Pēc ilgiem meklējumiem, piedaloties Latvijas Brīvības cīņu pētniekam Ēvaldam Krieviņam, vēsturniekam Andrim Tomašūnam un Jelgavas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīcas mācītājam Feofanam, kā arī Sāremā salas muzeja pētniekiem Igaunijā, ir izdevies noskaidrot pulkveža Vladimira Rāra pēdējo atdusas vietu. 1919. gadā viņš cīnījās Latvijas valdībai lojālā kņaza Anatolija Līvena Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienībā, kas martā atbrīvoja Jelgavu no lieliniekiem. Zināms, ka pēc Jelgavas atbrīvošanas, inspicējot cietumu, V.Rārs inficējās ar tīfu un 16. aprīlī 34 gadu vecumā mira.
Ē.Krieviņš stāsta, ka pēc A.Līvena adjutanta Brātca norādēm atmiņās šogad martā Jelgavā, Dzirnavu ielā 1, pie Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcas izdevās atrast ļoti iespējamo V.Rāra apbedījuma vietu. “Savulaik kapsēta bija izpostīta, bet viens orientieris tomēr ir palicis. Ar tēvu Feofanu panācām vienošanās, ka par simbolisko kapavietu tiks pieņemts viens no nezināmajiem kapiem,” paskaidro Ē.Krieviņš.
V.Rārs dzimis 1885. gadā Igaunijā, Ārensburgā (mūsdienās – Kuresāre). 1901. gadā pēc kara skolas beigšanas V.Rārs uzsāka dienestu Jelgavā izvietotajā Novotoržskas kājnieku pulkā. 1904. gadā karoja Krievu–japāņu karā un Mandžūrijā tika ievainots. 1914. gadā viņš konvertējās pareizticībā, pieņemot vārdu Vladimirs. Cīnījās Pirmajā pasaules karā. 1916. gadā Baltkrievijā pie Baranovičiem tika smagi ievainots. Norīkots par 1. kadetu korpusa direktora vietnieku. 1917. gadā boļševiku apvērsuma laikā piedalījās ielu cīņās pret sarkanajiem Maskavā. 1918. gada ziemā pēc Brestļitovskas miera līguma kā baltietis ar ģimeni bēga uz vācu okupēto Rīgu. Ģimeni nosūtīja uz Vāciju, bet pats V.Rārs novembra beigās stājās Latvijas Pagaidu valdības dienestā, dienēja baltvācieša A.Līvena vienībā kā komandiera vietnieks. 19. aprīlī ar militāru godu tika izvadīts no Sv.Simeona un Sv.Annas pareizticīgo katedrāles un apbedīts Jelgavas pareizticīgo kapos.
