Pirms daudziem gadiem kādā septembra dienā Latvijas Universitātes Lielajā aulā stāvēju ar sarkanu lenti uz piedurknes pie lepna zārka.
Pirms daudziem gadiem kādā septembra dienā Latvijas Universitātes Lielajā aulā stāvēju ar sarkanu lenti uz piedurknes pie lepna zārka. Tur nu viņš bija – latviešu sociālistiskā reālisma tēvs, literatūras dižgars un vēl pirms dažām dienām dzīvais klasiķis Andrejs Upīts.
Pavisam vienkāršas mirstīgās atliekas gulēja baltās mežģīnēs. Un, lai gan svinīgajā un mazliet pompozajā atvadu ceremonijā bija daudz medaļotu un ordeņotu personu, toreiz pat mazliet izbrīnīts konstatēju: izrādās, Upīts parasts cilvēks vien bijis, ar miesu un asinīm. Vienīgi viņš, lai nu ar kādiem paņēmieniem, lai cik garos un smagnējos teikumos, bija pratis pats saskatīt un arī citiem parādīt, ka dzīvojam tikai uz mums piederošās Zaļās zemes.
Aizvadītajā nedēļā atkal tikos ar Andreju. Ne to, lielo rakstnieku, bet viņa brāļa dēlu. Arī – Andreju. Arī – Upīti. Pie Skrīveru aptiekas jānogriežas pa kreisi uz Dīvajas ielas, tad vēl kilometri pieci pa akmeņainu lielceļu līdz Grullēnu mājām netālās Dīvajas krastā, lai viņu sastaptu. Tur, pagalma zālienā, savu darbu steidz darīt divi suņi, diendusā devušos saimnieku brīdinot par ciemiņiem no Zemgales. Un tur jau viņš nāk, vērīgi ieskatās un pastiepj sveicienam roku, vedinot istabā.
Jums tādas savādas, piesitienā skanošas durvis…
– Kā tad, tās vēl tēva gādātas. Pārveda no Rundāles pils, kur mūspuses ļaudis bija bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara gados. Tolaik pilī daudzviet parkets bija izlauzts. Vācieši kūluši labību, bet no sienu gobelēniem uz barbariem lepni skatījušies krāšņi pāvi. Kāds gabals gobelēna laikam bija noplīsis. No tā mātei tika lindraki – ar visu pāvu. Pēc kara mans tēvs kādas piecas durvis sakrāva ratos un atveda šurp uz Skrīveriem: kad piešķīra zemi, viņš uzbūvēja māju. Daudzus gadus durvis pirms tam Rundālē kalpojušas, drīz būs vēl simts gadu pie mums, bet, re, kā skan – no lapu egles!
Aiz loga šalc koki. Vējš līdz ar to galiem velk pierietējušus padebešus.
Vai jums liels dārzs? Un zeme?
– Dažas ābelītes aug. Veci ļaudis runā, šis būšot bada gads… Zeme? Ko ar to tagad iesākt? Kam vajadzīga tās auglība? Bija man 16,3 hektāri, bet labi, ka atradās, kas nopirka. Tagad divarpus hektāru tikai palikuši… Par traktoru jāmaksā, par kulšanu. Mums ar sievu – tā pensija, tādēļ varam vēl samaksāt. Bet vispār jau tagad zeme par nastu vien. Kam ko vajag no izaudzētā? Ja nu vienīgi pašu tiesai. Bija nesen mums divas govis, tagad vienu tik atstājām. Ir pāris cūču. Par produkciju neko nemaksā, kredītus dabūt nevar. Tā jau ir pašnāvība – strādāt zemi!
Vai jūs visu mūžu esat te, Skrīveros, dzīvojis un strādājis?
– Jā. Biju šoferis tēvabrāļa Andreja Upīša vārdā nosauktajā kolhozā. Visu laiku nobraucu ar GAZ-51.
Tad jau precīzi varēsit pateikt, ciktāl jūsu slavenā radagabala rakstnieka darbos bijusi patiesība un kur izdoma?
– Viss romānos tā arī ņemts no dzīves. Klidziņai, Skrīveriem pāri vēlušies dažādi laiki un notikumi, tēvabrālis tikai tos izlika uz papīra. Viss smalki par Skrīveriem, šejienes ļaudīm. Mans tēvs Mārtiņš arīdzan «Robežniekos» un «Zaļajā zemē» ir iekšā… Māte vienmēr visu uzrakstīto pirmā izlasīja: jā, teica, viss smalki un pareizi. Viņa jau labi zināja.
