Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu. (Sākums 28. marta, 4., 11., 18. un 25. aprīļa numurā.)
“Sievietei jābūt kā klintij!”
Jau 4. klasē man patika klasesbiedrs Eduards. Gaišmatains zēns ar zilām acīm. Ar viņu kopā dejoju tautas dejas. Eduards patika daudzām meitenēm, bet tieši mani visvairāk viņš grieza rotaļās, skolas sarīkojumos. Vēlāk jutu, ka skolasbiedrene Ella man Eduardu „atkantē”. Sevišķi par to neuztraucos, jo mani dancināja arī citi zēni. Kad bijām pieauguši, dzirdēju, ka Eduards apprecējies ar kaimiņu meiteni Lūciju, kas arī bija mūsu skolasbiedrene.Vecākajās klasēs uz mūsu skolu atnāca jauni skolēni, jo kaimiņu skolās bija tikai četras klases. Draudzīgi viņus uzņēmām. Pēdējā gadā es sāku draudzēties ar vienu no jaunpienācējiem. Viņu sauca Imants. Viņš dzīvoja citā pagastā, bet labprāt mani ar divriteni pavadīja mājās. Toreiz jau nevarēja tā atklāti draudzēties ar zēniem: gan skolotāji, gan skolēni to uzskatīja par neatļautu. Sauca skolotāju istabā, kaunināja. Tā notika ar katru, kas atļāvās brīvstundās pastaigāties ar pretējo dzimumu.Tomēr par manu draudzību ar Imantu daži zināja. Meitenes, kurām arī viņš patika, aiz skaudības vai mira. Atklājās, ka Imanta vecākiem ir trīs dēli un arī trīs mājas. Tātad vieni no bagātākajiem! Mani gan tas neinteresēja. Māte caur puķēm stāstīja, ka īsta mīlestība var būt tikai ar to cilvēku, ko patiesi mīl. Un dziļākas attiecības var būt tikai precētiem cilvēkiem. Tēvs savukārt bija teicis: „Sievietei jābūt kā klintij!”Pēc skolas beigšanas ar Imantu dejojām zaļumballēs, izstaigājām visus parka celiņus. Stāstījām viens otram, ko prombūtnes laikā bijām darījuši. 1939. gada rudenī, kad es slimības dēļ pamatskolas izlaiduma klasē sāku iet otru gadu, ar Imantu tikāmies retāk, jo viņš aizgāja mācīties uz Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāziju. Tomēr sakari nepārtrūka, viņš rakstīja apsveikumus, vēstules un dažos skolas sarīkojumos arī pats ieradās. Vasarā tikāmies zaļumballēs. Vasarā viņš brauca uz Vircavu sportot.Reiz atkal Vircavas parkā tikāmies zaļumballē. Izdejojāmies, un Imants vadīja mani mājās. Abi braucām ar velosipēdiem. Balle vēl turpinājās, un mūziku varēja tālu dzirdēt. Pirms šķīrāmies, vēl gribējās parunāties. Ceļa malā stāvēja lielas salmu stirpas (bija sākusies labības kulšana). Uz vienas no tām apsēdāmies un runājām par šo, par to. Imants mani noskūpstīja. Tas nebija pirmo reizi. Jutu, ka šoreiz puisis grib no manis ko vairāk. Ar pūlēm no viņa atbrīvojos un iesitu. Imants izmainījās. Nekad agrāk tādu viņu nebiju redzējusi. Attapies Imants sacīja: „Man jau brālis teica, ka viņas visas ir tādas!” Mana atbilde bija: „Tad meklē ne tādas!” Paķēru savu riteni un devos mājās. Dzirdēju, kā viņš aizbrauc uz pretējo pusi. Nedomāju, ka tās ir mūsu draudzības beigas, taču 1940. gada rudenī, kad sāku mācīties Hercoga Pētera ģimnāzijā un satikāmies skolas gaiteņos, puisis uz mani pat nepaskatījās. Dažreiz viņš ar Imantu Rozenvaldu gaitenī spēlēja pingpongu jeb galda tenisu. Es gāju garām, bet biju kā tukša vieta. Sirds lūza no žēlabām, taču par to nevienam nestāstīju.Kad ienāca vācietis un sāka ņemt zēnus darba dienestā, arī Imantu paņēma. Pēc gadiem piecpadsmit, kad ciemojos pie vecākiem, māte man teica, ka no Imanta (viņa zināja, ka mēs draudzējāmies) bija saņēmusi vēstuli. Viņš rakstījis, ka esot Maskavas cietumā. Bet galvenais – vēstule sastāvējusi no manis dievināšanas. Nekad un nekur viņš neesot sastapis tik skaistu meiteni. Lai es piedodot, piedodot viņam par visu! Ja pareizi atceros, toreiz laikam māte Imantam bija atbildējusi manā vietā. Es jau biju laimīgi apprecējusies un audzināju divas meitiņas. Sen Imantam biju piedevusi un biju pateicīga Dievam, ka toreiz iesitu viņam pliķi. Dzirdēju, ka Imants ir atgriezies dzimtenē.
