Klāt pavasaris, un laiks sevi palutināt ar kādu ceļojumu. Šoreiz mūsu ceļš ved uz Grieķiju, kurai ir tūkstoš gadu sena vēsture un kur notikušas pirmās antīkās olimpiskās spēles. Sengrieķu mitoloģija slavena ar saviem dieviem, leģendām, mītiem, mums dzirdētiem tēliem un varoņiem, kā auglības dieviete Afrodīte, mūzikas dievs Apolons, kara dieviete Atēna, mīlas dievs Erots, Odisejs, jūras dievs Poseidons, debesu valdnieks Zevs un citiem – mazāk zināmiem. Vasarā Grieķijā ir liels karstums, tāpēc pavasaris ir vislabākais laiks, kad to apmeklēt.
Astoņās dienās iepazīsimies ar senās Grieķijas vēsturi, apskatīsim varenos tempļus, skulptūras un arhitektūras pieminekļus, baudīsim tās dabas skaistumu un sauli, ieskatīsimies Lieldienu svinēšanas tradīcijās. Grieķijā oficiālā reliģija ir pareizticīgā kristietība, un šogad grieķi Lieldienas svinēja 28. aprīlī, nedēļu vēlāk nekā pie mums. Bez pareizticības valstī sastopams arī katolicisms, vecticība u.c. Visizplatītākais dievkalpojumu apmeklējuma laiks grieķiem esot svētdienas, bet paši lielākie svētki – Lieldienas, svarīgākas pat par Ziemassvētkiem.
Valsti apskalo Jonijas un Egejas jūra. Grieķija sastāv no kontinentālās daļas un salām, kuru ir vairāki tūkstoši, bet apdzīvotas ap diviem simtiem. Valsts vēsture bijusi diezgan sarežģīta un raiba. 15. gadsimtā tur valdīja Osmaņu impērija, to skāra Pirmais pasaules karš, Otrā pasaules kara laikā iebruka Itālijas un Vācijas karaspēki, bet, beidzoties okupācijai, izcēlās pilsoņu karš. Vēl viens smags pārbaudījums bija 2009. gada ekonomiskā krīze, 2010. gadā Grieķijai lūdzot starptautisko aizdevumu.
Vecākā pilsēta pasaulē
Pēc trīs stundu lidojuma pusnaktī nolaižamies Atēnu starptautiskajā lidostā, kas nosaukta ievērojamā Grieķijas atbrīvošanas kustības vadītāja Elefteriosa Venizelosa vārdā. Grieķija mūs viesmīlīgi sagaida ar patīkami siltu laiku. Nākamajā dienā pēc brokastīm dodamies iepazīt vienu no vecākajām pilsētām pasaulē – Atēnas ar 4,5 miljoniem iedzīvotāju. Tā bijusi dzimtā vieta arī filozofam Sokrātam, kurš teicis: “Atēnas – varenākā pilsēta pasaulē”. Pirmais akcents, kas piesaistīja uzmanību, – ļoti, ļoti daudz taksometru dzeltenā krāsā, kas tā kā cālēni pa ielām skraidīja šurpu turpu. Aplūkojam karaļa pili ar sardzi – tagad prezidenta rezidenci. Ik pēc četrām stundām pie parlamenta ēkas iespējams vērot sargu maiņu. Sargiem kājās amizanti apavi, kas izgatavoti no koka un ādas ar lielu pušķi purngalā. Apskatām Zeva templi, no tā gan maz kas palicis pāri – tikai dažas kolonnas – un pirmo antīko teātri pasaulē – Dionīsa teātri, kur uzvesti reliģiska rakstura uzvedumi un varēja sasēdināt līdz pat divdesmit tūkstošiem skatītāju. Tālāk dodamies uz Atēnu ievērojamāko tempļu kompleksu Akropoli – cietoksni, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no varenākajiem ir Partenona templis, kas veltīts grieķu dievietei Atēnai un būvēts apmēram pirms 2500 gadiem. Templi balsta vairāki desmiti kolonnu. Vienā Partenona tempļa pusē uzslietas sastatnes un notiek restaurācijas darbi. Iestājoties krēslai, Akropole tiek izgaismota. Turpat klints pakājē izvietots Akropoles muzejs, kas atklāts 2009. gadā. Muzejā apskatāmas seno grieķu skulptūras, arheoloģisko izrakumu ekspozīcijas, trauki.
