Turpinām Austras Kasparinskas un viņas mazdēla Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu (iepriekš 28. marta, 4., 11., 18., 25. aprīļa, kā arī 2., 9. un 16. maija numurā).
Laimes sajūta vakara saulē
Gaidījām pirmo bērniņu. Sapratām, ka rūpes un pienākumus tas uzliks, bet par to nedomājām, jo zinājām, ka bērniņu ļoti mīlēsim. Vīrs runāja tikai par meitiņu, jo pats audzis zēnu ģimenē.
Rudens bija atnesis bagātu ābolu ražu. Vācām ābolus, likām kastēs lielajā istabā – jāsaglabā pašiem un pārdošanai. Gandrīz visi āboli bija noņemti ar rokām.
Oktobra sākumā sākām vākt cukurbietes. Bija skaista rudenīga diena. Lietus arī nebija lijis. Vīri rāva bietes, mēs ar vīramāti griezām. Man sākās sāpes. Izstāstīju vīramātei, un viņa lika man iet mājās. Tas brīdis tuvojās! Aizgāju uz veco māju un baļļiņā nomazgājos. Vīrs pameta darbu un jūdza zirgu. Svētdienas, 3. oktobra, vakarā Jelgavas slimnīcā man piedzima pirmā meitiņa. Atceros, ka rudens saule tobrīd taisījās rietēt un es biju bezgala laimīga. Meitenei devām Latvijā retu vārdu – Vilja, ko aizņēmos no Lehāra “Jautrās atraitnes”.
Vīrs mani slimnīcā apciemoja katru dienu, jo veda uz tirgu ābolus un uz cukurfabriku bietes. Reiz viņš stāstīja, ka mājupbraucienā Garajā silā knapi izvairījies no laupītājiem. Labi, ka viņu brīdinājuši aizbēgušie. Vilis griezies atpakaļ un braucis mājās caur Vircavu.
Viljiņu pārvedām mājās “Oliņos”. Jaunajā mājā mums bija tikai viena istaba – saules pusē ar mazu sienas skapi. Māja tolaik vēl nebija īsti pabeigta – karš labos nodomus bija pajaucis. Mūsu istabā atradās krāsns, ko kūra no lielās istabas. Lielā istaba bija vienmēr auksta, un tur kastēs glabājās āboli, kam vēsums patika.
Šveiniks galvoja par saviem audzēkņiem
Nākamais – 1949. – bija lielās “izvešanas” gads. Arī es piektdien, 25. martā, gāju uz mūzikas skolu, atstājot mazo meitiņu mājās. Direktors Filips Šveiniks bija īpaši piekodinājis visiem tajā dienā ierasties skolā. Visu dienu ar mums strādāja, mācīja dziedāt. Nesapratām, kāpēc? Bet nedrīkstējām neko iebilst, lieki runāt, tikai skatījāmies cits uz citu. Tikai vēlu vakarā mūs palaida, atklājot, kas par iemeslu… Visu nakti bijām nomodā, pat gaismu nededzinājām! Otrā rītā direktors man teica: “Vairs nebaidieties, es par jums visiem galvoju!”
Šveiniks mūs pasargāja, bet mēs pat nezinājām, ka viņu pašu mēnesi vēlāk apcietināja. Direktors bija aizbraucis uz Rīgu pēc stipendijām. Visi bijām atnākuši, lai ietu 1. maija svētku parādē. Bet mūsu direktora nebija. Daži mēļoja, ka viņš aizlaidies ar visu naudu. Arī starp mums, skolēniem, laikam atradās nodevēji.
Taču stipendiju mēs vēlāk saņēmām, bet direktoru nē… Vēlāk, pēc Staļina nāves, no apcietinājuma atgriezās arī Filips Šveiniks. Jelgavā viņš nostrādāja tikai dažus gadus, līdz savai pēdējai dzīves stundai viņš bija Latvijas Valsts filharmonijas direktors.
