Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu. (Sākums 28. marta, 4., 11. un 18. aprīļa numurā.)
Austras burtnīcas vēl tagad goda vietā
Ziemas brīvlaikā bija jābrauc tēvam līdzi mežā – malkā vai pēc žagariem. Meži jau nebija tālu – Muižzemnieku un Kūlu mežs, arī Bērzkroga vai Vecsvirlaukas mežs. Manā bērnībā ziemas bija diezgan aukstas un sniegainas, taču meža darbi tik un tā bija jādara. Silti saģērbāmies. Māte sataisīja maizes – pašu cepta rupjmaize ar ceptas gaļas šķēli vai olu, pudelē katram tēja. Mēs, lielākie, zāģējām kokus. Tēvs mācīja, kā jāzāģē un kur jāstāv, kad koks krīt. Mazākie vāca zarus. Arī žagarus vedām mājās, tikai pašus sīkumus dedzinājām cirsmā, jo mežs bija jāatstāj tīrs. To, ka strādāt būtu bijis grūti, neatceros. Atceros tikai to, cik ļoti pie ugunskura garšoja līdzpaņemtās maizītes. Pavasara brīvdienās no meža atvestie žagari bija jāsacērt un malka jāsazāģē. Kādu reizi tāda strādāšana beidzās ar “avāriju”. Es cirtu žagarus, bet Skaidrīte ar Daili (Kārli) zāģēja malku. Skaidrīte uzlikusi pagali uz krāģīša. Te pēkšņi dzirdu, ka mazie strīdas. Pagale gandrīz pārzāģēta, Skaidrīte uzstāj, ka vēl jāzāģē, bet Kārlis nevar sagaidīt, kad koks būs pušu, un grib to pārcirst. Kā Dailis cērt, Skaidrīte liek roku priekšā. Protams, gandrīz nocirta pirkstu! Neveda pie ārsta, lai gan pirksts bija šausmīgi sacirsts. Paldies Dievam, sadzija.Ja nemaldos, 1936./37. mācību gadā skolā mūs ierosināja vākt tautas garamantas. Mēs, skolēni, gājām pie veciem cilvēkiem gan nabagmājā, gan citur. Izklaušinājām viņus par senām parašām, darbiem, pasakām, teikām, dziesmām. Atceros, ka nabagmājā visu laiku pa gaiteni staigāja viena jukusi pusmūža sieviete, kura nēsāja kaut kādus vākus, mapes un grāmatas. Bet Bērzkrogā dzīvoja vecītis, kurš ar patiku atcerējās muižu laikus. Viņš smīnēdams teica: “Tad gan bij labi, tad varēja “uzskaitīt”!” Ar uzskaitīšanu jāsaprot pērienu skaits, ar kādu sodāms kāds nepaklausīgs zemnieks.Visu noklausīto pierakstījām un nosūtījām uz Rīgu, jo tas bija valsts mēroga pasākums. Es arī biju apbalvoto vidū, jo man uz skolu atsūtīja grāmatu “Vēlaviņa. Karogs aicina”. Atceros, ka tā bija ar ierakstu, kurā tiku nosaukta par Ērģelnieci.Dāvja Beitlera piezīme. Kā nu Austra Ēdelniece nebūs apbalvoto vidū?! Vēl šobaltdien Latviešu folkloras krātuvē Rīgā guļ veselas trejas Vircavas sešklasīgās pamatskolas V klases skolnieces A.Ēdelnieces pierindotas burtnīcas, kurpretī jo daudziem citiem skolēniem tikai pa kādai atsevišķai lapiņai vai vienai pašai plānai burtnīciņai. Mana vecmāmiņa 1937./38. mācību gadā bija pierakstījusi gan tautas teikas un vietējos nostāstus, gan mīklas un dziesmas – dziedamas un nedziedamas –, gan ticējumus un vecas parašas. Ar šīm bagātībām citu vircavnieku starpā dalījušies gan Austras vecvecāki Anna un Jānis Gulbji “Saulceros”, gan abi vecāki “Ziedoņos”. Gara kā Lielvārdes josta ir Jāņa Gulbja stāstītā pasaka “Draguns un Strelkus”, bet vecu laiku gaisotni uzvēdī vectēva vēstītais spokstāsts, kura darbība noritusi vēl “tanīs laikos, kad kaŗa dienestā kalpojuši divdesmit piecus gadus”. Tātad, ja ticam šim ievadteikumam, – vēl pirms 1834. gada, kad Krievijas impērijā, arī Baltijā, 25 gadus rekrūšu dienestā aizstāja 20 gadi… Tātad gadsimtu pirms pierakstīšanas Austras burtnīciņā! Turpretī viens nostāsts saistās tikai ar nepilnu desmit gadu veciem notikumiem – 1919. gadu, kad Vircavas pils mūrus laizījušas neatkarības kara šāviņu liesmas.