Plaka – vecākais Atēnas pilsētas rajons. Vecpilsēta ar šaurām un bruģētām ieliņām, labirintiem un neoklasicisma arhitektūru. Šeit var nesteidzīgi klīst pa šaurajām ieliņām, iegriezties tavernās, kafejnīcās un suvenīru bodītēs.
Atmiņā vēl palicis 2005. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss, kas notika Kijevā, kur laurus plūca grieķu dziedātāja Helēna Paparizu ar dziesmu “My Number One”, bet 2006. gadā Eirovīzijas dalībnieki tika uzņemti Atēnu olimpiskajā hallē.
Salu vilinājums
No Atēnu Pirejas pasažieru ostas, kas ir lielākā Grieķijā, ar prāmjiem katru dienu var doties kruīzā uz tuvākām un tālākām salām. 2004. gadā, kad Atēnās notika vasaras olimpiskās spēles, Pirejas ostā bija piestājis pasaulē lielākais kruīza kuģis “Queen Mary II”. Olimpisko spēļu dienās tas pildīja viesnīcas funkcijas. Iekārtojušies uz prāmja “Anna Mapoy”, dodamies aizraujošā vienas dienas izbraucienā uz netālajām Saronijas līča salām – Hidru, Porosu un Eginu. Arī šo salu vēsture ir sarežģīta, bet šoreiz vēstures labirintos neiedziļināsimies. Baudīsim sauli, jūru, zilās debesis un salu burvību.
Hidra – sala, kurā dzīvo mazāk par diviem tūkstošiem iedzīvotāju. Piestātnē mūs sagaida ēzeļu bari un to saimnieki. Ēzeļi ir vienīgais sabiedriskais transports salā, bet otrs – pašu kājas. Autotransports tiek izmantots vien atkritumu izvešanai un ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Pārtika un citas preces tiek nostiprinātas un pārvadātas uz ēzeļu mugurām. Šeit valda klusums un miers. Sala iedvesmojusi ne tikai dzejniekus, bet arī māksliniekus. Skaista arhitektūra ar šaurām, stāvām un bruģakmeni klātām ieliņām, mazām kafejnīciņām, amatniecības preču veikaliņiem. Ostas centrā atrodas galvenā katedrāle. Hidras sala populāra kļuva ar tur uzņemto kinofilmu “Zēns ar delfīnu”, kurā filmējusies populārā itāļu aktrise Sofija Lorēna. Šo salu bija iemīļojis un šeit sev māju iegādājies populārais kanādiešu mūziķis Leonards Koens.
Porosa ir viena no populārākajām salām. Pilsēta stiepjas gar tirkīzzaļu līci. Mājas pasteļkrāsā ar sarkanbrūniem jumtiem, sarindojušās pa kalna nogāzi augšup kā kāpnes. Šī apbrīnojamā un zaļā sala apbur ar saviem priežu mežiem un citronkokiem. Gar salas krastu izvietojušās tavernas, bāri un mazas suvenīrbodītes. Tās pludmales slavenas ar smilšainajām smiltīm un dzidro ūdeni. Šo salu plašāk iepazīt neizdevās, jo tam tika atvēlēts pārāk maz laika. Tā kā Grieķiju apskalo jūras, grieķu uzturā svarīgas ir zivju veltes. Paspējam tikai remdēt izsalkumu. Nobaudām eļļā fritētas sardīnes ar frī kartupeļiem un grieķu salātus ar fetas (kazas) sieru, olīvām, papriku, gurķiem un tomātiem.
