“Aizmirsti, vakar ka nācās tev alga, bet neguvi to. / Esi laimīgs. Nenožēlo nekā un negaidi itin nekā. / Tas, kam notikt ar tevi, ierakstīts grāmatā tajā, / Kuru, kā gadās, pašķirsta mūžības vējš.” Tā rakstījis 11. gadsimta persiešu astronoms, matemātiķis un dzejnieks Omars Haijāms. Lai arī viņam pārmesta vārdu vienkāršība un banalitāte, O.Haijāma četrrindes tulkotas daudzās valodās.
Austrumu krāsainības un noslēpumainības vilināta, māksliniece un pedagoģe Inita Vilks Jelgavas pilsētas bibliotēkā atklājusi izstādi “Haijāma dārzā”, kur austrumnieciskais savijas ar latvisko. Turklāt I.Vilks nupat nosvinējusi savu 50. dzimšanas dienu, kuru, kā pati saka, sagaidīt palīdzējusi gan veiksme, gan apdomīgums. “Ar laiku cilvēks paliek tāds drusku mierīgāks, vairs tā nesatraucas par sīkumiem. Kad biju mazs bērns, sēžot zobārsta krēslā, domāju – izaugšu liela, un tad man vairs nekas nesāpēs un es vairs ne par ko neuztraukšos. Tā jau nav, bet ar gadiem cilvēks uz visu sāk skatīties vairāk no malas,” nosmaida māksliniece.
– Kā sākās jūsu ceļš mākslā? Vai arī vecākiem ir kāda saistība ar to?
Tētis bija konstruktors rasētājs. Mammai bija kārtības un skaistuma izjūta, mājās vienmēr bija puķes vāzē. Dzimusi esmu Rīgā. Padomju laikam tipiski – tētim bija darbs RAFā, viņš tur dabūja dzīvokli. No 2. klases dzīvoju Jelgavā.
Man ļoti patika zīmēt. Vispirms apmeklēju kursus pie Ulda Rogas. 5. klasē izturēju eksāmenus un iekļuvu Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, braukāju uz Rīgu ar vilcienu. Tālāk nāca Mākslas akadēmija.
Haijāms man “aizķērās” jau sen. Viņš runā simbolos, un viņa tekstos ir dziļa jēga, zem kuras var parakstīties – tveriet mirkli, izbaudiet, nekas nav mūžīgs. To es sapratu, kad pirms sešiem gadiem iekļuvu autoavārijā. Biju reanimācijā, pamodos citām acīm. Mēs daudz uztraucamies par to, par ko nemaz nevajadzētu. Jāizbauda, ka esam šeit un tagad.
– No kurienes jums interese par Austrumiem?
Paši pirmie iespaidi man bija no padomju laikā izdotās Haijāma grāmatiņas ar Aleksandra Stankeviča ilustrācijām. Kā bērnu mani tās ļoti iespaidoja. Kādreiz lasīju, teksti šķita ļoti drūmi, bet ilustrācijas bija fantastiskas. Mūsdienās izdotās grāmatas ilustrējuši dažādi autori, bet neviens nav atstājis tik ļoti satricinošus iespaidus. Viengabalains paliek viengabalains.
Lielu iespaidu man atstāja ceļojums uz Turkmēniju pirms 25 gadiem – tuksnesis, smiltis. Tur redzēju austrumniekus turbānos, krāsainos, košos tērpos. No Buhāras atmiņā palikušas zilās flīzes. Man ir sapnis aizbraukt uz Maroku – tur zils ir zils, sarkans ir sarkans. Krāsas ir ļoti košas.
Daudzi mākslinieki gribējuši attēlot Austrumus. Izstādē man bija iecerēts, ka būs attēlotas Austrumu sievietes. Grafikas izdevušās ļoti austrumnieciskas, ir arī spilgtas krāsas, bet tā latvieša daba tomēr “lien” cauri.
– Kas izstādē ir tas latviskais?
Parks, jasmīni, kastaņas… Cilvēks nevar aiziet no tā, kas viņš ir. Pirms trim gadiem man tepat bibliotēkā bija rožu gleznu izstāde. Šajā izstādē ir citi ziedi.
Ļoti interesantas puķes ir tulpes, kam dzimtene ir Turcijā. Nesen redzēju filmu par tulpju sīpoliem – kādreiz par vienu varēja nopirkt kuģi. Kad sīpolu saradās daudz, iestājās krīze. Daudziem tika sagrauta dzīve. Iespaidīgi ir amerikāņu gleznotājas Džordžijas O’Kīfas darbi. Viņai ir gleznas, kur zieds attēlots ļoti tuvu, lai cilvēki ieskatītos tajā. Vienā ziedā ir vesela pasaule.
Izaicinājums ir puķuzirņi – tie ir trausli un ļoti ātri nobirst. To ziediņš nav īsti izprotams – nav kā margrietiņa. Interesanti ir arī īrisi.
– Kuras ir jums tuvākās tēmas glezniecībā?