Vai rakstnieks bieži jūsmājās viesojies?
– Kā nu ne. Bērnībā, atceros, ļoti bieži atbrauca. Arvien tādās reizēs vai nu viņam līdzi bija, vai mans tēvs lika galdā spirta korteli. Tagad jau vairs nav modē, bet tolaik arvien abi taisīja «stipro tēju» – groku. Labi atceros: ņēma trīs daļas – cukuru, tēju un riktīgu spirtu. Samaisīja, ar karotīti piesita, ka skan. Un tikai tad, kad viss savā starpā bij’ labi saēdies, tad groks bij’ gatavs. Jā, tais laikos bij’ veikalā dabonams 95 grādu spirts. Kas ta’ šodien par spirtu! Vai to maz var dzert!
Esat mēģinājis?
– Nu, ir gan mēģināts. Gan puikas gados mēli pieliku, kad večiem pāri palika, gan vēl ne tik sen… Vells zin, kas tas tagad par spirtu! Nu, kad sendienās abi Upīši to groku bij’ labi baudījuši, tad bij’ tā lielā runāšana un spriešana. Strīdējās par rakstiem: tēvs bija liels grāmatu lasītājs, tad nu villojās uz to nopietnāko. Tēvs taču «Robežniekos» aprakstīts, tātad viņš tais grāmatās iekšā, un viņam ar’ sava teikšana. Viss jau tā arī bijis, kā tēvabrālis aprakstījis. Nosaukumi, vietas mainītas, bet darbības un cilvēki – viss smalki. Riktīgi! Vēlāk pēc kara tad gan Andrejs tik reizēm atbrauca. Mans tēvs jau dikti to jauno iekārtu rāja.
Vai brāļi naidojās politikas dēļ?
– Nu nekāda naida jau nebija, tik retāk satikās. Reiz, atceros, tomēr bija atbraucis, klausījās, ko tēvs par kolhoza būšanu, nebūšanu saka, tad noteica: ja tu nebūtu mans brālis, par šitādu runāšanu tev būtu bijis citur būt. Un vēl tad, kad māsa Anna viņu lūgusi kādu vārdu aizbilst par savu dēlu, kas apcietināts par to, ka bijis leģionā, tad viņš tā asi noteicis: lai izcieš, ko pelnījis… No tā laika Anna ar brāli vairs nav sagājusies.
Vai rakstnieks bija caur un cauri komunists?
– Tolaik jau laikam bija tai partijā jābūt. Viņš jau tikai 1940. gadā iestājās. Nē, citiem, kad tie runāja, Ļeņins bij’ priekšā un pakaļā, katrā vārda galā kā tāds krievu lamuvārds. Vecais Andrejs tā ne. Ideja par kolektīvismu – tā viņam patika gan. Jau te bija viņa vārdā kolhozs nosaukts. Arvien, kad atbrauca, prašņāja, kāpēc neiet tā, kā vajadzētu. Dikti strīdējāmies par kolhozu priekšrocībām… Kā tad ies labi, ja beidzamo cilvēkiem ņēma nost, visādas tur valsts nodevas, sēklas aizdevums… Arī vēlāk, kad vien kāds no mūsējiem uz Rīgu aizbrauca, viņš vienmēr interesējās, kā kolhozā iet. Tad četrdesmito gadu beigās Andrejs Upīts kolhozam nopirka un uzdāvināja divas kravas automašīnas un vēl mazu traktoru.
Tad jau viņam naudiņa turējās?
– Honorāri, prēmijas… Cik atceros, kad iznāca viņa darbu Kopotie raksti, par katru sējumu saņēma 74 000 rubļu. Pret savējiem nebija skops. Kad mans brālis 1955. gadā māju būvēja, aizgāja pie vecā, aizņēmās 33 000. Vēlāk 15 000 atdeva, pārējo radinieks dzēsa. Brālis man teica: kad ar veco krājkasē bijis tos tūkstošus ņemt, redzējis – tur bijis pāri par miljonu.
Vai tas bija vecajā naudā?