“Dzīvo laimīgi un mani nemeklē!”
Pēc sirdsēstiem ar Imantu dzīve neapstājās. Turpināju piedalīties Vircavas pašdarbībā, bet skolā bija arī citi zēni, kas gribēja ar mani draudzēties. Atceros Artūru, kas arī bija viens no Hercoga Pētera ģimnāzijas audzēkņiem. Kara laikā viņu ātri paņēma vācu armijā. Artūrs rakstīja no frontes, bet es biju riebīga un neatbildēju. Vai man gabals būtu nokritis! Māte vienmēr man teica: “Ja kādu skaidri no sirds nevēlies, nevajag dot tam cerības.” Tāpēc arī nerakstīju.Drīz sāku draudzēties ar savas klasesbiedrenes Ildas brāli Alfrēdu, kas bija sešus gadus par mani vecāks. Ar viņu kopā biju gājusi skolā Vircavā (Alfrēds mācījās vienā klasē ar manu vecāko brāli Arvīdu). Alfrēdu drīz vien iesauca vācu armijā. Sarakstījāmies, bet vēlāk vairs vēstules nesaņēmu. Tad draudzene man pastāstīja noslēpumu, ka Alfrēds no frontes pārbēdzis mājās. Lauku šķūnī zem salmiem bija ietaisīts slēpnis, kurā viņš slēpās vairākus mēnešus. Vai mēs toreiz varējām iedomāties, kas būtu noticis, ja viņu atrastu! Kad ienāca padomju armija, Alfrēds kā cietējs parādījās brīvībā. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņu iesauca Sarkanajā armijā un nosūtīja uz fronti – cik toreiz sapratu, uz „Kurzemes maisu”.Tā mēs atkal šķīrāmies, solījos viņu gaidīt mājās. Sarakstījāmies, bet pēc dažiem mēnešiem pienāca pēdējā vēstule. Tajā bija rakstīts, lai viņu aizmirstu un lai dzīvoju laimīgi. Viņš ejot uz to vietu, no kuras vēl neviens nav atgriezies… Arī vecāki par savu dēlu neko neuzzināja. Viņi domāja, ka čeka bija noskaidrojusi, ka pēc padomju armijas ienākšanas 1940. gadā Alfrēds, kas bija dienējis Latvijas armijā, dezertēja no Sarkanajā armijas. Varbūt čeka par to viņu nobendēja?
Tantiņa baroja kaķus
Hercoga Pētera ģimnāzijā bijām divas vircavnieces – Ausma Avotniece un es. Kara laikā vecākās klases palika patukšas, jo vācietim visi puiši derēja. Mūsu klase bija jauktā – gan zēni, gan meitenes. Patīkams bija klases audzinātājs – skolotājs Lauks. Viņam rokai trūka dažu pirkstu. Skolotājs stāstīja, ka tos pazaudējis jaunībā pēc kādas zaļumballes. Proti, pārnācis no rīta mājās, bet tēvs licis iet pļaut sienu. Būdams miega badā, viņš, strīķējot izkapti, nostrīķējis pirkstus. Nezinu, varbūt tas paglāba Lauku no iesaukšanas Pirmajā pasaules karā. Laikā, kad viņš audzināja mūsu klasi, viņam bija ap piecdesmit. Dziedāšanu mācīja un kori vadīja komponists Jānis Ozoliņš. Man ļoti patika viņa vadītās stundas un kora nodarbības. Visvairāk palikusi prātā Ozoliņa slavenā dziesma „Reiz cēlās strēlnieks sarkanais”. Viņš pats to mūsu korim mācīja un diriģēja.1941./42. mācību gadā pārgāju uz meiteņu ģimnāziju Pasta ielā.Dzīvoju Katoļu ielā netālu no Sv.Jāņa baznīcas pie vecas māmiņas. Viņa bija uzpircēja – iepirka putnus no lauciniekiem, kas brauca uz pilsētu. Latvijas laikā viņa dēlu bija izskolojusi par advokātu. Meita beidza ģimnāziju ar zelta medaļu, bet tad saslima ar tuberkulozi. Reiz, kamēr māte bijusi darbā, meita, mājās mazgājot logus, sastaipījās un nomira. Tantiņai bija daudz kaķu. Tos viņa dzīvoklī nelaida, bet baroja pagalmā – varbūt tie nemaz nebija viņas? Pašai viņai bija vecs sunītis – tas gan vakaros gulēja gultā uz saimnieces kājām. Tantiņa teica, ka sunīša siltums viņai noņemot kāju sāpes. Mēs abas labi satikām.
