No 1971. gada līdz 2018. gadam Jelgavas tehnikumu absolvēja 3552 izglītojamie, tajā skaitā 3218 izglītības programmā “Būvdarbi”, iegūstot apdares darbu tehniķa, apdares darbu strādnieka, mūrnieka, flīzētāja, krāsotāja, apmetēja kvalifikāciju, kā arī 334 izglītojamie programmā “Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija”, iegūstot santehniķa, santehniķa–metinātāja, atslēdznieka–santehniķa, inženierkomunikāciju tehniķa kvalifikāciju). Pašlaik šajās programmās mācās 148 audzēkņi, stāsta Jelgavas tehnikuma direktores vietniece izglītības jomā Nona Jakušova.
Darba gaitas sāk, vēl mācoties skolā
Aigars Krūmiņš programmā “Būvdarbi” mācījās no 2002. līdz 2006. gadam un apguvis apdares darbu tehniķa profesiju.
“Mani saistīja būvniecība, tāpēc izvēlējos šo skolu. Tikai aizejot uz tehnikumu, uzzināju, ka pirmo gadu var mācīties par apdares darbu tehniķi. Speciālie mācību priekšmeti mums bija plašā amplitūdā – sākot no fasādes darbiem un beidzot ar grīdu flīzēšanu. Uzskates materiālu gan nebija tik daudz kā tagadējiem tehnikuma audzēkņiem, visu vairāk apguvām teorētiski. Skolas laikā piedalījos dekoratīvā apmetuma veidošanas konkursos, bet sportā – dambretes turnīros. Loti saistošs mācību priekšmets šķita interjera dizaina pamati, arī tādi praktiskie priekšmeti kā tāmēšana, flīzēšana un sausā būve. Atmiņā palikusi speciālo priekšmetu skolotāja Zigrīda Devjakoviča un sporta skolotājs Imants Šillers, ar kuru kopā braucām spēlēt dambreti. Žēl, ka neliela trauma man liedza piedalīties roku laušanās sacīkstēs. Skola ar plašo priekšmetu klāstu deva ieskatu, vēlāk daudz ko apguvu praksē – katrā objektā var iemācīties ko jaunu. Ik gadu apmeklēju arī seminārus. Tagad privāti aktīvi darbojos būvniecībā, strādāju par darbu vadītāju, pilnveidoju savas prasmes,” stāsta A.Krūmiņš. Viņš ir saglabājis saikni ar savu bijušo skolu – gan dodas pieņemt eksāmenus apdares darbu tehniķiem, gan ņem praksē tehnikuma audzēkņus.
Aigars uzskata, ka mācību process toreiz un tagad atšķiras – mūsdienu jauniešiem ir daudz plašākas iespējas, jo aprīkojums, iekārtas, instrumenti un darbnīcas tagad tehnikumā ir augstākā un plašākā līmenī, ne visos uzņēmumos pat tādas ir. Viņš atzīst, ka celtniecības profesijas, piemēram, apmetēja un flīzētāja darbs, kļūst arvien sarežģītākas, specifiskākas un tādas vienotas celtnieka profesijas vairs nav. Tāpēc jauniešiem, jau mācoties, no plašā zināšanu klāsta, ko piedāvā skolā, vajadzētu pašiem izvēlēties savu virzienu, specializēties, darboties tajā un būt savā jomā vislabākajiem.
A.Krūmiņš piekrīt, ka darbu vadītājam jābūt zināšanām par visiem darbiem, jāizprot process, bet visus celtniecības darbus paveikt vienādi augstā līmenī vienam cilvēkam praktiski nav iespējams. “Man ir jāprot strādniekam paskaidrot, jo viņš vienmēr gaidīs pareizo atbildi, un man jāprot viņam to sniegt,” viņš piebilst.
Par darbu vadītāju Aigars strādā jau 13 gadu. Darba gaitas sācis 2006. gada martā, lai gan skolu beidzis tikai jūnijā, jo paralēli mācībām piestrādājis par darbu vadītāju. “Jau brīvlaikā starp kursiem savācu savus draugus, brālēnus, un vasarās strādājām,” viņš atminas.
