Pagājušajā nedēļā pasaule visvairāk alka uzzināt jaunumus no Kempdeividas, kur notiek Izraēlas un Palestīnas kārtējās sarunas par miera panākšanu Tuvajos Austrumos.
Lai gan pagājušajā nedēļā pasaule visvairāk alka uzzināt jaunumus no Kempdeividas, kur notiek Izraēlas un Palestīnas kārtējās sarunas par miera panākšanu Tuvajos Austrumos, līdzšinējā informācija aprobežojas vienīgi ar šo valstu vadītāju raižu māktu vaigu fotogrāfijām un oficiālajos brīfingos sniegtajiem lakoniskajiem paziņojumiem presei, ka «sarunu gaitā notiek risinājuma meklējumi». Starptautisko notikumu analītiķi lielākoties ir vienisprātis, ka šīs sarunas maz ko dos.
Izraēlieši ar palestīniešiem karo jau vairāk nekā piecdesmit gadu. Šai laikā kļuvis skaidrs, ka neviena no pusēm nespēs gūt uzvaru. «Visdrošākais veids, kā darīt galu karam, ir – to zaudēt,» uzskatīja Lielbritānijas karaliene Elizabete I. Tomēr karā par Svēto zemi neviens nevēlas zaudēt. Likmes ir pārāk augstas.
Aizvadītajā nedēļā, lai gan nedroša, tomēr radās cerība, ka Palestīnā beidzot varētu iestāties miers. 11. jūlijā sākās Izraēlas premjera Ehuda Baraka un palestīniešu līdera Jasira Arafata sarunas.
Kempdeivida ir simboliska vieta, kas kļuva vēsturiska 1978. gadā, kad Izraēlas premjers Begins un viņa ēģiptiešu kolēģis Sadats tur parakstīja miera līgumu. Tolaik tas bija amerikāņu diplomātijas spožs panākums. Tā rezultātā PSRS bija spiesta pamest Ēģipti un Maskava sāka zaudēt ietekmi lielā daļā arābu valstu. Tuvo Austrumu miera procesa mūsdienu vidutājam Bilam Klintonam nekas nebūtu pretī atkārtot Džimija Kārtera panākumus. Tomēr daudz kas reāli liecina, ka pašreizējās sarunas Kempdeividā var izrādīties neauglīgas. Visas pasaules komentētāji pievērsa uzmanību it kā sadzīviskai ainiņai: Baraks un Arafats stīvējās, kurš pirmais ieies rezidencē, kur bija jāsākas sarunām. Pirmais iegāja un aiz durvīm nozuda Klintons…
Tie bija galotņu tikšanās pēdējie kadri, ko televīzijā skatīja pasaule: no tā brīža Kempdeividu nosedza tik blīvs noslēpumainības plīvurs, ka tam cauri netiek neviens fotozibsnis, neviena frāze. Žurnālisti tiek turēti absolūtā informācijas badā. Aizliegts pat ieslēgt mobilos telefonus. Sarunu telpās netiek ielaisti ne tikai preses pārstāvji, bet arī liels pulks abu līderu padomnieku – laikam jau tādēļ, lai novērstu lieku domstarpību rašanos jau tā smagajā sarunu gaisotnē.
Pēc sestdien klusi aizvadītā sabata svētdien līderu sarunas atsākās, bet izraēliešu karaspēks tostarp no jauna «savilka spēkus» pie Palestīnas robežām gatavībā katru brīdi uzbrukt arābu pozīcijām.
Šajās sarunās visgrūtāk klājās Izraēlas premjeram E.Barakam. Vispirms jau tāpēc, ka viņam savu atbalstu liedza pat partneri no valdošās koalīcijas. Otrkārt, uz Kempdeividu neaizbrauca viņa valdības ārlietu ministrs. Pat vēl vairāk: kad E.Baraks jau bija devies uz ASV, parlaments mēģināja aizmuguriski viņu gāzt…
Kamēr viņpus okeāna milzīgā slepenībā tiek meklēti iespējamā miera panākšanas nosacījumi, pašā Izraēlas galvaspilsētā vērojama liela iedzīvotāju aktivitāte. Krustojumos un ielās redzami pilnīgi pretēja satura plakāti un lozungi. Vieni sauc «Nē – kapitulācijai, saglabāsim vienotu Izraēlu!», citi aicina uz kompromisu «miera vārdā». Tas liecina par politisku šķelšanos Izraēlas sabiedrībā.