Šveiniks bija brīnišķīgs cilvēks, ebrejs pēc tautības. Pēckara grūtajos apstākļos viņš gādāja, lai mūzikas skolā varētu mācīties spēlēt tik daudzus un dažādus mūzikas instrumentus, cik vien iespējams. Skolēniem viņš izgādāja talonus, lai varam iegādāties apģērbu skatuvei – lai mums nebūtu jāstājas publikas priekšā kā plušķiem… Ik pa laikam viņš paņēma mūs, kādus desmit vecāko klašu audzēkņus, sev līdzi uz Rīgu, kad devās gādāt notis, mūzikas literatūru, instrumentus. Braucām ar vilcienu, un parasti vienā dienā nevarējām visu izdarīt. Tad vakarā direktors mūs aizveda uz kādu izrādi vai koncertu, pēc tam izguldīja savās mājās. Visi gulējām vienā istabā uz grīdas.
Tolaik, 1946.–1949. gadā, Jelgavas Mūzikas skolā mācījās arī vēlāk slavenais komponists un diriģents Ringolds Ore. Kad jau bija nodibināts skolas orķestris, viņš tajā spēlēja klavieres. Uz koncertu Ore varēja ierasties tikai pēc saules rieta, noteiktās stundās. Vakarpusē viņš nedrīkstēja atstāt mājas, jo viņa vecāki piederēja pie kaut kādas sektas. Un arī te direktors neko neiebilda; vēl vairāk – koncertu vai noteiktu priekšnesumu laiki tika šim apstāklim pat pielāgoti.
Es tomēr nebūšu skatuves dziedātāja
1949. gadā bija mans pēdējais eksāmens dziedāšanā. Dziedāju ārijas no Pučīni operas “Madame Butterfly” un Sniegbaltītes āriju no Rimska-Korsakova operas “Sniegbaltīte”. Eksāmenu izturēju spīdoši. Vēl tikai viens gads, un es skolu būtu beigusi ar dziedāšanas klases diplomu. Bet man tobrīd jau bija citi plāni. Biju izlēmusi, ka nebūšu dziedātāja, bet gan kordiriģente. Tam pretī nostājās gan dziedāšanas skolotāja Mangolda, gan skolas vadība. Vispār tos, kuriem bija vājas izredzes kā dziedātājiem, no vokālās klases uz kordiriģentiem pārskaitīja mierīgi. Taču no manis gaidīja “lielas lietas”. Turklāt mūzikas skolā tobrīd bija tik maz labu solistu. Esmu saglabājusi zīmīti no direktora Šveinika, kurā viņš mani un manu jauno vīru apsveic ar precībām, vēl daudz laimes, bet atklāj, ka ir noraizējies, vai es jaunajos ģimenes apstākļos nepārtraukšu savu izglītību… Bet vai es, nabags, varēju šaut ar lielgabalu?! Man tagad bija ģimene, un tā man bija vērtīgāka par visu. Zināju, ka gaidu otru bērniņu. Tagad tikai gribējās ātrāk sākt strādāt, lai varētu normāli dzīvot.
Ar lielu lūgšanos tomēr panācu, ka mani pārceļ uz kora diriģentu nodaļu. Pārcēla, bet nozīmēja tikai uz II kursu – viss bija jāsāk tikpat kā no sākuma… Un kas no tā visa iznāca? Es taču ģimenes dēļ nevarēju iet mācīties, jo neklātienes nebija – tikai klātiene. Kad vēlāk – pavisam drīz – aizgāju strādāt uz Kalnciemu, manas “studijas” beidzās… Pēc šodienas prāta, es būtu centusies to vienu gadu nodziedāt… Traki pēckara apstākļi jau bija, bet varbūt…
1949. gada vasaru vēl pavadījām “Oliņos”. Stādījām dārzus, sējām tīrumus. Vilis brauca uz Jelgavu, lai pabeigtu māju tik tālu, ka varam tajā ievākties. Jūnijā viņš iestājās darbā sporta biedrībā “Daugava” par stadiona strādnieku Jelgavā. Oļģerts tad mācījās Jelgavas 1. vidusskolā un dzīvoja kaimiņos Hausmaņu ģimenei. Hausmaņu dēls Viktors – vēlākais slavenais teātra zinātnieks – toreiz mācījās pedagoģiskajā skolā.
Pēc marta izvešanām laukos sāka dibināt kolhozus. “Ziedoņos” mani vecāki atdeva visu savu “bagātību”, paturot tikai vienu govi, kā tas bija atļauts. Bail bija neklausīt – brālis Arvīds bija pazudis, karojot leģionā.
