Izbrauciens maija brīvdienās pa salīdzinoši netālajiem Polijas Varmijas, Mazūrijas un Pomerānijas reģioniem ir lieliska iespēja atteikties no pāris stereotipiem par šo valsti. Iespaids, ka tā sastāv tikai no milzīgām autostrādēm, pa kurām bezgalīgās rindās traucas fūres, te tiek likvidēts ātri vien. Ierodamies Polijā caur Lietuvas Vištīti (Vištytis) pa nelieliem un skaistiem ceļiem.
Protams, jāpiestāj izlocīt kājas pie draudzības kurgāna uz Lietuvas–Polijas–Krievijas robežas. Tur par Eiropas Savienības līdzekļiem labiekārtota teritorija, izveidots glīts stāvlaukums automašīnām ar labierīcībām un informatīvajiem stendiem apmeklētājiem. No laukuma noejot pāris simtu metru, atrodas arī pieminētais draudzības kurgāns. Veikts arī kāds “uzlabojums” – pie paša simboliskā robežstaba uzlikts brīdinājums lieliem burtiem, ka iekāpšana Krievijas zonā var tikt sodīta un tad būs jāmaksā 500 zlotu naudas sods. Pie objekta izvietoti arī skaļruņi, kuros, ja kāds iekāpj trīsstūrī, kas atrodas Krievijas teritorijā, atskan brīdinošs uzsauciens.
Nākamais apskates objekts ieplānots netālu – vien apmēram pusstundas braucienā no iepriekšējā. Iespaidīgais Polijā augstākais dzelzceļa viadukts pie nelielas apdzīvotas vietas Stančiki. Tilts kādreiz bijis vietējās dzelzceļa sistēmas daļa, un pār to kursējis vilciens. Samaksājot dažus zlotus, ekskursantiem tiltu iespējams šķērsot, dodoties nelielā pastaigā un pa taciņu atgriežoties stāvlaukumā.
Par tūkstoš ezeru zemi sauktā Polijas ziemeļaustrumu daļa ir bagāta ar plašiem mežiem un viļņainiem morēnu pakalniem, kā arī ezeriem un upēm. Varmijā, reģiona rietumu daļā, kādreiz dzīvoja senie prūši, bet 13. gadsimtā to iekaroja teitoņu bruņinieki, kuri tur nodibināja bīskapiju. Par Polijas sastāvdaļu Varmija kļuva 1466. gadā. Polijas dalīšanas laikā tā tika piešķirta Prūsijai un Polijas pārziņā atkal nokļuva tikai 1945. gadā. Arī Mazūrijas un Ilavas ezeru apvidu, kas atrodas reģiona dienvidu un austrumu nomalēs, kādreiz pārvaldīja Teitoņu ordenis. Kad ordeni 1525. gadā sekularizēja, šis apvidus kļuva pazīstams kā hercoga Prūsija un atradās Hoencolleru ģimenes pārvaldībā, bet līdz 1637. gadam tas bija Polijas lēņu apgabals. Tā senākā vēsture ir saistīta ar Vācijas vēsturi, un par Polijas daļu šie apgabali arī atkal kļuva tikai 1945. gadā. Gandrīz katras pilsētas vēsture šeit vēsta, ka kādreiz tajā pamatā dzīvojuši vācieši, bet pēc Otrā pasaules kara tie izdzīti. Tieši tāds pats ir mazās pilsētiņas Pasimas (Pasym) stāsts, kurā esam atraduši naktsmītni uz trīs naktīm, lai ērti varētu izbraukāt šīs puses interesantākās vietas.
Pēc Stančiku apmeklējuma vēl pa ceļam uz naktsmītni plānots apskatīt Gižicko, taču, pilsētā ierodoties, secinām, ka to piepildījuši apmeklētāju pūļi un mūsu palielo busiņu nemaz nav kur novietot. Internetā sameklējam informāciju, ka tieši šajās dienās tur norisinās kāds ēdienu festivāls.
Gižicko atrodas starp Kisajno un Negocina ezeriem vietā, ko dēvē par Mazūrijas lielo ezeru apgabalu. Mazūrijas lielie ezeri ir plašākie Polijā. Daudzus no tiem savieno upes un kanāli. Vasarās tie kļūst par iecienītu brīvdienu pavadīšanas vietu. Lai arī šeit vienmēr ir atpūtnieki, daba lielākoties ir neskarta un ezeru apvidū netraucēti aug retu sugu augi un ligzdo putni.