– Kā tad. 1947. gadā tā naudas reforma bija, kad mainīja rubļus desmit pret vienu. Bet šmaucās biedru kungi ne sliktāk kā tagad! Man šoferis stāstīja: iepriekšējā dienā priekšnieki červoncus salikuši čemodānā un rubli pret rubli samainījuši. Arī mans tēvs pūta, kā nu būšot, jo par reformu jau labu laiku iepriekš bija zināms. Bet tad Stabiņš, bankas filiāles priekšnieks, viņam teica: ja tev, Mārtiņ, ir nauda, liec bankā, tad trīs tūkstošus samainīsim viens pret vienu, bet pārējo – desmit pret rubli… Jā, blēdīšanās bijusi visos laikos, tikai tik traki kā mūsdienās gan ne. Būtu, kas zin, tēvabrālis to mūsdienu šmaukšanu tā kārtīgi aprakstījis… Bet varbūt nerakstītu ar’.
Vai rakstniekam bijis arī lepns limuzīns?
– Bija jau gan, pats tas lepnākais – ZIS-110. To jau tikai ar paša Staļina atļauju drīkstēja pirkt. Un vēlāk bija HORCH. Arī liels vāģis. Vecais Andrejs jau bija liels augumā, lielu auto vajadzēja… Pats gan nebrauca pie stūres, tik ar šoferi. Bet tad gan – vai katru svētdienu ar visu ģimeni prom pa Latviju. Darbdienās jau nebija laika, viņš dikti strādāja.
Kur viņš Rīgā dzīvoja?
– Sākumā Kirova ielā, partijas komitejas mājā viņam bija liels dzīvoklis. Taču viņa dēls daudz dzēra, pa kāpnēm kleņģerēja, partijnieki skatījās platām acīm. Tad arī dabūja vēlāk to dzīvokli mājā uz Ļeņina un Kirova ielas stūra. Sešas istabas. Bet iekārta – pieticīga.
Esot jau arī pats Andrejs Upīts krietni dzēris, studenti par viņu stāstīja brīnumu lietas.
– Dzēra un pīpēja. Jā. Un strādāja arī: kā cēlās desmitos vienpadsmitos no rīta, tā līdz vieniem naktī mēdza rakstīt. Rakstāmgaldā – arvien konjaka pudele, to tik pa laikam pasūca. Un pīpēja – briesmīgi. «Kazbek» paciņā bij’ laikam trīsdesmit papirosu, tad nu pa dienu izgāja četras paciņas. Kā vienu smēķi nomet, tā nākamais mutē. Teica gan, ka iekšā nevelkot, tik tāpat vien dūmus pūšot. Dakteri un sieva rāja, taču bez jēgas. Tikai beidzamos piecus gadus tā stingrāk pieskatīja, lai nedzer un nesmēķē.
Kas bija rakstnieka sieva?
– Olgu viņš noskatīja tepat pagastā. Bija tādi Palatas lauki. To bagātā saimnieka meitu viņš apprecēja. Tad Upīts bij’ skolotājs. Kāda nu viņam varēja būt mantība… Olga vienmēr bija tā noteicēja un laidēja, pārzināja Upīša finansiālo pusi. Vecais pats par naudas lietām itin nekā nezināja.
Parasti, ja cilvēks tiek pie goda un naudas, arī izturas viņš kundziski, ēd dažādus aizjūras našķus.
– Bija jau dažādos laikos visādi specveikali, kur spices vīriem pārdeva to, ko parasti ļaudis nedabūja redzēt. Reiz Olga man gribēja mēteli pirkt. Veda uz specveikalu pie Matīsa tirgus. Toreiz nebija mēteļa manam augumam, bet tur bija arī visādi gardumi. Vecais gan, kā atbrauca pie mums uz Skrīveriem, tā tik prasīja ceptu cūkas gaļu, biezpienu, rupju maizi un olas – tādas, kas tik tikko karstā ūdenī iemērktas. Un vēl sīpollokus. Bij’ viņam uz palodzes savs duncītis, maza galodiņa. Visu rūpīgi sagrieza.
Bet vispār par veco Andreju jau ļoti daudz rakstīts. Mans brālis Jānis Upīts rakstīja visvairāk, viņš bija filologs. Viņš palīdzēja vecajam pēdējo romānu rakstīt – «Rudens zelmeni». Patiesībā viņš, Jānis, to pabeidza. Tur nu gan daudz kas samurgots…
Vai esat visu sava tēvabrāļa rakstīto lasījis?