1949. gada rudenī ievācāmies jaunajā mājā Jelgavā. Tuvojās jau Ziemassvētki. Ārsti bija noteikuši, ka mazais dzims ap svētkiem. Mēs Viljiņu aizvedām uz “Oliņiem”.
1950. gada 3. janvārī atnāca pie manis māsa Skaidrīte un gājām pastaigāties uz Svētes pusi. Auksta ziemas diena, grāvji piesniguši, viss ziemas salā sastindzis. Pēc stundas atgriezāmies. Tai pašā vakarā bija jāiet uz slimnīcu – piedzima Intiņa.
Man esot slimnīcā, uznāca liels aukstums. Vilis stāstīja, ka, lejot stadionā slidotavu, drēbes esot tiktāl sasalušas, ka sajūta bijusi kā ledū iekaltam. Arī Jelgavas māju bija grūti piekurināt. Laukos “Oliņos” gan Viljiņa jutās labi: katru rītu silta pudelīte un āboliņi aizkrāsnē. Vectēvs viņu bija iesaucis par Miķelīti.
Pēc nedēļas nācu mājās no slimnīcas. Mājās mani sagaidīja gaiši un silti. Par to parūpējies mans tētis un arī Skaidrīte. Ir ko ēst un priecīgas sejas. Sals gan pieturējās. Vakaros ratiņus likām tuvāk krāsnij, bet tas iznāca taisni zem lampas. Un, lai bērnam acīs nespīdētu gaisma, lampas kupolu apsedzu ar lakatiņu. Tad pēkšņi pamodos – lakatiņš liesmās! Laikam sargeņģelis pamodināja. Cik tur trūka, līdz degošais lakatiņš būtu iekritis bērnam sejā!
Tālākie 1950. gada mēneši mūsu ģimenei atnesa grūtsirdīgu noskaņu. Māja Jēkaba ielā likās tik bezgala tukša, ka vienkārši gribējās raudāt! Drīz izrādījās, ka mājas pamati ir ļoti slikti. Tajos sakrājies mitrums, kas nāk uz augšu un īsā laikā paspēja sabojāt visas mūsu necilās mēbeles. Naudas otrā stāva izbūvei nebija, bet valdība nāca virsū, lai ēku pabeidz. Vēl Jelgava drupās, bet viņi atraduši bagātniekus, kam uzbrukt!
Tolaik no manis pilnīgi attālinājās mūzikas skola, jo nevarēju mācības panest ne fiziski, ne materiāli.
Kolhoznieki nozaga labību
Vilis vēl turpināja strādāt sporta stadionā. Vasarā atkal palīdzējām “Oliņos” un kalām plānus – kur palikt, ko darīt tālāk? Vilis bija agronoms, un viņam ritēja pēdējais gads pēc skolas, kura laikā bija jāsāk strādāt savā arodā – citādi diplomu anulēs. Tātad mūsu ceļš gribot negribot veda uz kolhozu.
Viļa tēvs ar māti gribēja, lai mēs pie viņiem paliktu dzīvot, strādātu ģimenes mājās, bet “Oliņi” vēl nebija kolhozā. Nestājās. Ja viņiem, drusku piedraudot, atgādināja, ka divi dēli – Roberts un Vilis – karojuši ienaidnieka pusē, tad “Oliņu” saimnieki atbildēja, ka trešais dēls kritis Sarkanarmijas rindās. Viļa tēvs turklāt bija vislabākais kalējs pagastā, bez kura arī jaunā vara nevarēja iztikt. Kad pienāca kārta apkalt zirgus vai salabot kādu saplīsušu mašīnu, nāca lūgties viņu.
Rudenī notika kāds starpgadījums ar labības ražu, ko savedām šķūnī. Raža bija tik laba, ka lielais lauku šķūnis bija pievests pilns. Apkārt kolhoza laukos tik labas ražas nebija. Te vienu dienu bez lūgšanas un prasīšanas kolhoznieki “Oliņu” šķūnī nelikumīgi ieveda savu kuļmašīnu, izkūla visu mūsu labību un savāca visu – pat salmus un pelavas! Mūsu vecāki nenomira.
