“Man nekāda veiksmes stāsta nav,” sagaidot mūs “Salnāju” māju pagalmā Jelgavas novada Sesavas pagasta Lielsesavā, teic saimniece Ludmila Guļevska. Kolorīto tumšmataino sievieti ar košu puķi matos nevar nepamanīt, un arī viņas nodarbošanās redzama jau pa gabalu – uz priekšauta malas ar pērlītēm izšūtā zemene pasaka priekšā.
Zemenes sāka audzēt deviņdesmitajos
“Zemenes audzēju jau no 1992.–1993. gada, bet siltumnīcās – 15 gadu. 99,9 procentus darba šopavasar izdarīju pati, palīdz arī meita. Bet sākās viss ar pirmo iestādīto zemeņu dobi pie mājas. Gribēju izvārīt ievārījumu, bet nebija vairs no kā – ģimene visu bija noēdusi. Tad iestādīju vēl otrā pusē. Pirmā audzētā šķirne bija ‘Senga Sengana’,” atceras Ludmila.
Viņa atminas to laiku – 90. gadu sākumu, valsts iekārtas maiņu –, kad gribējies saimniekot, bet naudas nebija. Pirmās pašu izaudzētās zemenes Ludmilas vīrs ar satiksmes autobusu vedis pārdot uz slimnīcām, poliklīnikām.
Bijis arī laiks, kad ģimene apsaimniekoja 140 hektāru un audzēja dažādas lauksaimniecības kultūras. Kad dzīvesbiedrs devās aizsaulē, zemes platības nācies samazināt un domāt, ko iesākt. Ludmila nepadevās un turpināja audzēt zemenes. ‘Senga Sengana’ šķirnes zemenēm, kas tika audzētas 20 gadu, ar laiku ogas kļuva sīkas, bet šķirni atjaunot, iegādājoties stādus no cita audzētāja, tā arī neizdevās.
Audzējot zemenes, jūtas laimīga
Tagad trīs lielās neapkurināmās siltumnīcās aptuveni hektāra platībā sārtojas ‘Sonata’, ‘Zefyr’, ‘Korona’ un citas šķirnes, kopā piecas, bet uz lauka aug ‘Pegasus’. Pastāv uzskats, ka vajag audzēt tikai lielas un stingras ogas – īstu tirgus preci. “‘Zefīru’ audzē tikai muļķi –tā man ir teikuši lietuviešu audzētāji,” atklāj Ludmila, piebilstot, ka par muļķi viņu dēvējot daudzi, mudinot zemeņu audzēšanu mest pie malas un labāk meklēt kādu darbu.
Arī dzīvesdrauga viņai, visticamāk, nebūšot, jo vīrieši, kuri vēlas iepazīties, atbraukuši un ieraudzījuši daudzās plēves siltumnīcas, kuras vietām papostījis vējš un sniegs, sakot to pašu un bēgot prom, smej atraktīvā sieviete.
“Tu esi stulba, pamet to visu – tā man saka. Bet cilvēkam taču vajag darīt to, kas patīk. Es gribu justies laimīga un, audzējot zemenes, tāda jūtos. Tā laikam ir mana Auna ietiepība,” atzīst L.Guļevska – pa pusei baltkrieviete, pa pusei krieviete, “ar poļu asiņu piejaukumu”, kā pati par sevi saka. Viņas māte Latvijā, Sesavas pusē, ieradusies 1960. gadā un te palikusi uz dzīvi. Ludmila sevi dēvē par īstu laucinieci un nevar iedomāties, ar ko vēl varētu nodarboties. Piespiedu kārtā varbūt divus mēnešus izturētu, darīdama ko citu.
Ludmilai patīk, kā zemenes zied. Patīk arī ogas. Bet kuram gan tās nepatīk? Interesanti – katra zemeņu šķirne ziedot smaržo citādi. To audzētāja atklājusi pavisam nejauši, reiz ienākot siltumnīcā un sajūtot ievu smaržu. Bet man taču nav nevienas ievas, viņa nodomājusi. Izrādījies, ka siltumnīcā ‘zefīrs’ zied. Savukārt ‘Elsanta’ smaržojot pēc persikiem.
Stāstot un izrādot siltumnīcas, viņa rāda, ka, lūk, šo siltumnīcu pagājušogad pārstādījusi līdz pusei, jo ar humusu ievazāti balti tārpiņi, un raža – nekāda. Labi, ka agronome ieteikusi, kā ar tiem cīnīties. Jāapkaro arī maijvaboļu kāpuri gan uz lauka, gan siltumnīcās. Ja zemene novītusi, tad skaidrs, ka apakšā kāpurs. Viens varot apēst 20 zemeņu. Vēl ziedus bojā smecernieks. Tad rodas tā sauktie sausie ziedi.