Kanāla pārsteigums
Nākamajā dienā ieplānots doties uz Gdaņsku un Sopotu, bet iepriekšējā dienā, vērojot kuģīšu satiksmi kanālā pie Gižicko, ieminos par netālo Elblongu un pie tās esošo ļoti īpašo Elblongas kanālu. Dzimst ideja pirms došanās uz Gdaņsku sameklēt, kur tas atrodas.
Elblongas kanāls slavens ar to, ka ir viens no hidrobūvju inženieru neparastākajiem sasniegumiem Polijā (un ne tikai). Kanālu un slūžu tīklu, kas savieno vairākus ezerus, 1848.–1872. gadā uzbūvēja holandietis Georgs Jākobs Stēnke. Atjautīga stāpeļu sistēma nodrošina liellaivu pārvilkšanu pa sauszemi no viena ezera uz citu vietās, kur ūdens līmeņu starpība ir pārāk liela, lai ierīkotu tradicionālās slūžas. 10 kilometru garā posmā starp Bučiņecu un Kaluniem ir pieci šādi stāpeļi. Stāvot kanāla malā, var vērot, kā pa tiem tiek vilkti kuģi.
Sākotnēji arī mums bija doma tikai paskatīties, kā šis pārvilkšanas process īsti notiek, taču klāt pienāk kāds vīrs un piedāvā doties izbraucienā. Spontāni piekrītam. Lai gan maija sākumā uznākušais aukstums uz kuģīša neļauj justies pilnīgi komfortabli, kā tas noteikti būtu jaukā vasaras dienā, izbaudām īpašo piedzīvojumu. Šo pasākumu noteikti īpaši novērtēs tie, kam interesē dažādi inženiertehniski risinājumi, bet jāatzīst, ka brauciens, lai arī pagarš (ilgst vairāk nekā stundu) ir interesants. Tā laikā ir arī divas pieturvietas, kurās var izkāpt un redzēt kuģīša pārvilkšanu no malas. Elblongas kanāls vairākus gadus tika rekonstruēts, un šo piedzīvojumu izbaudīt nevarēja, tagad tas atkal iespējams un noteikti ir tā vērts.
Prūsijas lepnums – Danciga
Piedzīvojums Elblongas kanālā, pēc tam vēl pusdienas pašā pilsētā mūs ir pamatīgi iekavējušas, tāpēc nolemjam šajā dienā vēl ieskriet kādā veikalā un aizbraukt uz Sopotu, Gdaņskas apskati atstājot atsevišķai dienai.
Sopota ir Polijas populārākais Baltijas jūras piekrastes kūrorts un mūs pārsteidz ar skaistu promenādi un plašiem, gaumīgiem parkiem. Par pilsētas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1824. gads, kad Napoleona armijas ārsts Žans Žoržs Hafners šo vietu izraudzījās kūrorta un peldvietas ierīkošanai. Jau kopš 17. gadsimta Gdaņskas turīgie iedzīvotāji to bija izvēlējušies savrupmāju būvniecībai. Kūrorts uzplauka starp 20. gadsimta pasaules kariem, kad te uzturējās atpūtnieki no Eiropas bagātāko cilvēku vides.
Nākamajā dienā, vēl pirms došanās uz Gdaņsku, nolemjam piestāt arī pie Malborkas pils. Nelieli Polijas ceļi ved gar daudzām mazām un skaistām pilsētiņām. Nereti, līkumojot pa šaurajām ielām, aiz pārsteiguma paliek mute vaļā, jo skatam pēkšņi paveras kāda pils, muiža vai skaista baznīca.