Zem neīstā sarkanbaltsarkanā karoga
1941. gada vasarā pēc padomju armijas atkāpšanās Jelgavā vairākos pagrabos atrada čekas nomocītus cilvēkus. Tiklīdz karaspēks bija prom, klasesbiedrenes gāja meklēt savus piederīgos studentus, kuri iepriekš bija apcietināti. Viņām tika teikts, lai ejot uz Driksas krastu. Neatceros, kur tieši, bet es arī redzēju rindās saliktus nomocītus un sakropļotus cilvēkus. To skatu nespēju aizmirst.Kad ienāca vācieši, Jelgavā atkal uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, taču tā bija tikai maskēšanās – no viena apspiedēja bijām nonākuši pie otra.Vācu laikā demonstrēja kinofilmas – esot visiem jāredz! Aizeju uz vienu tādu – „Žīds Zīss”. Drausmīga filma par žīdiem, kas moka cilvēkus. Bail pat mājās iet.Vācu armijai ienākot, redzējām pilnas ielas ar žīdiem, kas kolonnās gāja pa ielas vidu. Viņus dzina it kā darbā, dzeltenas zvaigznes uzšūtas apģērba mugurpusē. Domāju – ko viņi nogrēkojušies? Vai tāpēc, ka žīdi? Skatos – viņu vidū arī mūsu skaistā skolasbiedrene! Šausmas, ārprāts! Kāpēc tā notiek? Visi Jelgavas ebreji tika nošauti, pat mazus bērnus nežēloja.Vācu laikā sāku mācīties dziedāt un spēlēt klavieres Jelgavas Tautas konservatorijā. Tās direktors joprojām bija komponists Jēkabs Mediņš. Atceros viņu kā neliela auguma vīru strauju gaitu. Klavierspēlē gāju vingrināties pie tantiņas dēla advokāta ģimenes. Viņam auga trīs meitas, pati kundze bija ļoti skaista sieviete, taču „sajukusi”! Kaut arī viņai bija brīnišķīgs vīrs, tā iemīlējās krievu virsniekā. Pēc vāciešu ienākšanas tas knapi paspējis tikt prom, bet savu mīļāko neņēmis līdzi. Kundze bija sakrāmējusi somas un devusies mīļoto meklēt. Somas viņa pazaudēja, bet pati atgriezās mājās. Pēc ārstēšanās nekur vairs negāja, no visa baidījās. Vakarā aiztaisīja slēģus, stāvēja pie krāsns, sildīja muguru un aukstu skatu lūkojās tālumā. Meitenes gāja uz skolu, vīrs nāca no darba – viņai vienalga. 1944. gadā neilgi pirms Jelgavas nodedzināšanas viņu sastapu teātrī – nemazgātu, šausmīgi izkrāsojušos, it kā uz augšu saskrullētiem matiem.Es jau no mazām dienām ilgojos skatuves un, mācoties mūziku, sākumā gribēju kļūt par dziedošo aktrisi. Konservatorijā iepazinos ar dziedošo aktrisi Elvīru Līcīti, un viņa mani aizveda uz teātra mēģinājumu. Ieejam teātra kafejnīcā, tur vairāki aktieri – Kalējs un Ķikulis, piedzēruši, prasti runā. Vai tiešām es varētu dzīvot starp šādiem? Tā paliku tikai pie dziedāšanas.Apkārt valdīja karš un jukas. Zēniem jāiet karot, iesauc leģionā, darba dienestā… „Par Dzimteni!” Lauciniekiem jāpilda klaušas, jāražo lauksaimniecības produkti, jāmaksā nodevas, citādi sods.1942. gada 17. maijā Jelgavā, Svētās Annas baznīcā, mani iesvētīja. Dažas dienas iepriekš dabūju talonu, braucu uz Rīgu un no pusnakts stāvēju veikala rindā. Dabūju baltu drēbi, ko saplisēja, un uzšuvu garo kleitu. Nākamajā dienā pēc iesvētībām – 18. maijā – man palika astoņpadsmit.Vecākais brālis Arvīds bija apprecējies un strādāja par dārznieku lielveikalnieka Ošenieka lauku mājās Jaunsvirlaukas „Ķiplokos”. Arī viņu iesauca leģionā. Sieva palika viena, gaidot bērniņu. Tas mūsu tēvam bija šausmīgs trieciens. Viņš sāka slimot ar