Eginas salas bagātība ir pistāciju dārzi. Pistācijas tiek eksportētas uz daudzām pasaules zemēm un tiek uzskatītas par garšīgākajām pasaulē. Septembrī aicina pistāciju festivāli. Kalnu nogāzēs kuplo arī olīvkoku birzis. Šo salu iecienījuši paši atēnieši, jo daudziem šeit atrodas vasarnīcas. Ar panorāmas autobusu pa 13 kilometru garo līkumaino ceļu tiekam uzvesti salas augstākajā vietā, kur atrodas Afaijas tempļa drupas. Atceļā apskatām grezno svētā Nektārija katedrāli, kas ir populāra svētceļojuma vieta, un venēciešu celto Markelosa torni, būvētu 17. gadsimtā. Tornis pieder Eginas pašvaldībai, un tajā atrodas kultūras centrs. Šeit tiek rīkotas izstādes un dažādi kultūras pasākumi. 2018. gada jūnija sākumā Markelosa tornī bija atklāta latviešu fotogrāfa Jurģa Rikveiļa fotogrāfiju izstāde “No tērpa par apģērbu”.
Grieķu sapnis
Grieķu sapnis par Korintas kanālu īstenojās 19. gadsimta 90. gados. Tas savieno Jonijas jūru ar Egejas jūru un tiek uzskatīts par šaurāko pasaulē. 21 metru plato kanālu izveidoja, lai Korintas pilsētai piekļūtu pa ūdeni. Tā garums ir seši kilometri, un klints sienu augstums sasniedz 90 metru. Pār kanālu uzcelti trīs tilti – dzelzceļa un divi autoceļa. Veroties no tilta, iespaidīgs skats paveras uz kanāla stāvajām sienām. Kanāla nelielā platuma dēļ tagad to izmanto tikai mazizmēra prāmji, jahtas un zvejnieku laivas.
Pēc Korintas kanāla apskates apmeklējam vienu no senās Grieķijas garīgajiem centriem – Epidauras antīko teātri. Teātris celts kalna nogāzē pusloka formā un ir diezgan labi saglabājies. Antīkā teātra izmēri ir iespaidīgi – sēdvietas ir aptuveni 12 000 skatītāju. Nevainojamā akustika nodrošina, ka, sēžot pat augšējā rindā, var saklausīt čukstus.
Olimpija – antīko olimpisko spēļu (sarīkotas 776. gadā pirms mūsu ēras) dzimtene, viena no ietekmīgākajām sengrieķu svētvietām. Spēcīga zemestrīce lielu daļu teritorijas apraka un sagrāva varenos tempļus, svētnīcas un ēkas. Olimpijas drupas ieraudzīja dienas gaismu tikai 1875. gadā, kad vācu arheologi sāka izrakumus, kas turpinās joprojām. Pirmo antīko spēļu programmā bija iekļauta skriešana, lēcieni, cīņas sporta veidi, zirgu skriešanās sacensības. Visprestižākā – skriešanas disciplīna, kurā grieķu atlētiem bija jāpārvar 192 metrus un 27 centimetrus gara trase. Seno olimpisko spēļu uzvarētāji varēja baudīt ne vien slavu, bet arī reālus labumus. Uzvarētājam pasniedza no olīvkoka zariem darinātu vainagu, viņš un viņa ģimenes locekļi bija atbrīvoti no nodokļiem, saņēma naudas balvas. Interesanti, ka sacensībās varēja piedalīties tikai kaili vīrieši un stadionā sievietes netika ielaistas. Vienīgi tiesnešiem bija atļauts ierasties drēbēs. Taču pēc viena starpgadījuma, kad par tiesnesi bija pārģērbusies jauna sieviete, kas sevi atklāja sajūsmā par sava brāļa uzvaru, turpmāk arī spēļu tiesnešiem bija jāierodas kailiem. Senās Grieķijas pilsēta bija ne tikai mākslas centrs, bet arī pazīstama ar Zeva kultu, Hēras templi, kur mūsdienās tiek iegūta olimpiskā uguns. Tagad Olimpija ir neliela pilsētiņa ar daudzām viesnīcām, maziem veikaliņiem un tavernām.