Daba – puķes, ainavas, dzīvnieki. Pirms kāda laika mums ar tēlnieci Nelliju Skujenieci galerijā “Suņa taka” bija izstāde par suņiem. Ir iecere atkal veidot kopīgu izstādi par dzīvniekiem.
Cilvēks jau arī ir dabas daļa. Tagad visur raksta par ekoloģiju, cik ļoti viss ir piesārņots. Cilvēkiem drīz nebūs, kur pašiem dzīvot, tas ir ļoti žēl. Nopērk veikalā kādu mantu, paiet īss laiks, tā salūst, met ārā, pērk nākamo. Visi nevar dzīvot laukos un ekoloģiski saimniekot. Mani fascinē stāsti, ka cilvēki var iztikt pavisam bez vai minimāliem atkritumiem.
– Daba ir veidojusi to, kā redzat pasauli?
Jā. Bērnības vasaras pavadītas laukos pie mīļajiem lauku radiem. Bērnības iespaidi jau ir tie spilgtākie. Braucām uz Vijciemu pie Smiltenes, vēlāk – uz Kurzemes pusi pie mammas māsīcas Sabilē, kas arī ir ļoti skaista vieta.
Jelgavā tā ir Lielupe, parkos ļoti skaisti zied kastaņas. Atceros, nesen bijām uz Jelgavu atnākuši dzīvot, un vienā izstādē bija skatāmas Gunāra Ezernieka gleznas ar ziedošām kastaņām…
Man ļoti patīk virtuālās izstādes. Filmā par van Gogu kāds mūsdienu mākslinieks teica, ka gleznošana ir sevi ļoti izsmeļoša nodarbošanās. Cilvēki, kas nav ar to saistīti, domā, ka tas jau nav fiziski grūts darbs. Bet gleznošana izsmeļ spēkus garīgi, un tad vajag kaut kur atjaunoties. Spēku un prieku var atgūt dabā. Kādam citam tā ir pilsēta.
Daba ir tik skaista un interesanta, ka jāuzmanās, lai nesataisi pārāk skaistu. Ir jāatrod kaut kas neparasts, savs redzējums. Dzirdēts, ka skatītāju var aizraut, attēlojot kaut ko ļoti tuvu vai ļoti tālu. Šobrīd tālums, kā kalni, mani mazliet biedē…
Biju tikko atgriezusies no Grieķijas, kad satiku labu kaimiņu Induli Landau, lielu pasteļgleznotāju, un viņš jautāja, kā tad man gāja. Priecājos, cik tur skaisti. Viņš tā paskatījās un teica – zini, nekur nevajag braukt, viss ir tepat. Pie mums arī ir skaisti. Mēs esam no šīs zemes, un pie tās mums arī jāturas. Tāpēc, lai arī izstādē Austrumi bija iecerēti austrumnieciski, vienalga latviskais “izlīda”. Vajag turēties pie tā, kas tu esi.
Pavisam drīz, maija beigās, Dobeles Novadpētniecības muzejā būs Dobeles un Jelgavas mākslinieču izstāde “Pie niedrītes laivu sēju” – ar saviem darbiem piedalīsies arī Ivanda Spulle-Meijere, Anna Kaltigina, Ilze Ezerniece, Anda Buškevica, Mairita Zvirgzdiņa, Nellija Skujeniece, Dita Veģe, Aiva Bulmere, Inita Kačevska, Inta Paulsone, Guna Gaiķe un Asnate Zutere.
– Esat arī pedagoģe – strādājat Dobeles Mākslas skolā. Ko jums ir svarīgi iemācīt saviem audzēkņiem?
Pirmkārt saprast, ko un kāpēc viņi dara. Pasniedzu zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju, mācu pamata zināšanas, likumsakarības, kas jāievēro, kad kaut ko radi. Man kā skolotājai arī ļoti svarīgi, lai bērniem būtu prieks par to, ko viņi dara. Ne tikai, lai viņi izdara tā, kā vajag, bet arī lai pašiem patīk un viņi saprot, ka, ievērojot likumus, sanāk. Citreiz bērni domā – nu tik būs, tūlīt kaut ko radīšu. Tomēr, lai radītu, kaut kas ir jāprot, jābūt izjūtai, jāievēro zināma sistēma, kārtība. Tāpēc arī mūsdienu laikmetīgā māksla bieži vien ir ļoti slidena lieta. Ja to dara meistars, kurš ir apguvis pamatus, viņš saprot, no kā ir atteicies, bet bez jebkādām pamatzināšanām radīt skaistu abstrakto mākslu ir grūti. Divās krāsās nokrāsots kvadrāts vēl nav Marks Rotko. Ja zina mākslinieka dzīvesstāstu, kāpēc viņš tā gleznoja, darbs iegūst jēgu.
Uzskatu – ja darbam nepieciešams apraksts, tas apgrūtina uztveri. Ne katrs grib lasīt. Varbūt tam var būt nosaukums. Ja ieraugi mākslas darbu, bet īsti nesaproti, kas tur tāds ir, apraksts var palīdzēt. Bet, ja apraksta nebūtu, vai darbs būtu gana spēcīgs? Man šķiet, labāk, lai tas runā pats par sevi.