– Nu… «Zaļā zeme» ir kārtīga grāmata, vieglāk lasās. Bet «Plaisa mākoņos» – vai nu to kāds vispār spēj izlasīt?
Kad jums arī pašam mūžs uz pleciem, kā tagad vērtējat savu slaveno radagabalu? Vai ir tā, ka viņš ar vidi, ar savu «zaļo zemi» saaudzis?
– Rakstnieks viņš bija liels, galva strādāja. Runāja ar cilvēkiem maz un ne visai labprāt, bet inteliģenti, sakarīgi. Man prātā, ka 1936. gadā (es tolaik tāds puišelis biju) otrā rītā pēc vecāsmātes bērēm bija atnākusi arī Andreja sievasmāsa Cielaviņa ar savu vīru, vēl daži kaimiņu veči. Svainis toreiz, paģiras lāpot, teica: «Sūdi vien ir ar taviem romāniem, Andrej, ar tiem jau nevar maizi nopelnīt!» Upīts neko neatbildēja, neviens no vīriem jau nebija viņa darbus lasījis, ko ar… Nevienam pagastā netiku avīzes redzējis, tik savam tēvam: viņš bija inteliģentāks, izrakstīja avīzes, kamēr citi iztika labi ja ar grāmatu kalendāru. Par savu brāli viņš teica, ka Andrejam dotības bijušas no mazām dienām: klausījies visādus vārdus, ar kokiem sarunājies. Tie viņa koki vēl šodien aug. Savā muzejmājas dārzā viņš iestādīja osi. Agrāk daudz skolēnu brauca uz muzeju, tagad viens otrs skatās greizi, sak, vecais bijis komunists… Es tik domāju: lai tur kāds viņš bija, bet taču jau caur viņu, viņa grāmatām pasaule ko vairāk par Latviju uzzināja. Un par to komunistu… Tagad nesen izlasīju – Kārlis Ulmanis viņam esot 300 latu pensiju maksājis. Toreizējais sabiedrisko lietu ministrs, Bērziņš, šķiet, bija aicinājis rakstīt pa prātam Ulmanim… Vecais atteicies, turpinājis drukāties ar pseidonīmu. Bet es neteiktu, ka Latvijas brīvvalsts laikā viņš būtu ticis vajāts, apspiests un trūcīgi dzīvojis.
Taču tādu, visos laikos pārtikušu, rakstnieku nebija daudz?
– Tiesa gan. Kad Latvijas padomju republikai bija 10 gadu jubileja, Rakstnieku savienības mājā tika brangi dzerts, daudzi caur to parādus bija sataisījuši… Uz tēvabrāļa 80 gadu jubileju es ar’ biju kopā ar sievu un kolhoza priekšsēdētāju. Vēlāk priekšsēdētājs brīnījās: cik tie rakstnieki nabadzīgi dzīvo, dabūjis naktsmāju devējiem paģiru tiesu izmaksāt…
Jūs tik daudz gadījumu zināt, tie taču būtu kārtīgā grāmatā jāizdod.
– Ko nu daudz par tik veciem laikiem. Es domāju tā: par nesenajiem laikiem, par komunistu priekšniekiem, kas daudziem vēl atmiņā, vajadzētu rakstīt. Man, piemēram, Rojā dēls dzīvo, stāsta, ka «Bangas» priekšsēdim liels draugs bijis Voss. Dēla sievastēvs atceras, ka viņš bieži vien atbraucis, tad devušies mencas zvejot. Arvien uz Vosa kuģa stiepti konjaki un zakuskas… Bet reiz sagādnieki sajaukuši. Smalkos dzērienus un ēdamo salikuši uz neriktīga kuģa, bet uz Vosa kuģīša – parastu šņabi. Kad jūrā atjēgušies, Voss tikai noteicis, ka arī šņabis ir dzerams.. Toties dēla sievastēvs visu mūžu atcerējās, kā dabūjis partijnieku kungu konjakus nodzerties!
Mēs tā runājam, un ik pa laikam par groku, konjaku, šņabīti arī tiek kāds vārds.
– Tāds nu man tas tēvabrālis. Bija viņam bauslis: nebūs lielu darbu bez liela darba. Viņš strādāja daudz, daudz arī krogos sēdējis. Taču no kroga vienmēr gāja pats un stingru soli, paceltu galvu. Un vai bez darba būtu tās daudzās grāmatas tapušas? Tās taču lasa vēl šodien.