Žēl, ka Austrai tolaik nekādi nav izdevies piefiksēt dažu mātes Elzas skandētu dziesmu meldijas. Tā arī nav zināms, kā dziedami burtnīcā iegrāmatotie vārdi daudzpantu tautasdziesmai par straujo upi (ne tuvu visiem zināmajai dziesmai!) vai pelīti (plaši zināmās dziesmas nedzirdēts variants) – to zinām, jo Austra dziesmiņas iedziedājusi diktofonā vēl mūža nogalē, pirms “dziedamo rīkli” (kā viņa pati teic) bija laupījis kārtējais insults; abas dziesmiņas es esmu notīs pierakstījis. Bet kā jāskan dziesmai, kuras pirmie pantiņi (bet tikai pirmie no daudziem) sakrīt ar visiem zināmo dziesmu “Sijā auzas, tautu meita”? Ritms dziesmas refrēnā tāds, ko pazīstamajā meldiņā neizvilkt… Bet no atmiņas tagad nu jau sen kā sirmajai pierakstniecei tas pagaisis… Žēl! Jācer, ka kādreiz šo meldiņu notīs, rullīšos vai magnetofona lentē būs notvēris kādas folkloras ekspedīcijas dalībnieks.
Mazpulcēnu pieccīņa
Mācoties pamatskolā, es biju Vircavas mazpulkā Nr. 30. Sākumā vienkārši biedre, bet pēdējos gados – arī sekretāre. Mūs vadīja skolotāja Laura Blumberga-Ose, vēlāk vadību pārņēma Osis. Viņš mācīja arī šaušanu. Pirmie formas tērpi bija bieza auduma pelēki kostīmi, cepure, balta lina blūze. Vēlāk nāca jauni tērpi. Tie arī bija pelēkā krāsā, bet no viegla auduma. Pelēkā blūze valkājama svārkos, tad vēl ādas josta, cepure, prievīte. Mazpulka nozīme bija četrlapu āboliņš, katrai lapiņai sava nozīme: sirds, prāts, galva, rokas.Pavasarī katrs mazpulcēns savās mājās ierīkoja 200 kvadrātmetru lielu lauciņu. Visos četros stūros bija mietiņi (gandrīz mūsu augumā) divās krāsās – puse zaļa, otra puse balta, zaļais gals zemē. Lauciņa vienā malā pie tādas pašas krāsas mieta, tikai garāka, bija piestiprināts dēlītis, uz kura tika uzrakstīta lauciņa platība, audzējamā kultūra un datums, kad kultūra sēta vai stādīta. Visapkārt lauciņam bija celiņi, un tiem malās iesējām puķes, kādas nu katrs izdomāja: kreņģelītes, magones un citas. Katru gadu “vedām” darba grāmatu. Tajā ierakstīja sēšanas, stādīšanas, kopšanas, mēslošanas darbus, kā arī novākšanas datumus un to, cik ražas izaudzēts. Vasarā mazpulku vadītājs nāca lauciņus pārbaudīt un katrreiz grāmatā ierakstīja savus novērojumus un vērtējumus. Daži mazpulcēni mājās audzēja arī putnus, trušus vai kādu citu mājdzīvnieku. Es audzēju kumeliņu. Viņš pie manis bija tā pieradis, ka, man parādoties, cēla pretī kāju sveicienam. Arī pie dzīvniekiem bija sava grāmatvedība, un arī to pārbaudīja. Rudenī notika ražas skate. Bez lauciņā izaudzētā izrādījām rokdarbus, kas pa gadu izstrādāti, arī konservētus dārzeņus, kāpostus, ievārījumus. Zēniem bija ļoti spējīgs darbmācības vadītājs Dombrovskis, tāpēc viņi skatēs izrādīja arī pašu gatavotas mēbeles. Skatē katrs stāvēja pie sava ražojuma un atbildēja uz jautājumiem. Mazpulcēniem bija jāzina arī valsts valdība, valsts un mazpulka himna. Ražas skatēs vērtējumam nāca klāt arī sabiedriskais darbs, piedalīšanās mazpulka pieccīņās, slaukšanas un aršanas sacensībās. Mazpulkā mācīja arī šaut ar mazkalibra šauteni.Par pieccīņu jāpaskaidro, ka tās bija