Katrs priecājas par brīvajām dienām, kas piešķirtas maija sākumā. Nereti pat īpaši neanalizējot, kam par godu, un tas arī visai saprotami. Šoreiz sakritis tā, ka materiālā, ko publicējam turpinājumos un kurā aprakstītas Austras Kasparinskas atmiņas, stāstījums aizvijies tieši līdz kara gadiem.
“1941. gada vasarā pēc padomju armijas atkāpšanās Jelgavā vairākos pagrabos atrada čekas nomocītus cilvēkus. Tiklīdz karaspēks bija prom, klasesbiedrenes gāja meklēt savus piederīgos studentus, kuri iepriekš bija apcietināti. Viņām tika teikts, lai ejot uz Driksas krastu. Neatceros, kur tieši, bet es arī redzēju rindās saliktus nomocītus un sakropļotus cilvēkus. To skatu nespēju aizmirst. Kad ienāca vācieši, Jelgavā atkal uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, taču tā bija tikai maskēšanās – no viena apspiedēja bijām nonākuši pie otra,” savās atmiņās pierakstījusi Austras kundze. Lasot ko tādu, neviļus aizdomājies, ka ne viss, ko par tādu uztveram, patiešām ir pašsaprotams. Brīvība un neatkarība arī nē. Galu galā pasaulē arī mūsdienās ir gana daudz valstu, kurās ar to lepoties nevar. Pat ja nav tādas kompānijas, lai Baltā galdauta svētkus svinētu daudzstāvu mājas pagalmā vai kopā ar savas ielas privātmāju kaimiņiem, jebkurā gadījumā ir vērts to uzklāt ģimenes lokā. Arī sev vienam pašam, ja tā dzīvē iegrozījies. Tomēr uzklāt, lai lieku reizi ikdienas steigā atcerētos, ka viss mums nepienākas vienkārši tāpat. Kāds par to ir cīnījies, un ieguvums ir visai augstu vērtējams.
