– Kad pienāk mana vārdadiena, zinu, ka ir vasaras vidus. Pēc tam tā iet uz otru pusi, – saka Egija Meikšāne, kas šodien savu vārdadienu atzīmēs kopā ar draugiem.
– Kad pienāk mana vārdadiena, zinu, ka ir vasaras vidus. Pēc tam tā iet uz otru pusi, – saka Egija Meikšāne, kas šodien savu vārdadienu atzīmēs kopā ar draugiem.
Egijas vārds ir viņas tēta Egīla un mammas Dagnijas vārdu savienojums. Viņa ir ļoti pateicīga saviem vecākiem, ka tie tomēr nav viņu nosaukuši par Eviju.
– Pirms biju piedzimusi, mamma gribēja man likt vārdu Evija, jo toreiz tas bija ļoti populārs: ja nemaldos, kādas filmas vai grāmatas galveno varoni tā sauca. Esmu priecīga, ka tā nenotika.
Toreiz Egijas radi esot bijuši visai neapmierināti, sak, kas tad tādu vārdu varēs izrunāt. Tagad viņi pie vārda jau sen ir pieraduši, toties pārējie to bieži vien mēdzot aizmirst vai izrunāt nepareizi.
– Citreiz tas pat ir uzjautrinoši. Es runāju ar cilvēku un redzu, ka viņš grib mani uzrunāt vārdā, bet ir to aizmirsis. Tad nu gaidu, kad tiks teikta ierastā frāze: nu kā tad tevi sauca? Visbiežāk mani nosauc par Egitu.
Bērnībā Egijai reizēm savs vārds nav īpaši paticis.
– Šķita netaisnīgi, ka manu māsu sauca par Dacīti, bet mani tikai par Egiju. Bet tagad zinu: ja mani kāds uzrunā par Eguci, tad viņam kaut ko no manis vajag.
Pašlaik Egija strādā par brīvprātīgo koordinatori Olaines Sociālās palīdzības dienestā un jau daudzus gadus dzied korī «Sonore».
– Bet augstskolu gan vēl neesmu beigusi, – viņa piebilst.
Visvairāk Egiju pārsteidz tas, ka cilvēks vienlaikus var būt gan tik mazs, gan arī tik varens:
– Situācija tik ātri mainās. Vienā brīdī tu no nozīmīga un spējīga cilvēka vari pārtapt par niecību.
Egija pēc savas būtības ir ļoti nosvērta un mierīga, draugi viņu sauc par zibensnovedēju. Viņa zina, ko grib, un ir pārliecināta par to, ko dara.