Jau sākumā, kad tikko sāka dibināt kolhozus, vīramāte man prasīja padomu: ko darīt – stāties vai nestāties kolhozā? Es viņai atbildēju, ka nevaru tādu padomu dot, tikai noteicu – “valdība” ir tik “gudra”, ka zina: ja tu neesi ar mums, tad esi pret mums! Pēc dažiem mēnešiem, kad gadījums ar labības izvešanu bija pārdzīvots, “Oliņu” saimnieki tomēr iestājās kolhozā. Likās, ka vairs nav ko zaudēt… Viļa tēvs tad kļuva kolhoza kalējs, un māte savā vistu kūtī turēja kolhoza cāļus, vistas.
“Pat uz Kalnciemu?!”
1950. gada sākumā mēs ar Vili sākām nopietni skatīties jaunas dzīves virzienā, kur sadabūt darbu. Viņš varētu kādā kolhozā, es – skolā. Biju beigusi skolotāju kursus, un skolotāja darbs man likās aicinājums. Skola man bija patikusi jau no bērnības, kad pamatskolas gados tiku daudzkārt sūtīta klasē pie mazajiem. Vircavas skolā man pat atļāva mazo burtnīcas labot.
Pirms 1950./1951. mācību gada sākuma gāju pieteikties darbā uz Jelgavas Tautas izglītības nodaļu. Tur satiku savu bijušo Vircavas skolotāju Elzu Dakstiņu-Strautnieci, kura bija otrreiz precējusies un strādāja Kalnciema skolā. Lai gan nebijām tikušās kādus divpadsmit gadus, viena otru pazinām. Viņa no Kalnciema skolas gribēja aiziet, bet nelaida, jo nebija vietnieka. Tā nu es piekritu viņas vietā iet strādāt Kalnciema septiņgadīgajā pamatskolā.
Darbā uz Kalnciemu mani norīkoja toreizējais Jelgavas Tautas izglītības nodaļas darbinieks, vēlāk mans kolēģis Kalnciema skolā Viesturs Kleinbergs. Arī viņš man jau sākumā, kad pieteicos skolotājas darbā, piedāvāja šo skolotāja vietu Kalnciemā, un es piekritu. Viņš, būdams nedaudz tā kā izbrīnīts par manu lēmumu, pārjautāja: “Vai jūs tiešām esat ar mieru doties strādāt pat uz Kalnciemu?!” Toreiz es vēl nezināju, ko nozīmēja tas “pat”. To sapratu, tikai ierodoties savā jaunajā dzīvesvietā. Pagasts bija izstiepts apmēram divpadsmit kilometru garš, vienā pusē Lielupe, otrā – mežs. Satiksme – kuģītis Majori–Sloka–Jelgava. Zemes ceļš – tikai zirgiem braucams. Ziemā bija iebraukts ceļš arī pa Lielupi. Pāri Lielupei varēja pārcelties ar trim plostiem: iepretī skolai, pretī Kalnciema kapiem un uz Rīgas galu, pie “Odiņiem”. Vietējie iedzīvotāji te audzēja agros kartupeļus un ar kuģīti brauca uz Jūrmalu tirgot.
1949. gadā te jau bija nodibināts kolhozs. Daudzi saimnieki mājas bija pametuši vai izvesti. Vēlāk citas mājas noplēsa, bet citās atnāca jaunie kolhoznieki. Vilis uzreiz tika par kolhoza uzskaitvedi, drīz arī par agronomu un vēlāk par valdes priekšsēdētāju.
Mūsu pirmā dzīvesvieta bija “Tāmas”, skolotājas E.Dakstiņas-Strautnieces mājas. Tad nu, atstādama vecai tantiņai savas meitiņas, kopā ar apkārtējiem bērniem gāju uz skolu apmēram četrus kilometrus. 1951. gadā sāka būvēt Jelgavas–Kalnciema šoseju, pēc tam Rīgas šoseju, tiltu un vēlāk arī šoseju uz Sloku.
