Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts – cilvēks dažādos veidos ietekmē dabu, bet pats arī atrodas nepārtrauktā tās iedarbībā. Kolēģi atstāj kādu iespaidu cits uz citu, vecāki tieši vai netieši audzina savus bērnus. Taču tādu kā zīmogu šajā procesā atstāj arī tēva un mātes darba joma, tāpēc ir ierasts runāt par ārstu bērniem, skolotāju vai kādas citas profesijas pārstāvju atvasēm kā kaut kādu īpašu kategoriju. Interesi raisošu tēmu ir izvēlējusies žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma grāmatā “Teātra bērni”, raksturojot personības, ko viņa dēvē par “teātra bērniem”, jo viņu vecāki vai vecvecāki ir dažādos laika posmos pazīstami aktieri. Tā lasītājam rodas iespēja kopā ar viņiem ieelpot mistisko grima, putekļu un citu aromātu veidoto teātra smaržu, pabūt aktieru ģērbtuvēs, pastāvēt aiz kulisēm, padzīvoties sufliera būdā, pat šausmu pilnām acīm vērot, kā mamma vai tētis cieš vai pat mirst kādā skatuves lomā.Arī I.Jērumas māte aktrise Velta Krūze ilgus gadus ir strādājusi Dailes teātrī, tāpēc autorei teātra elpa un skatītājiem netveramā skatuves pasaule ir pazīstama līdz vissīkākajai niansei – tāpat kā tām 27 grāmatā raksturotajām personām, kuras viņa ir intervējusi. Kādas līdz šim neiepazītas nianses apjaušam Ēvalda Valtera, Harija Liepiņa, Ulda Dumpja, Ģirta Jakovļeva, Pētera Pētersona, Zigurda Neimaņa un vēl daudzu citu aktieru portretos, lasot bērnu atmiņas par teātrī piedzīvoto, kā arī izsekojot viņu pašu darba gaitām, iepazīstot ģimenes un bērnu bērnus. Autore apzināti tikusies ar “teātra bērniem”, kuri nav ļāvušies vecāku profesijas valdzinājumam un izvēlējušies citas jomas. Teātris viņiem ir kā vēl viena dimensija dzīvē, kas ļauj uztvert pasauli ar īpašākām izjūtām nekā parastam skatītājam. Teātra māksla viņiem ir devusi iespēju paskatīties uz cilvēkiem un procesiem citādi, paanalizēt dzīvi plašāk un no dažādiem aspektiem. Daudzi no viņiem nonāk pie atziņas, ka ir gan mazliet dīvaini, gan interesanti, gan dažkārt arī apgrūtinoši būt KĀDA bērnam vai mazbērnam. Tas rada zināmas priekšrocības vienā otrā dzīves situācijā, bet uzliek arī atbildības nastu un reizēm pat traucē dzīvot. Ir daudz komisku notikumu par bērnu vētrainu un emocionālu reakciju, atrodoties skatītāju zālē, ir atmiņas par sirsnīgām un saturīgām sarunām, izrādes un filmas apspriežot, kā arī savus vecākus īsākos un garākos teātra izrāžu vai filmēšanas izbraukumos pavadot. Ir agrīnās bērnības pirmie izmēģinājuma soļi uz skatuves un atskārsme, ka tas tomēr nav viņu īstais dzīves aicinājums. Ir vecāku sirsnīgi ieteikumi nesaistīt savu dzīvi ar aktiera darbu, jo “tā ir ļoti nedroša profesija, var paveikties un var nepaveikties”, kā apliecina kāda no aktrisēm. Daudzi no jaunās paaudzes ir nostaigājuši garu meklējumu ceļu, līdz atraduši savu vietu un iespēju sevi apliecināt. Arī aktieri, kā jau visi vecāki, mēdz būt bargi un stingri vai arī reizēm ļaut lielu vaļu un radināt pie patstāvības. Ir drosmīgi atklātas dažādas attiecību nianses un to ietekme bērnu tālākajās dzīves gaitās. Droši vien daudzi jau ir pamanījuši, ka teātra kritiķes Silvijas Radzobes vadībā izdota grāmata par 100 izciliem Latvijas aktieriem, norādot, ka ir vēl daudzi citi, par kuriem būtu vērts rakstīt. Šķiet, ka I.Jērumas “Teātra bērni” to pierāda, jo citā rakursā iepazīstam pašus aktierus un viņu lomas dažādās izrādēs, apjaušam interesantus raksturus, gūstot iespēju piekļūt tuvāk aktieru personības būtībai.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