Atgriežas kā pedagogs
Dainis Krūmiņš tehnikumā mācījās no 1977. līdz 1980. gadam, kad tā bija 45. profesionāli tehniskā vidusskola, un ieguvis atslēdznieka– santehniķa specialitāti. “Tolaik vairāk “spieda” uz vidējo izglītību un vidusskolas priekšmetos vajadzēja kārtot piecus sešus eksāmenus. Arī praktisko darbu bija vairāk – praksē gājām jau no 1. kursa. Nesen atgriezos skolā – nu piecus gadus esmu praktisko mācību skolotājs inženierkomunikāciju tehniķiem,” stāsta D.Krūmiņš, piebilstot, ka ūdens komunikācijām tagad klāt nākuši arī siltumtīkli, ventilācijas un aukstumiekārtas.
“Kad es mācījos, mums savas klases nebija. Praktiski strādājām praksēs. Tagad mums ir sava laboratorija, mācību klase, kurā varam apgūt visu, sākot no pašiem pamatiem līdz līmenim, kad jaunietis var iet un strādāt,” viņš turpina, atceroties, ka viņa laikā skola bijusi celtniecības tresta paspārnē un tur arī strādāts praksēs. Savukārt tagad audzēkņi praksē dodas uz uzņēmumiem, kas gatavi viņus pieņemt, piemēram, “Konceps AJ”, “Juneka montāža”, “Commodus” un citiem, kā arī prakses vietas atrod paši. Pagājušā gada oktobrī 10 topošie inženierkomunikāciju tehniķi pirmoreiz devās praksē ārpus Latvijas un divas nedēļas strādāja Vācijā, Berlīnē. Skolotājs D.Krūmiņš atzīst, ka tehnikumā pieejamie mācību līdzekļi ir tādi paši kā Vācijā, bet turienes izglītības iestādes vairāk tendētas uz darba vidē balstītām mācībām.
D.Krūmiņš savu profesiju uzskata par interesantu. Patlaban 2. kursā to apgūstot arī viena meitene. Profesijai ir liels pieprasījums, un arī atalgojums pavisam cits, jo īpaši Rīgā. Tiek celti jauni objekti, un ir vajadzīgi inženierkomunikāciju speciālisti, kuri strādā ar jaunākajām tehnoloģijām. Nozare izjūt kadru trūkumu, un visi skolu beigušie atrod darbu. Tehnikuma absolventiem ir iespēja izglītību turpināt Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) un Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU). “Man ir bijuši četri izlaidumi, un katru gadu kāds no manējiem aiziet mācīties tālāk,” lepojas skolotājs. Jelgavas tehnikumam ir noslēgts līgums ar LLU, un labākie audzēkņi budžeta grupās tiek uzņemti bez iestājeksāmeniem.
Izglītību turpina LLU
Jānis Kronbergs tehnikumā mācījās no 2011. līdz 2015. gadam. Kad sācis, skolā viss vēl bijis pa vecam, rekonstrukcija tikai gaidīta. Labā atmiņā Jānim ir pasniedzēji, kas pat nākuši klāt un kā pamatskolā mudinājuši nokārtot kādu parādu. Mācoties pēdējā kursā, puisim izdevies piedzīvot arī tehnikuma rekonstrukciju – mūsdienīgās, svaigi izremontētās telpas.
Inženierkomunikāciju tehniķa profesiju tehnikumā tolaik varējis apgūt tikai otro gadu, un mācīties bijis interesanti. Jaunietis arī spēlējis volejbolu, ar komandu izcīnītas godalgotas vietas Latvijā un novadā. Par to Jānis paldies teic sporta skolotājam Imantam Šilleram, kurš brīvajās stundās ļāvis iet sporta zālē un trenēties. Pēdējā kursā Jāņa grupas audzinātāja bijusi tagadējā tehnikuma direktore Janīna Rudzīte.
“Šo profesiju izvēlējos, jo tai ir potenciāls. Tagad izglītību turpinu LLU Vides un būvzinātņu fakultātes 3. kursā, lai kļūtu par būvinženieri. Interese man bija, tehnikums deva pieredzi, prakses iespējas, ievirzi darbā, ieskatu, kas notiek nozarē. Vēlētos sagatavoties tā, lai varētu izveidot savu uzņēmumu un darboties individuāli,” atklāj J.Kronbergs.
Joprojām strādā par brigadieri
Uldis Zirvitis skolā mācījās no 1977. līdz 1980. gadam, kad tā bija 45. profesionāli tehniskā vidusskola, un apguva atslēdznieka–santehniķa profesiju.
“Skola atradās pie parka, bet es dzīvoju parka otrā pusē, tādēļ to izvēlējos. Sapratu arī, ka ar “pliku” vidusskolu nekas nebūs – iegūšu vismaz kādu profesiju. Mājinieki, kad uzzināja par manu nodomu, šausmās saķēra galvu – ko, tu mācīsies par santehniķi, ej ņem dokumentus ārā!” ar smaidu tos laikus atceras Uldis.