Turpretī arābu sabiedrību vieno reālas iespējas piepildīt senilgoto sapni – jau 13. septembrī pasludināt savas valsts neatkarību. Daudzas arābu ģimenes gadiem dzīvojušas šķirti: vieni bijuši spiesti dzīvot Izraēlā, citi – Libānā. Ģimenes vēlas apvienoties un dzīvot savu senču mājās. Karadarbība un nemitīgie terora akti kļuvuši par abu tautu dzīves daļu.
Savulaik Izraēlas valdība, lai nostiprinātu valsti un paplašinātu tās robežas, aicināja iebraukušos repatriantus apgūt senās jūdu zemes, veidojot tur jaunas apmetnes. Vairumā gadījumu šādās apmetnēs uz dzīvi nosūtīja izceļotājus no bijušās Padomju Savienības.
Jautājums par izraēliešu apmetņu likvidēšanu, to iedzīvotāju pārvietošanu uz Izraēlas vidieni ir kļuvis par vienu no galvenajām pašreizējām problēmām. Var saprast arābu vēlmes. Pamatotas liekas arī to cilvēku tiesības, kas, aicināti atgriezties Apsolītajā zemē, tuksnesī, klintīs un kādreizējos krūmājos, uzbūvējuši apmetnes (būtībā – modernas pilsētas). Šie pārceļotāji uzskata, ka par miera iestāšanos iespējams runāt vienīgi no jau esošajām reālajām pozīcijām, bez kompromisiem.
Izraēla uzskata Jeruzalemi par visas pasaules ebreju vienotu un nedalāmu metropoli. Savukārt palestīnieši, kas ir apņēmības pilni jau šoruden pasludināt savas valsts neatkarību, uzskata, ka Jeruzalemē jāatrodas tieši viņu valsts galvaspilsētai.
Pagaidām virs «vienotās un nedalāmās» Jeruzalemes pland Izraēlas karogs, savukārt Kempdeividā tiek spriests par iespēju Svētajā kalnā pacelt Palestīnas karogu. Vieniem tas nozīmētu nacionālo prioritāšu zaudējumu, otriem – nelokāmības un daudzu gadu ilgu piepildījuma simbolu.
Kādreizējā Alūksnes mācītāja Ernesta Glika audžumeita, kam bija lemts kļūt par Krievijas imperatrisi Katrīnu II, savulaik bramanīgi apgalvojusi, ka neviens lielgabals visā Eiropā neizšaus bez Krievijas ziņas. Mūsdienās tā vairs nav. Lai gan vēl nesen, padomju laikos, Tuvajos Austrumos lielgabali tomēr šāva ar Kremļa ziņu: būtībā Izraēlas un arābu valstu robežas bija «aukstā kara» pati karstākā fronte. Lai nu kurš, bet plaši pazīstamais krievu starptautiskais komentētājs un publicists Aleksandrs Bovins to zina vislabāk, jo viņš ir bijušās PSRS bijušais vēstnieks Izraēlā. Tomēr pašreizējā situācijā viņš spēj vienīgi neziņā raustīt plecus, jo ir pārliecināts, ka Kempdeividas sarunas nedos reālus rezultātus.
Tādos pašos ieskatos ir arī kādreiz plaši pazīstamais padomju disidents Nātans Ščaranskis. Viņš arī – Izraēlas Padomju emigrantu partijas līderis, kas pagājušajā nedēļā izstājās no Ehuda Baraka valdības (viņš tajā bija ieņēmis iekšlietu ministra posteni). Jābilst, ka tieši izceļotāji no bijušās PSRS ir vieni no aktīvākajiem pretiniekiem kompromisam ar Palestīnu. Lai gan Ščaranskis piekrīt, ka mieru Tuvajos Austrumos nodibināt ir svarīgi, viņš tomēr uzskata, ka Izraēlas premjers rīkojas pārāk pašpārliecināti, pārāk «uz savu roku», jo valdības locekļiem miera jautājumā nebūt neesot vienotas nostājas, tāpēc Barakam nemaz neesot tiesību runāt Izraēlas valdības, tautas vārdā. Liela daļa izraēliešu pārmet premjeram, ka viņš apriori paredz piekāpšanos arābiem…
13. septembris ir pēdējais termiņš, kad jābeidzas Izraēlas un Palestīnas sarunām. Šis datums pasludināts par finiša līniju, līdz kurai jābūt izšķirtiem visiem strīdīgajiem jautājumiem. Diemžēl, jo tuvāks nospraustais finišs, jo vairāk izplūdusi, neskaidrāka ir ainava aiz tās. Un šķiet, ka arī no Kempdeividas tā nav saskatāma.
