Mūsdienu Jordāna starptautiskajās ziņās visbiežāk tiek pieminēta sakarā ar kārtējā bruņotā konflikta uzliesmošanu ar kaimiņu zemi Izraēlu.
Mūsdienu Jordāna starptautiskajās ziņās visbiežāk tiek pieminēta sakarā ar kārtējā bruņotā konflikta uzliesmošanu ar kaimiņu zemi Izraēlu. Tās abas atrodas katra savā Jordānas upes krastā, un tiem pat pēc 1994. gadā noslēgtā pamiera ir bīstami tuvoties, jo reģiona likteņupes tuvējā apkārtne ir mīnēta. Gan savstarpēji draudzīgās, gan arī naidīgās Jordānas ielejas valstis glabā sevī daudzu tur kādreiz dzīvojošo kultūru pēdas. Caur šo reģionu Ādama un Ievas mazbērni no Āfrikas devās «iekarot» ziemeļos esošo pasauli. Akmens laikmeta cilvēki, romieši, krustneši, osmaņi – visi šo kultūru pārstāvji cēla savas akmens pilsētas, ko cenšas apzināt mūsdienu Jordānija.
Jordānijas zinātnieki sadarbībā ar vācu un amerikāņu arheologiem «ierokas» aizvien dziļāk, lai tiktu skaidrībā ne tikai par savas zemes vēsturi, bet arī par visai pasaulei nozīmīgo faktu autentiskumu. Netālu no tās vietas, kur Jordānas upe ietek Nāves jūrā, izveidotas vairāk nekā 20 arheoloģisko izrakumu vietu. Daudzas no tām ir ciešā saistībā ar Bībeles tēmām, piemēram, vienu zinātnieki definējuši kā vietu, kur darbojies Jānis Kristītājs. Jordānijas zinātnieki uzskata, ka Bībelē nebūt nav minēts, ka Jānis Kristītājs ir kristījies Jordānas upē, jo domāts ir viss Jordānas reģions. Jaunā un Vecā derība arheologus ieved reģiona dzelzs laikmetā, tomēr arī arheoloģiski nav viegli atbildēt uz daudziem jautājumiem, ko var politiski izkropļot. Turklāt «bībeliskais» jeb dzelzs laikmeta periods aptver tikai niecīgu daļu no Jordānijas attīstības vēstures.
Nesen netālu no Ammānas arheologi atklājuši akmens laikmeta kultūru, kas attīstījusies tur pirms 9000 gadu. Šajā vietā dzīvojušie neolīta cilvēki izveidojuši samērā lielu pilsētai līdzīgu apmetni, kas norāda, ka tur bijusi sociāli noslāņota sabiedrība jau tajā laikā, kad Mezopotāmijā vēl tikai veidojās civilizācijas aizmetņi. Šie agrīnās urbanizācijas paraugi sastopami arī citviet Jordānijā, netālu no Petras pilsētas. Pagaidām gan nav izdevies rast izskaidrojumu tam, kāpēc aptuveni 6. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras šī kultūra beidza pastāvēt.
Klintīm atkarotā Petras pilsēta ir Jordānijas dienvidu pērle. Petra kādreiz bijusi nabatu galvaspilsēta. Zinātniekiem vēl aizvien nav izdevies atklāt, kas īsti bijuši nabati. Arheologi izteikuši pieņēmumu, ka tā bijusi arābu izcelsmes tauta, kas kontrolējusi tirdzniecību Jordānijas dienvidos, tādējādi kļūstot bagāta un varena. Tomēr arī šie bagātie un varenie zuduši mūsu ēras 4. gadsimtā, atstājot aiz sevis milzīgas akmens celtnes – apbrīnojamas pilis, mājas un kapenes. Kalnu nogāzē izveidotais teātris, publiskās ēkas, peldvietas, akas – tas viss liecina, ka pilsētas ziedu laikos tur dzīvojuši aptuveni 30 000 cilvēku. Ja par dažu ēku izcelsmi arheologi vēl strīdas, vai tās ir nabatu vai varbūt romiešu būvētas, tad milzīgā apūdeņošanas sistēma, kas veidota pirms 2000 gadu, nerada ne mazākās šaubas. Tās būvējuši nabati. Labi saglabājušās ir kalnu klintīm cauri izurbtas un no māla izveidotas caurules, kas atrodamas pat 15 metru augstumā. Vajadzības gadījumā nabati izbūvējuši akvaduktus, kas valgmi novadīja nepieciešamajās vietās.
Klinšu ieskautajā, blīvi apdzīvotajā pilsētā pastāvēja draudi, ar kuriem nabatu inženieri spēja tikt galā. Katlam līdzīgo vietu apdraudēja plūdi, tomēr nabatu inženieri izveidoja aizsprostu, kas trakojošos ūdeņus aizvadīja uz blakus esošo ieleju pa piecus metrus augstu un divdesmit metru platu klintī izcirstu tuneli. Petrā cilvēki pirmo reizi apmetušies pirms 7000 gadu. Zinātniekiem vēl aizvien nav skaidrs, kāpēc izvēlēta tieši šī dzīvošanai nepiemērotā vieta. To varēja sasniegt, tikai apgūstot kalnā kāpšanas iemaņas, turklāt šo vietu nežēlīgi «izpūta» vējš un dedzināja Saule. Atrastie akmens gredzeni uzdevuši kārtējo jautājumu – vai tur ir bijis akmens laikmeta rotaslietu izgatavošanas centrs? Šāda veida jautājumi veido Jordānijas vēsturi, kas aizsākusies tajos senajos laikos, kad Ādama un Ievas pēcteči no Āfrikas Jordāniju izvēlējās par tranzītzemi ceļā uz ziemeļiem.