komandu sacensības, kurās tika doti pieci uzdevumi. Pirmais – valsts valdības nosaukšana un apraksts vai sacerējums. Otrais – galda klāšana, pļaušana (zēniem) vai rokdarbi. Trešais – zirga iejūgšana un izjūgšana. Ceturtais – meitenēm adīšana vai lāpīšana, zēniem – auklu vīšana. Piektais – izlūkgājiens, kad aizsūtīja uz kādu telpu vai parku un pēc tam prasīja, ko esi redzējis.Varēja startēt arī individuāli. No mūsu skolas bija izvirzītas vairākas meitenes un zēni, kas devās uz Jelgavas apriņķa slaukšanas un aršanas sacensībām (meitenēm – slaukšana, zēniem – aršana), kas notika pie Jelgavas Lapskalna muižā. Arī man šajās sacensības vajadzēja piedalīties. Tur sabijām vairākas dienas. Labi ēdināja, bija dažādas spēles, pašdarbības priekšnesumi. Nometnes noslēgumā bija ugunskurs, pie kura tad arī nosauca uzvarētājus, kam būs jādodas uz valsts slaukšanas sacensībām Dobelē. No pārsteiguma sastingu, kad nosauca manu vārdu. Es zināju, ka visu izdarīju ātri, bez kļūdām, bet sev biju iestāstījusi, ka varbūt tomēr cita slauc vēl ātrāk. Tā nu mans tālākais ceļš 1938. gada 4. jūlijā veda uz Dobeli.
Balvu izcīnīju ar pienīgo un nikno
Dobelē apmetāmies pie pilsdrupām. Cēlām teltis, ierīkojām galdus zālienā, izrokot grāvīšus apkārt “galdam”. Arī dziedājām, dejojām un vingrojām. Slaucēju bija daudz, tāpēc mūs sadalīja grupās, jo citādi nepietiktu govju. Govis tika lozētas. Sacensības notika vairākas dienas, kas arī tika izlozētas. Man iekrita pēdējā grupa – pēdējā diena. Ierodoties uz slaukšanu, izrādījās, ka mūsu grupā par vienu dalībnieku vairāk nekā iepriekšējās. Govju visām nepietika, un saimniekam vajadzēja dot to govi, ko citās grupās neizmantoja. Tā deva daudz piena, bet ļoti spēra. Komisija izlēma, ka arī šo govi var izmantot, jo sacensības bija jābeidz. Atkal vajadzēja lozēt, un es izlozēju tieši to pienīgo un nikno! Slaucām lielā fermā. Saimnieks un divi kalpi turēja, kamēr slaucu. Nelīdzēja jau arī turēšana – govs lēkāja vienā gabalā. Tomēr izslaucu, izdarīju visu, kā vajadzēja, pat pienu neizspēra, bija pilns spainis. Tuvojās sacensību noslēgums. Gaidīja atbraucam Valsts prezidentu Kārli Ulmani. Notika priekšnesumi. Mums, vairākiem mazpulcēniem, nebija formas (maniem vecākiem trūka naudas, lai to nopirktu). Tad nu mūs tādus savāca un nolika pie ēdiena gatavošanas. Kalna malā aiz krūmiem zālienā bija ierīkoti galdi, lejā izveidots liels laukums. Tur arī norisa svētki. No krūmiem visu dzirdējām, redzējām gan, kā Vadonis ieradās, gan, kā viņš mūs uzrunāja. Pēc runas apbalvoja arājus, slaucējas. Izsauca arī mani – otrā vieta! Sauca vairākas reizes, tad redzu, kā manu dāvanu saņem mūsu vadītāja. Neviens jau nevarēja iedomāties, ka mazpulcēns bez formas tērpa var nopelnīt godalgu. Tāds rūgtums sirdī iegūlās… Mana balva bija dzeltens galvas lakatiņš ar kviešu vārpām.Vienas no skaistākajām atmiņām man saistās ar Latvijas mazpulku desmit gadu jubilejas svētkiem. Notika tie Rīgā 1939. gada 2.–4. septembrī. Šajos svētkos piedalījos kā vingrotāja. Katrs dalībnieks saņēma svētku dalībnieka grāmatiņu. Šīs dienas mēs vadījām pilnīgā drošībā. Daudz ko redzējām, dzirdējām. Darbojoties mazpulkā, arī es abonēju žurnālu, lai sekotu līdzi mazpulka darbam visā Latvijā. Piedalījos arī loterijā, kad tāda bija.