Pie zemenēm jāstrādā gandrīz visu gadu
Pirmā siltumnīca zemenēm uzcelta 2003. gadā. Cēluši četratā – Ludmila, viņas vīrs un dēls kopā ar draugu. Siltumnīcas gan lūstot un plīstot. Arī šajā ziemā divu nedēļu laikā sniega smagums tās sašķiebis un salauzījis. Tad nākoties pašai ņemt naglas un āmuru rokā un pielabot.
Lai iestādītu vienu siltumnīcu, paiet mēnesis. Ja veicas, vienā dienā var iestādīt vienu dobi. Vēl vesela diena paiet, sagatavojot stādus. Zemeņu stādīšana sākas tad, kad ir beigusies tirgošana, un turpinās līdz novembrim.
Pie zemenēm jāstrādā seši mēneši gadā, plus vēl divus mēnešus ir tirgus laiks. Ziemā no siltumnīcām jātīra nost sniegs. Pa kuru laiku tad vēl strādāt citu darbu, spriež Ludmila, rādot, ka siltumnīcas šopavasar izravētas jau trešo reizi. Ravēt sākusi martā. Ap ogu krūmiem salikti salmi. Meita atbraukusi palīdzēt. “Tas ir ļoti smags darbs. Ja gribas vergot, tad var to darīt,” tā L.Guļevska.
Šopavasar, sargājot no salnām, uz lauka zemenēm likta agroplēve, bet aukstums uznācis, kad zemeņu ziedi sākuši plaukt, un daudzi tagad ir melni. Salmus saimniece pērkot, bet zāli nopļaut palīgā nākot kāds pensionārs. Audzētāja un viņas meita arī eksperimentējot, zemenes stādot melnajā agromateriālā, zemeņu krūmus stādot retāk. Meita audzē arī tomātus un vēl šo to citu.
Pa šiem gadiem ir gājis visādi – zemenes ir gan salušas, gan slīkušas. Sākumā šķirne ‘Senga Sengana’ audzēta četros hektāros. Citi audzētāji brīdinājuši – jūs “iekritīsiet”. Kad zemenes ziedējušas, uznācis sals, un gandrīz visas nosalušas. Tad sākts audzēt vairākas šķirnes, kas zied un ražo pakāpeniski, dažādos laikos.
Nosalstot zemenēm, atgriežas pie gleznošanas
Zemeņu audzētāja atzīst, ka ar naudu, kas ietirgota par ogām, visam gadam nepietiekot, un ziemā viņas papildu ienākumu avots ir dažādi rokdarbi – Ludmila ir taisījusi puķes, pērļojusi, tagad apglezno zīdu. Kad Latvijā vēl bija lats, saimniekošana veikusies labāk – abiem ar vīru katru gadu no zemeņu naudas izdevies savai zemnieku saimniecībai iegādāties kaut ko no tehnikas vai uzcelt jaunu siltumnīcu. Tagad labi, ja var saremontēt vecās.
Ludmila pirms laulībām mācījusies Rīgā – Vieglās rūpniecības darbinieku tehnikumā, bet, kad apprecējusies, vīrs pateicis, ka uz Rīgu viņa vairs nebraukšot. Ludmilai ļoti paticis zīmēt, gleznot. Sākusi strādāt Bērvircavas Kultūras namā jeb klubā, kā tolaik sauca kultūras iestādi, par māksliniecisko noformētāju. Tur gan bieži jutusies lieka, un pienācis brīdis, kad visas otas un krāsas izmestas ārā un zīmēšanai pielikts punkts.
Bet, ja reiz cilvēkam kaut kas tāds ir iekšā, agrāk vai vēlāk tas izlauzīsies uz āru, spriež Ludmila, sakot, ka dzīvē jau nekas nenotiek tāpat vien un viss, kas notiek, notiek uz labu.
“2006. gadā man nosala daudz zemeņu. Bija tik ļoti žēl. Sēdēju un raudāju. Tad meita paņēma un aizveda mani uz Rīgu, ieveda veikalā, lai es nopērku audumu un krāsas un sāku apgleznot zīdu. Es to nepratu. Taču satiku cilvēku, kurš iemācīja. Laikam Dievs redzēja, ka man to vajag, tāpēc nosala zemenes, un es atkal atgriezos pie gleznošanas,” atzīst Ludmila.
Lielvircavā sadarbībā ar vietējo pensionāru biedrību viņai bijusi neliela darbu izstāde, bet pārsvarā tie tiekot tirgoti rokdarbu internetveikalā “Etsy”. Ludmila tērpus darina arī sev. Tagad viņa darbojas rokdarbu pulciņā “Zelta rokas” Jelgavā. Savulaik temperamentīgā sieviete dejojusi arī čigānu dejas, bet nu šai nodarbei mests miers.