sirdi. Viņš labi zināja, ko nozīmē karot, jo pats bija karojis Pirmajā pasaules karā. Tēvam, aizejot karā, kāds bija iedevis svētos vārdus – lai ieliekot cepurē, tie pasargāšot no lodēm. Tos pašus vārdus tēvs iedeva līdzi dēlam. Arī viņš nepalika kaujas laukā.1944. gada vidū Latvijā atkal ienāca Sarkanā armija.Mums bija ierādīta pļava siena pļaušanai pie „Kiršiem”, meža malā netālu no Blukām. Visa ģimene bijām aizbraukuši sienu vākt. Pēkšņi gaisā parādījās lidmašīnu rindas, tās lidoja no Lietuvas puses. Nepagāja ilgs laiks, kad lidmašīnas sāka mest bumbas. Es paķēru mazo brālīti, un visi ieskrējām mežā. No Jelgavas pacēlās dūmu mutuļi, pat uguns liesmas varēja redzēt. Karš! Karš jau plosījās visu laiku, bet nu tas bija atnācis tieši pie mums.Mežā ilgi nepalikām – kaut kā nomierinājāmies un laimīgi tikām mājās. Tai pašā vakarā jau varēja redzēt bēgļus virzāmies pa šoseju. Nākamajā dienā mūsu lauku šķūnis bija pilns ar bēgļiem. Atbēga arī vecātēva māsa Lizete Nuka (Zete – tā mēs viņu saucām) ar māsas meitu Olgu Vazdiķi, vecmāmiņas māsīca Lizete Vilauss ar dēlu Alfrēdu un govi. Radiniekus ielaidām istabā. Tad nu dalījāmies ar visu – piena produktiem un to, kas auga dārzā.
Iejāja sētā ar tikko dzīvu zirdziņu
Nezinu, kā lai tos pirmos cilvēkus it kā armijas formās nosauc. Iejāja sētā ar tikko dzīvu zirdziņu, ieskrēja istabās un kaut ko meklēja. Vienai istabai bija divas durvis, bet vienas aiztaisītas. Tad nu viņš par katru cenu pa tām gribēja iekļūt, grūti bija iestāstīt, lai aiziet no otras puses un apskatās, ka pa šīm durvīm nestaigā. Tāds pats „aziāts” bija uzbrucis vecamtēvam, kas dzīvoja necik tālu no mums. Viņam bija radio ar austiņām. Zaldāts apgalvoja, ka tas ir raidītājs, un veda vecotēvu nošaut. Mana māte labi runāja krieviski, un, par laimi, gadījās vēl kādi zaldāti, kas izskatījās drusku gudrāki. Ar lielām mokām izdevās viņus pārliecināt nenošaut vecotēvu.Pēc šiem uzbrucējiem nāca vēl citi, daudzi no viņiem – izvarotāji. Vectēva mājās karavīri izvaroja bēgļu sievietes, viņu vīri bija bezspēcīgi. Klīda valodas, ka iekarotāji 24 stundas varot darīt, ko grib. Arī mēs ar māsu vairākas naktis slēpāmies kūtī. Pēc kādas dienas parādījās atkal citas karavīru daļas. Cilvēki sūdzējās par nodarīto, tad arī to vienu lielāko nelieti viņi paši nošāva.Pēc dažām dienām bēgļi sāka atstāt mūsu šķūni un meklēja siltāku vietu, citi ceļoja tālāk pie radiem. Mūsu mājas pildījās ar karavīriem. Mēs dzīvojām vienā istabā, arī virtuvi viņi izmantoja. Bija gan kurpnieki, gan virsnieki ar saviem „denščikiem”, arī jaunas krievu meitenes, kas vārīja ēst, mazgāja drēbes (vēl man saglabājušies dziesmas vārdi, ko viena no šīm meitenēm uz atvadām uzdāvināja). Par armijniekiem, kas dzīvoja mūsu mājās, neko sliktu nevarējām teikt. Vienīgi paņēma daudzus veļas un drēbju gabalus. Bieži šie karavīri vecākiem kratīja sirdis, stāstot, ka skumst pēc mājām un ģimenēm un vēlas, kaut karš ātrāk beigtos. Pārsteidza tas, ka katrs, kurš apmetās mūsu mājās, lūdza tēvam manu roku un bija ar mieru precēt. Es viņiem nekādus solījumus nedevu un pretimnākšanu neizrādīju. Pat kļuvu iedomīga: re, kāda es esmu vērtība!
Turpinājums nākamajā numurā
