Vēl šā gada sākumā «Remix» producentu grupas vadītājs Aivars Hermanis optimistiski zīmēja vīzijas par moderna, «starptautiskiem standartiem» atbilstoša muzikālā teātra izveidošanu bijušajā Operetes teātrī.
Vēl šā gada sākumā «Remix» producentu grupas vadītājs Aivars Hermanis optimistiski zīmēja vīzijas par moderna, «starptautiskiem standartiem» atbilstoša muzikālā teātra izveidošanu bijušajā Operetes teātrī.
Jau jūnijā bija plānots pabeigt pirmo pārbūves kārtu – skatuves, zāles un citu publisko telpu remontu. Koncepcija, kas bija saskaņota arī ar Kultūras ministriju, paredzēja bijušā Muzikālā teātra telpas izmantot mūzikliem, muzikālajām izrādēm bērniem, kameroperu un operešu izrādēm, dažādiem starpžanru pasākumiem, latviešu un ārzemju populārās, džeza un rokmūzikas koncertiem… Bija paredzēts, ka operetei būs savs «menedžments» – neliels kvalificētu darbinieku skaits –, ka finansiāli «mazāk ietilpīgi» projekti un izklaides pasākumi nodrošinātu Muzikālajam teātrim ienākumus, kas savukārt dotu iespēju «piepildīt» teātra ēku ar dziļāku saturu.
Pēc leģendārās iepriekšējās pārbūves, kas tika veikta ar mērķi nodrošināt skatītājiem lielākas ērtības, tas ir, vērot izrādes, sēžot pie galdiņiem un malkojot šampanieti, zālē tika samazināts vietu skaits līdz 263. To pārveidojot, bija iecerētas gan skatītāju sēdvietas, gan galdiņi, gan arī stāvvietas. Tādejādi tiktu nodrošināts teātra darbībai ekonomiski pamatots vietu skaits – 1000.
Tika ziņots, ka atjaunotās operetes pirmie radošie pieteikumi būs pasaulē pazīstamu mūziķu koncerti, kuriem varētu sekot Mūzikas akadēmijas operstudijas «Figaro» iestudētā Dž.Rosīni opera «Seviļas bārddzinis»…Šādu idilli vēl nesen sludināja Muzikālā teātra atjaunošanas projekta autori – Baltijas distributoru grupa (BDG), kurā bija trīs partneri: «Remix», austriešu privātuzņēmējs Jurgens Švarcs un šveiciešu akciju sabiedrība «Ostfinanz».
No sākotnējām iecerēm ir palicis gluži maz. Mainoties BDG īpašniekam, par to kļuvis Nikolajs Sirotkins, kura vārds ticis saistīts ar kriminālajām aprindām. Būtiskas pārvērtības skārušas arī Muzikālā teātra izmantošanas koncepciju. Naudas pelnīšanas nolūkā ēkā paredzēts ierīkot… kazino. Par operetēm un mūzikliem vairs netiek runāts. Runa vairs nav arī par muzikālo teātri, bet par «centru», «atpūtas kompleksu», kuru piepildīs diskotēkas. BDG jaunais īpašnieks bez saskaņošanas ar Kultūras ministriju veicis skatuves pārbūvi, to sašaurinot, acīmredzot atbilstoši savai izpratnei par kultūru. Ministrijas klerki, kas sākotnēji pauda neapmierinātību ar klusi nomainītā ēkas nomnieka patvaļu, pašlaik atzīst, ka BDG piedāvātā ēkas izmantošanas koncepcija ir «optimālākais» variants no patlaban iespējamajiem. Ne jau maza loma šāda viedokļa tapšanā ir Jūdasa grašiem, ko BDG piesolījusi Kultūras ministrijai(KM): katru mēnesi nomnieks piešķirs 1000 latu KM «vajadzībām». Kas ministrijas ierēdņiem solīts personiskās sarunās, oficiālas informācijas gan nav.
Amatpersonas teic, ka ik mēnesi atsviestā nauda tikšot izmantota ugunsdrošības sistēmu sakārtošanai kultūras iestādēs. Kā zināms, valdība noraidīja KM nākamā budžetā šim nolūkam pieprasīto (533 000 latu). Ar vairāku kazino īpašnieka Sirotkina piedāvāto «artavu» Latvijas «kultūras dzīves saglabāšanā un attīstībā» pietiek vienam ministrijas ierēdņu braucienam «kultūras apmaiņas» nolūkos – šis darbības profils KM ir īpaši iecienīts. Taču šī maksa ir pārāk dāsna par Operetes teātra pārvēršanu naudas automātā.
Rīgas Muzikālais teātris kā mākslinieciska vienība tika likvidēts pirms vairāk nekā četriem gadiem un kopš tā laika piedzīvojis neskaitāmus ideju konkursus, koncepcijas, desmit ministru idejas, no kuriem «visradošākās», domājams, pieder Raimondam Paulam un Ojāram Spārītim. Ēka tikusi izmantota gan kā rekvizītu noliktava, gan kā aktieru mēģinājumu telpa, gan arī atsevišķiem ar kultūru vairāk vai mazāk saistītiem pasākumiem. Nu ar Kultūras ministrijas svētību un ministres Kārinas Pētersones personīgu gādību situsi kazino ēra. Ir gadījies būt bibliotēkā, kas vācu okupācijas laikā bija pārvēsta par zirgu stalli, tā kā varam būt pateicīgi Kultūras (!) ministrijai, ka Muzikālā teātra ēka netiks atvēlēta intīmpreču lielveikalam vai vienkārši meitu mājai. Kas nebūtu nekas ārkārtējs, jo Kultūras ministrijas «optimizēšanos» nevar citādi vērtēt kā vien par prostitūciju.