Skolā bijis labs fizikas skolotājs, bet praksi audzēkņi strādājuši celtniecības trestā. U.Zirvitis piedalījies arī tresta ēkas Raiņa ielā un katlumājas Ganību ielā būvniecībā. Tad iesaukts dienēt armijā. Kad atgriezies no dienesta, radinieks piedāvājis nākt uz toreizējo SCO “palaist večus atvaļinājumā”. “Tā es 17 gadu laidu viņus atvaļinājumā,” smej meistars. Strādājis komjauniešu–jauniešu brigādē, bijis brigadieris un arī tagad joprojām strādā par brigadieri, tikai SIA “Trīs nianses”, jo SCO, mainoties valsts iekārtai, izjuka.
Ulda pašreizējais būvobjekts ir Prohorova ielā, kur tiek ierīkoti ārējie tīkli un kanalizācija. “Skolā mums vairāk mācīja par iekšējiem tīkliem, ielika pamatus. Tagad pārsvarā darbojos kā cauruļu licējs, lieku jaunās trases. Esmu vairāk celtnieks nekā santehniķis. Mums mācīja arī celtniecību, bet pa šiem gadiem viss ir tik ļoti mainījies. Nemitīgi kaut kas jauns nāk klāt – materiāli, tehnoloģijas. Agrāk, lai ieliktu trasi, pārraka visu ielu, tagad izmantojam veidņus,” stāsta U.Zirvitis, piebilstot, ka pašlaik viņam vairāk iznākot strādāt ar pildspalvu, jo, piemēram, arī augstuma atzīmes visur tiek uzmērītas digitāli.
Kļuvis par būvuzņēmēju
Vitālijam Mihailovam ir izdevies realizēt savu sapni – viņš ir valdes loceklis būvuzņēmumā “Ekspro”. Skolu absolvējis pirms 16 gadiem – apguvis apdares darbu tehniķa profesiju. Pirms tam Vitālijs bija jau kļuvis par atslēdznieku, bet mācīties par apdares darbu tehniķi ieteicis paziņa. Viņš atceras, ka skolā rīkoti profesionālie konkursi, kuros piedalījies. No mācību priekšmetiem atmiņā rasēšana un materiālu mācība.
No 2007. gada V.Mihailovam ir savs uzņēmums ar 20 darbiniekiem. Pēdējos gados būvobjekti uzņēmumam ir galvenokārt Rīgā. Uzbūvēti divi RTU korpusi, pārbūvētas un atjaunotas viesnīcas “Riverside”.
“Skola man deva virzienu, bet viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja grib ko darīt, skolā var iegūt ievirzi un pieredzi, kas pašam ir jāpilnveido. Skola bija kā grūdiens, un tādas mācību iestādes kā Jelgavas tehnikums jauniešiem ir laba starta iespēja,” atzīst V.Mihailovs.
Tagad mācīties un strādāt ir vieglāk
Ralfs Ragovskis Jelgavas tehnikumu absolvēja pagājušogad kā inženierkomunikāciju tehniķis. Ralfs teic, ka ar tehnikumu ir saistīts jau kopš bērnudārza un skolas gadiem, šeit pavadīts daudz laika un bijušas darba iespējas vasarās. Praksēs vairākus gadus strādājis SIA “Commodus”. Pēc skolas beigšanas iestājies RTU, studējis inženierkomunikāciju darbu tehnoloģijas. “Šobrīd man ir pauze. Iespējams, iešu studēt citur,” saka Ralfs.
No tehnikuma atmiņā palicis, ka sākumā vairākus priekšmetus, piemēram, rasēšanu, mācījies kopā ar galdniekiem un apdares darbu tehniķiem, bet vēlāk materiālmācību un darba drošību jau apguvuši atsevišķi. “Sākām mācīties 11, bet pabeidzām septiņi,” viņš atceras. Tehnikuma telpas jau gadu kā bija renovētas – viss jauns, sakopts, moderni darbagaldi, instrumenti, pat darbā tādi nav bijuši, gribējies iemācīties ko jaunu. Ralfs uzskata, ka profesijas izvēlē galvenais ir, lai patiktu to darīt. Tas vairāk nav smags roku darbs, bet ir darāms vieglāk, jo daudz ko var paveikt tehnoloģijas.