Pēc Olimpijas apskates mūsu ceļš ved uz gleznainu Grieķijas pilsētu Nafpaktosu. Braucam pāri Rionas–Antirionas tiltam, kas uzbūvēts pār Korintas līci un atklāts 2004. gada augustā. Vanšu tilts stiepjas gandrīz trīs kilometru garumā un tiek uzskatīts par garāko trošu tiltu pasaulē. Tas savieno Patru ar Nafpaktosu, gleznainu grieķu pilsētiņu ar viduslaiku stilu. Šeit esam ieradušies, lai vakara krēslā vērotu Jēzus Kristus piemiņas ceremoniju. Iestājoties krēslai, viduslaiku nocietinājumā tiek iedegtas lāpas un virs ieejas ostā aizdedzināts krusts. Noskatāmies Lielās Piektdienas svecīšu gājienu ar jauniešu pūtēju orķestri, garīdzniekiem, draudzes locekļiem un ticīgajiem.
Sestdienas rīts sākas ar garu pārbraucienu uz Kalambaku. Pa ceļam iegriežamies kādā no tavernām, lai nobaudītu grieķu tradicionālo ēdienu “Moussaka” – kartupeļu sacepumu, pildītu ar maltu liellopu gaļu, baklažāniem un pārlietu ar krējuma mērci.
Apskatām Delfu svētvietu, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un izvietojusies ļoti skaistā vietā – Parnasa kalna pakājē. Delfus var uzskatīt par lielu arheoloģisko izrakumu vietu. Apskatām Apolona templi, teātri, stadionu. Tiek uzskatīts, ka grieķi Delfos uzcēluši pirmo templi – gaismas un saules dievam Apolonam. Kalambaka ir neliela pilsētiņa ar 6500 iedzīvotājiem, kas izvietojusies Meteora klinšu pakājē. Pirms pusnakts ieplānots doties uz klosteri, lai piedalītos svētajā pusnakts misē – Jēzus Kristus augšāmcelšanās ceremonijā. Diemžēl šis pasākums izpalika, jo netikām ielaisti baznīcā. Jābūt pareizticīgajiem! Kaut arī ceremoniju neredzējām, viesnīcā vakariņās pasniedza tradicionālo grieķu Lieldienu zupu “Mageiritsa”, kas pagatavota no jēra subproduktiem ar skābenēm.
Lieldienu rīts. Pēc brokastīm, kurās pasniegtas arī tradicionālās sarkani krāsotās olas, braucam lūkot Grieķijas skaistāko vietu – brīnišķīgo Meteoras klinšu valstību. Grieķu vārds “Meteora” nozīmē “piekārts gaisā”. Klinšu virsotnēs izvietojušies senie klosteri. Apmeklējam lielāko un senāko vīriešu klosteri “Great Meteoron”. Svētceļojuma vieta atrodas apmēram 600 metru augstumā. Lai sasniegtu klosteri, jāveic elpu aizraujošs brauciens uz augsto un stāvo klinti. Klosterī atrodas trīs kapelas, bibliotēkā glabājas nenovērtējami manuskripti un grāmatas. No šejienes var izbaudīt krāšņas dabas ainavas ar iespaidīgiem klinšu stabiem, kuri tiecas debesīs. Īsta akmens valstība. Agrāk šeit darbojās līdz pat 26 klosteriem, bet pašlaik – tikai seši. Senajos laikos, lai nokļūtu klosteros, mūki izmantojuši virves un grozus, tagad klintīs izcirsti pakāpieni. Otrā pasaules kara gados klosteru dzīve bija apsīkusi, tikai 20. gadsimta 60. gados mūki sāka atgriezties klosteros, kurus bija iespējams atjaunot. Meteora iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Meteoras klintis iecienījuši alpīnisti.
Atceļā no Kalambakas jāmēro 350 kilometru garš pārbrauciens uz Atēnām. Kādā no piejūras krodziņiem pusdienās nobaudām grilētu astoņkāji. Atvaļinājuma laikā nogaršojām arī vienu no populārākajām grieķu uzkodām “Buyurdi” – četru sieru sacepumu ar papriku –, visiecīnītāko grieķu desertu “Baklava”, kas pagatavots no kārtainās mīklas, pildīts ar zemesriekstiem un pārliets ar medu, un tradicionālo liellopu gaļas sautējumu “Youvetsi” ar sīkiem makaroniņiem, kas pārkaisīts ar sarīvētu sieru.