Viens no iespaidīgākajiem skatiem noteikti redzams Malborkā – tur sarkanos toņos aiz upes slejas grandiozā Malborkas pils. Pilsēta, kas pazīstama arī ar vācu vēsturisko nosaukumu Marienburga, cieši saistīta ar šīs Vācu ordeņa rezidences vēsturi. No 1309. gada, kad Vācu ordeņa mītnes vieta tika pārcelta no Venēcijas uz Marienburgu, pils bija Prūsijas ordeņa valsts politiskais centrs – lielmestru dzīvesvieta. Pēc Trīspadsmitgadu kara Malborka nonāca Polijas valstī, bet pēc tās dalīšanām – atkal Prūsijā. Šajā periodā pils pamazām kļuva dzīvošanai nederīga, ievērojami tā cieta Otrajā pasaules karā, bet vēlāk atjaunota.
Gdaņska (kādreiz – Danciga), kuras vēsture iesniedzas vairāk nekā 1000 gadu senā pagātnē, ir lielākā Polijas osta un liels rūpniecības centrs. Tieši šo faktu dēļ nešķiet, ka pilsēta varētu būt tik šarmanta. Ne jau burvīga vecpilsēta nāk prātā, ja piemin ostas un tirdzniecību. Tomēr Gdaņska ir tieši tāda – apbur un savaldzina.
Pilsētu pirmoreiz pieminējis Sv.Adalberts no Prāgas 997. gadā, kad viņš devās uz Prūsiju, lai ieviestu tur kristietību. Gdaņska tajā laikā bija apmetne ar 1000 iedzīvotājiem Polijas pārvaldītajā Pomerānijā. Vēlāk tā nokļuvusi Polijas sastāvā kā autonomās Karaliskās Prūsijas centrs. 15.–17. gadsimtā pilsēta ļoti strauji attīstījās, jo kalpoja kā galvenā osta tirdzniecībai pa Vislu.
Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika nolemts izveidot Dancigas brīvpilsētu. Savukārt pēc Otrā pasaules kara Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem Gdaņska piešķirta Polijai. Liela daļa vecpilsētas tika atjaunota. Gdaņska kļuva par galveno Polijas ostu un lielu rūpniecības pilsētu.
Tieši Gdaņskā 1980. gada augustā Ļeņina vārdā nosauktajā kuģubūvētavā tika izveidota arodapvienība “Solidarnošč”, ko vadīja rūpnīcas elektriķis vēlākais valsts prezidents Lehs Valensa. Pastāv uzskats, ka tas bija sākums sociālistiskās iekārtas kraham Eiropā. Pilsētas apskates ekskursiju sākam tieši no pieminekļa kuģu – būvētavas strādniekiem. To uzbūvēja, godinot kuģubūvētavas strādniekus, kurus nogalināja 1970. gada decembra streika un demonstrāciju laikā.
Pēc tam dodamies vecpilsētas virzienā, kur katra iela un nams ir interesanti un uzmanību piesaistoši. Kā īpašu var pieminēt Gdaņskas celtni, kas ir pilsētas simbols un viena no tās interesantākajām ēkām. Šādas būves nav saglabājušās gandrīz nevienā Eiropas ostas pilsētā. To uzcēla 14. gadsimta un atjaunoja 1442.–1445. gadā, kad tā ieguva savu pašreizējo veidolu. Ēkai bija gan ostas celtņa, gan pilsētas vārtu funkcija. Celtnis veidots tikai no koka un iebūvēts starp diviem pusapaļiem ķieģeļu torņiem. Celtni darbināja cilvēki, griežot milzīgus ratus, uz kuriem bija uztītas virves. Ar to varēja pacelt līdz divas tonnas smagu kravu 27 metru augstumā.
Ielūkojamies arī Sv.Marijas baznīcā, kas ir lielākā viduslaiku ķieģeļu baznīca Eiropā. Tās būvdarbi ilga 150 gadu. No 1529. gada līdz 1945. gadam, kad dievnamu izpostīja, šī bija protestantu baznīca. Pēc Otrā pasaules kara to, tāpat kā citas Gdaņskas ēkas, atjaunoja.
Ar vienu laikraksta materiālu noteikti nepietiek, lai aprakstītu Gdaņskas iespaidīgākās un vēsturiski nozīmīgākās ēkas. Galu galā daudz interesantāk ir to visu aplūkot uz vietas. Labā ziņa ir tā, ka ceļojums uz šiem Polijas reģioniem ir ieplānojams gana ekonomiski, bet sniedz gluži tādu pašu baudījumu kā apmeklējot tūristu daudz iecienītākas Eiropas vietas.