Pēdējais gads Vircavā un arī brīvajā Latvijā
1938./39. mācību gads. Pavasarī it kā pabeidzu skolu, atvadījos no saviem klasesbiedriem, ar kuriem kopā biju sešus gadus. Izlaidumā meitenes bijām tautastērpos. Fotografēšanās, kopīgs priekšnesums, balles vakars. Klejojām pa parka celiņu un kavējāmies atmiņās.Par skolas “it kā pabeigšanu” jāpaskaidro, ka slimības dēļ pavasarī eksāmenus nevarēju nokārtot, tādēļ diplomā nebija tā teikuma – ar tiesībām iestāties vidusskolā. Varēju jau iet mācīties kādā no arodskolām, bet vecāki gribēja, lai man būtu tiesības iet arī vidusskolā. Tā nu 1939./40. mācību gadā es gāju otrreiz 6. klasē. Klasesbiedri jau bija pazīstami un ar prieku mani uzņēma savā pulkā. Tajā mācību gadā atnāca strādāt jauns pārzinis Oskars Beikmanis. Bijām pieraduši pie sava mīļā vecā skolotāja Buka, bet Beikmanis ienesa jaunu elpu. Kopš pārziņa Zīlītes aiziešanas pagasta kora darbība it kā bija apstājusies. Beikmanis noorganizēja pagasta kori, kurā arī mēs, „izredzētie”, drīkstējām piedalīties. Dziedājām pagasta sarīkojumos un, galvenais, Lielvircavas un Sesavas baznīcās. Latviešu valodas stundās Beikmanis mācīja rakstīt dzejoļus. Arī man vēl ilgi bija saglabājušies pirmie dzejoļi. Es jau toreiz ar vienu pirkstu mācēju spēlēt klavieres, un, kad bija vajadzīgs no klases kāds priekšnesums, meklējām tautas dziesmas, iemācījāmies divbalsīgi un dziedājām. Atceros tādas zīmīgas reizes: Lietuvas dibināšanas dienā – lietuviešu tautas dziesma, Igaunijas dibināšanas dienā – igauņu tautas dziesma. Pēdējos Ziemassvētkos Vircavas skolā skolotājs Beikmanis man lūdza saorganizēt kori ģenerālmēģinājumam. Pats aizgāja savā dzīvoklī, teica – nodzīšot bārdu. Mēs zālē, kas atradās zem viņa dzīvokļa, mēģinājām. Visi bijām disciplinēti, un par to skolotājs bija ļoti priecīgs. Man vēl tagad ir Beikmaņa dāvana – „štimgābele” jeb “toņdakša” – kamertonis. Skolotājs skaisti dejoja, un ballēs mūs arī viņš izdancināja – parasti tas bija valsis. Vēlāk es skolotāju Beikmani satiku savā vidusskolas izlaidumā 1946. gadā kā Jelgavas pilsētas izpildkomitejas Izglītības nodaļas vadītāju. Žēl, ka pēc nedaudziem gadiem esot nomiris ar nokavētu aklās zarnas operāciju. 1939. gads tā mierīgi pagāja, un nemaz nenojautām, cik lielas pārmaiņas mums nesīs jaunais 1940. gads.Pēc dažiem mēnešiem saslima māsiņa Skaidrīte. Ved ārstu. Bet māsiņa ļoti slimo, augsta temperatūra, guļ vairākas nedēļas. Tai pašā laikā aizveda māti uz slimnīcu, un gaidījām brālīti vai māsiņu. Lielais brālis Arvīds mācījās Bulduru dārzkopības vidusskolā, kas 1940. gadā bija jābeidz. Mēs ar brāli Dailonu gājām Vircavas skolā, bet Skaidrīte ļoti slima. Tēvs sitas ar visiem darbiem, lopi, pavasaris – lauki gaida! Mēs palīdzam, cik varam. Tēvs braukāja pie mātes, viņas stāvoklis bija smags. Jāriskē – jātaisa „ķeizars”. Tēvs piekrita operācijai, un viņu operēja jauns ārsts Priednieks. Tā viņam bija pirmā operācija. Viss izdevās labi, un 1940. gada 24. aprīlī piedzima brālītis Visvaldis. Māte gan bija vārga, un viņai ar jaunpiedzimušo vēl mēnesis bija jāpavada slimnīcā. Māte vēlējās, lai bērniņu vēl slimnīcā nokristām – kā lai zina, kas vēl būs?! Nokristījām (krustvecāki – Alma ar Jēkabu Andrējevu). Bet Skaidrīte bez uzraudzības palikusi mājās. Pēkšņi viņa vairs nav varējusi elpot, grūdusi pirkstus rīklē. Nākušas ārā plēves. Pārbraucis tēvs saucis atkal ārstu, kas beidzot konstatējis – difterija!Drīz jāved mājās mazais bērns, turpat es un vēl Kārlis (Dailons)! Kas tagad būs?! Ārsti saka, ka mūs ar brāli potēšot tikai tad, kad manīšot pirmās slimības pazīmes. Pārveda māti ar brālīti. Skaidrīte sāka atlabt, bet grūti parunāt, it kā valoda nevedas. Vajadzētu meklēt speciālistus, bet tas prasa līdzekļus. Kur ņemt? Mātei tikko apmaksāta slimnīca. Tā Skaidrīte vēl pusgadu mocījās ar runāt nevarēšanu. Tēvs pat sāka šaubīties, vai meitene aiz spītības negrib uzreiz atbildēt. Laikam vienīgais ārsts un glābējs bija Dievs. Mani aizlaida uz internātu, lai varu mācīties, jo tā jau pa šo laiku tas nav darīts. Skaists pavasaris, sēžam parkā uz koka zariem, mācāmies biļetes eksāmeniem. Arī radio skan mums blakus. Pēkšņi – Ulmaņa runa: “Padomju karaspēks ienāk ar valdības ziņu un piekrišanu… Palieciet savās vietās, un es palikšu savējā!” Domas jaucās pa galvu – kāpēc tā? Māte mierina: ja jau valdība piekrita, tas nekas slikts nevar būt. Nav jau slikti, ka liela valsts mūs grib aizstāvēt. Būs “bāzes”, un viss!Bet kas notika tālāk!? Vienu dienu biju Jelgavā frizētavā. Radio ziņo: politiski ieslodzītie tiek atbrīvoti! Jā, pēc brīža visi no frizētavas izskrien uz ielas (tā bija Lielā iela), pa to virzās kolonna ar cilvēkiem cietumnieku drēbēs, skan saucieni, plīvo sarkani karogi. Pēc tam dzirdējām, ka lielsaimnieki tika saukti par kulakiem un izvesti uz Krieviju – Sibīriju. Ļoti žēl bija jaunās skolotājas Valdas Krastas-Pūteles, kas nesen bija apprecējusies ar lielsaimnieka dēlu. Viņu uz Sibīriju aizveda ar visu jaunpiedzimušo dēliņu. Vīru viņa nekad vairs nesatika. Pēc daudziem gadiem viņa tomēr esot atgriezusies savās vecāku mājās Zaļeniekos. Mēs, paldies Dievam, tās briesmas nepiedzīvojām, jo nebijām tik bagāti, lai mūsu niecīgo māju un nedaudzos lopus kādam vajadzētu. Arī politiskās organizācijās Ulmaņa laikā nebijām, vienīgi mazpulkā, kur mācīja mīlēt savu dzimteni, darbu, būt godīgiem pret sevi un citiem.Apmēram pēc sešām nedēļām pēc Skaidrītes slimošanas saslima Dailis, arī ar 40 grādu temperatūru. Ātri veda pie daktera potēt, pēc tam apmēram nedēļu viņš paslimoja. Līgo dienā tēvs man iedeva rokas sējmašīnu un lika sēt burkānus. Gāju uz lauka, bet jutu, ka visa zeme griežas. Ir temperatūra. Mani aizveda pie ārsta potēt pret difteriju. Atceros kā šodien: ļoti karsta diena, tēvs, gribēdams mani, sevi un zirdziņu no karstuma pasargāt, brauca no Jelgavas cauri mežam. Rati lēkāja pa saknēm. Sapotēta esmu, temperatūra nokritusi, drusku tā kā kakls sāp, jāpaliek gultā. Līgo vakars tomēr notika. Tēvs ar brāļiem bija pacēluši Jāņu lāpu. Mana gulta pievilkta pie loga, es sirdī līgoju līdzi. Labi, ka viss tā beidzās.1940. gadā zaudējām savu mīļo brīvo Latviju, karogu, himnu, baznīcu. Zaudējām radus, draugus, skolotājus, kurus izsūtīja uz Sibīriju. Turpinājums nākamajā numurā