Ja nepatīk, tad lai nepērk
Kad vīrs nomiris, domājusi, ka visu metīs pie malas, bet tagad domas ir mainījušās, un, kamēr siltumnīcas stāvēs, tikmēr zemenes tiks audzētas. Uz lauka arī. Noņemšanās jau liela, un jādomā arī, kur un kam realizēt. Jau gadiem ilgi zemenes tiek vestas pārdot uz Rīgu. Ludmila pati sēžas pie busiņa ar uzrakstu “ZS “Salnāji”” stūres un katru dienu mēro ceļu uz galvaspilsētu.
Sākumā bijušas trīs tirdzniecības vietas – Centrāltirgū, Lubānas tirgū un Vidzemes tirgū. Tagad palikusi tikai viena – Vidzemes tirgū. Nav noslēpums, ka pirmās Latvijā audzētās zemenes maksā dārgi – 20 eiro kilogramā, tagad “ejot” arī par 10–15 eiro. Pircēju reakcija esot dažāda. “Jūs vēl varējāt uzlikt simts eiro!” citi saka, bet ir arī pastāvīgie klienti, kuri sārtās ogas pie Ludmilas pērk gadiem ilgi. Arī pati tirgotāja Lubānas tirgū Pļavniekos pavadījusi 20 gadu, bet Vidzemes tirgū – desmit.
“Ja kādam manas ogas nepatīk, lai nenāk un nepērk,” viņa nosaka, stāstot, ka nereti tirgū nākas redzēt, kā ievestās ogas, kam “ķīmija” nav žēlota, ēd grūtnieces un jaunās māmiņas gandrīz vai ar varu bērniem mutē stumj pirmās zemenes, bet pēc tam brīnās, ka parādās izsitumi. Par to, ka ogas tiek novāktas zaļas un pēc tam nedēļu nostāv noliktavā, cilvēki neaizdomājas.
Bet uz pircēju aizrādījumiem par to, ka, redz, kā Polijā zemenes var izaudzēt lētāk, Ludmila tikai nospriež, ka cilvēkiem laikam ar ģeogrāfijas zināšanām tā pavājāk, jo daudzmiljonu iedzīvotāju valstī Polijā arī pavasaris iestājas vismaz par divām nedēļām agrāk. Pat mūsu mazajā Latvijā dažādos reģionos klimats atšķiras, un zemeņu tirgotājus no Vidzemes puses tirgū vēl neredz. Viņi varētu būt aptuveni pēc nedēļas.
“Mūsu valstī tā īsti nekad nav bijusi zemnieku aizsardzība. Atceros, ka vienu gadu līdz 1. jūlijam aizliedza Latvijā ievest zemenes no Polijas. Kas notika? Togad bija salnas, un mūsu zemenes ātri beidzās. Un uz ievestajām parādījās uzraksti, ka tās ir Latvijā audzētas. Es par to arī ar Straujumu (bijusī zemkopības ministre un Ministru prezidente – red.) esmu runājusi, kad viņa apmeklēja Centrāltirgus zemnieku tirdziņu, bet viņa atbildēja, ka konkurencei ar poļu zemenēm ir jābūt,” Ludmilas balsī ieskanas skarbāka nots.
Viņa stāsta – tā kā pati ir alerģiska un nevarot pat importa gurķus ēst, arī savas zemenes audzē bez “ķīmijas”: tās netiek miglotas, un arī minerālmēsli tiek lietoti minimāli. Importa zemenes Ludmila neuzskatot par zemenēm un stāsta, ka reiz martā tādas nopirkusi, lai uzliktu uz tortes, ko aiznest kora meitenēm (tolaik viņa dziedāja korī), bet pēc tam ilgi nav varējusi nomazgāt rokas no zemeņu sarkanās krāsas.
Visu prot un dara pati
Tā kā tuvumā tek upīte, Ludmila pati ierīkojusi laistīšanas sistēmu. Kad jautāju, kā izdodas vienai tikt galā ar visiem darbiem, viņa tikai attrauc, ka visu darījusi kopā ar vīru, vienmēr “maisījusies viņam pa kājām”, tā arī darbus iemācījusies. Gadu pirms vīra nāves nopirkts mazais traktoriņš, frēze, un tagad saimniece pati frēzējot zemeņu lauku.
Lai nevajadzētu lietot tik daudz minerālmēslu, kurus bieži vien arī neesot par ko pirkt, augsnē var iefrēzēt nezāles, skaidro zemeņu audzētāja. Pērn ar laistīšanu gājis traki. Kad upīte izžuvusi sausa, Ludmila gājusi pa upes gultni ar lāpstu, meklējot kādu ūdens peļķīti, ko varētu novadīt līdz savam sūknim.
Rezumējot stāstīto, Ludmila atzīst, ka vieta nekad nepaliek tukša, un, ja kaut kas beidzas, tad vietā nāk cits. Neesot jau arī citu variantu, kā vai nu sabrukt un padoties, vai turēties un turpināt iesākto. To, kas ir sirdslieta un dara laimīgu.
