiku kopumu par notikumiem, vietām, tēliem un parādībām dažādās apkārtnes vietās.
Lielie Kangari ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Lielie Kangari atrodas Ropažu novadā un Ogres novada Suntažu pagastā 1972,4 hektāru platībā. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Absolūtais augstums sasniedz 78 metrus virs jūras līmeņa. Platums svārstās no 60 līdz 100 metriem. Kopējais vaļņa garums ir ap 26 kilometriem, bet augstākais posms, ko parasti saprot un apzīmē ar Lielajiem Kangariem, ir aptuveni septiņus kilometrus garš.
1957. gadā tagadējā Suntažu pagastā tika nodibināta dabas aizsardzības teritorija – liegums 630 hektāru platībā. 1977. gadā osu grēda izdalīta kā kompleksais dabas liegums. 2004. gadā tas paplašināts, iekļaujot ievērojamas Ropažu novadā platības – pievienojot 1300,4 hektārus. Pašreiz lieguma kopējā platība ir 1972,4 hektāri. Kopš 2005. gada liegums iekļauts Eiropas mēroga īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”.
Aizsargājamā teritorijā ietilpst gan pati osu grēda, gan arī blakus esošās dabas teritorijas un reti biotopi. Galvenās lieguma dabas vērtības ir reljefs, augsne un kultūrvēsturiskā ainava, kas veido priekšnosacījumus retu un aizsargājamu dzīvotņu pastāvēšanai, tai skaitā arī Latvijā retās dzeltenās dzegužkurpītes atradnei; astoņi Eiropā īpaši aizsargājami biotopi, tai skaitā pieci prioritāras nozīmes un divi Latvijā īpaši aizsargājami biotopi; Latvijā un Eiropā retas un aizsargājamas augu, bezmugurkaulnieku un putnu sugas. Liegumā līdz šim konstatētas šādas īpaši aizsargājamas sugas: 20 augu, trīs sēņu, sešas ķērpju, divas sēņu, sešas bezmugurkaulnieku, 19 putnu un divas zīdītāju.
Dabas liegumā atrodas valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis – Ķoderu pilskalns, saukts arī par “Lielā vīra gultu”. Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers. Blakus Kangaru ezeram izveidotās dabas takas malā atrodas Burlakkalniņš – vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji.
Lielos Kangarus šķērso reģionālais autoceļš P4 (Rīga–Ērgļi), kas šajā posmā ir ar īpaši izteiktiem un asiem līkumiem un Latvijas apstākļiem ļoti ievērojamām nogāzēm, kas dažviet pārsniedz 20 metru. Šis ceļa posms īpašs arī ar to, ka tas izbūvēts atbilstoši kalna reljefam un ir viens no gleznainākajiem Latvijā.
Par Kangaru ezeru veidošanos liecina teika: tai vietā, kur tagad Kangaru kalni, agrāk bijis ļoti liels ezers. Ļaudis, uz Rīgu iedami, gājuši lielu līkumu apkārt. Beidzot Dievs paīsinājis ceļu: piebēris lielu, lielu maisu ar smiltīm, bridis ezeram krustiem pāri un piebēris pašu vidu lielā augstumā. Nu bijis tilts gatavs. Bet ezeram tas nepaticis, viņš kādu dienu ātri, ātri paēdis pusdienu un devies prom. Tikai steidzoties divi šķīvji uz ēdamā galda aizmirsušies. Tie – mazie ezeriņi pie Kangaru kalniem.
Teika stāstot patiesību, jo ezeri patiešām sākotnēji bijuši divi – viens kalnu uzbrauktuves sākumā, dodoties uz Suntažiem, labajā pusē un otrs pie Kangaru purva kreisajā malā. 17. gadsimta zviedru ceļu kartē pirmais dēvēts par Kangaru ezeru (mūsdienās aizaudzis) un otrais par Puskangarezeru – mūsdienās sauc par Kangaru ezeru, un tas ir apskatāms.
Pēc atpūtas Kangaros sākas atpakaļceļš. Tas vijas pa citām takām, pārvarot arī brikšņainas un gana slapjas vietas mežā, izved gar karjeru malām un kādā posmā atkal savienojas ar turpceļa maršrutu, pašās beigās pie Ikšķiles gan vēlreiz izmetot nelielu, bet savādāku loku nekā no rīta.
Pēc pārgājiena galvenais secinājums ir – gribas vēl. Ja maršruts ved pa ainaviskām vietām, garos kilometrus nav nemaz tik grūti izturēt. Turklāt daudz ko vērta ir kompānija – tie ir cilvēki, kas sapulcējušies, lai izbaudītu šo pasākumu, un pārgājienā dodas priecīgi, apņēmīgi un atvērti sarunām un kopīgam ceļam. Tādā sabiedrībā dažas iegūtās tulznas un piekusušie locekļi pēc pastaigas šķiet sīkums.