Kad 1950. gada rudenī sāku strādāt Kalnciema skolā, mācīju visai skolai dziedāšanu, arī vecākajās klasēs, kur gaidīja, kad dabūs speciālistu ar diplomu. Mācījāmies cītīgi, galvenais – patriotiskās un revolucionārās dziesmas. Visi, pat lielie zēni, gribēja dziedāt, un dziedājām arī: visi – gan rūcēji, gan dūcēji. Rūcējiem teicu, ka viņiem stipra balss, lai dzied klusāk. Tā arī bija: vilks paēdis, kaza dzīva. Reiz nāca tāds smieklīgs atgadījums – Oktobra svētkos pieteicām dziesmu “Biedri, nu celieties kājās!”, un visi zālē arī piecēlās.
Pirmā darbadiena skolā man labi palikusi atmiņā. Audzināšanā 6. klase, kurā mācīju arī dabas zinības. Klases telpa stūrī uz baznīcas un ceļa pusi. Skolas direktors Voldemārs Siliņš mani ieveda klasē un iepazīstināja ar skolēniem. Daudz acu pāru skatījās uz mani, domāju – kā sadzīvosim? Bērni bija ļoti jauki, labi mācījās, pieklājīgi, piedalījās pašdarbībā. Vēl tagad pēc tik daudziem gadiem redzu viņus sēžam katru savā vietā.
Daudzi bērni dzīvoja tālu no skolas – gan Fondā (mūsdienās Babītes pagasts), gan Pārupē –, tāpēc skolā bija internāts. Vakaros skolotāji bija kopā ar bērniem. Sevišķi labi bērni jutās pie skolotājas Elzas Ausekles, jo viņa visus iesaistīja dažādos uzvedumos un tērpu gatavošanā. Elza jeb Auseklīte, kā mēs visi viņu mīļi saucām, drīz vien man kļuva par tuvu un mīļu draudzeni, un šī sirsnīgā draudzība saglabājās visa turpmākā mūža garumā līdz viņas aiziešanai 2004. gadā. Auseklīte mani, ienācēju, iepazīstināja ar Kalnciemu, atklājot arī visādus nostāstus par vecajiem kalnciemniekiem.
Lai iegūtu speciālo pedagoģisko izglītību, sāku mācīties neklātienē Pedagoģiskajā skolā Jelgavā. Apguvu pedagoģiju, psiholoģiju, mācīšanas metodiku, kamēr nonācu līdz gala eksāmeniem. Aizbraucu uz Jelgavu kārtot gala eksāmenu, bet man no mājām paziņoja, ka mazās meitenītes smagi saslimušas ar garo klepu. Nevarēju atstāt bērnus vecajai tantiņai, vīrs arī visu dienu darbā. Braucu mājās. Tā arī gandrīz visa vasara pagāja, klepu ārstējot.
Nākamajā gadā, kad atkal biju ieradusies kārtot gala eksāmenus, nu atkal ziņoja, ka meitenītes slimas ar masalām. Bērni tiešām smagi slimoja. Bet vēl pēc gada pedagoģisko skolu no Jelgavas pārcēla uz Liepāju… Tā nu manam diplomam tika pārvilkta svītra. Man nebija cilvēku, kam uz tik ilgu laiku bērnus atstāt. Vecāki bija ierauti kolhoza darbos, paši cīnījās par katru kapeiku, lai kaut kā “savilktu galus”. Mans tēvs bieži slimoja ar sirdi.
Skolotāja bez “papīra”
Zināšanu skolas darbā man gan pietika, tikai trūka papīra… Skolas vadībai bija mani jāspiež uz mācībām tālāk. Tā to saprata, bet saprata arī manu dzīvi. Par to esmu ļoti pateicīga, ka ļāva man strādāt bez pedagoģiskās izglītības diploma.
Vēlāk strādāju jaunākajās (sākumskolas) klasēs un darbu darīju ar prieku. Visi manas klases bērni man bija vienlīdz mīļi, biju ar viņiem kopā gan darbā, gan skolas sarīkojumos. Bieži braucām ekskursijās, apmeklējām teātri. Strādāju arī pagarinātās dienas grupā un vadīju skolas bibliotēku. Ik pēc pieciem gadiem apmeklēju pedagoģiskos un arī bibliotekāru kursus Rīgā.
Turpinājums nākamajā numurā
