Māra Čaklā dzejas rindas “Cik viens mēs par otru zinām? / Maz, pavisam maz.” ataust atmiņā ik reizes, kad šķitis, ka šo cilvēku vai to lietu nu gan es labi pazīstu, taču, līdzko pietuvojies, atklājas agrāk daudz neapjausta, neparedzēta.
Tā iznāca ar gleznotāja Valerijana Dadžāna (1932–2012) daiļradi. Esmu mākslinieka mantojuma glabātājam Viesturam Amatam palīdzējis sarīkot vairākas šī savdabīgā krāsu meistara izstādes, arī grāmata uzrakstīta. Bet tad šogad piezvanīja Viļakas novada muzeja direktore Rita Gruševa un atgādināja, ka esam solījuši atkārtoti sarīkot viņu novadnieka V.Dadžāna darbu izstādi (iepriekšējā notika 2016.–2017. gada mijā). Tagad nācās pārdomāt, ko tad šoreiz vedīsim uz gleznotāja dzimto pilsētu, kur viņš kristīts un beidzis vidusskolu. Pārskatījām gleznas – it kā negribējās tās atkārtoti vest, ja daļa reiz tur rādīta. Par laimi, atausa prātā, ka Mazulis, kā mākslinieku sauca sieva un citi tuvinieki, savulaik gleznoja akvarelī un pat izmēģināja savus spēkus grafikā. Kad ciešāk ielūkojāmies iespaidīgajās materiālu mapēs, piedzīvojām, vismaz es, pārsteidzošus atklājumus.
Vērīgāk papētot, teiksim, Valerijana Dadžāna akvareļus, izrādās, ka tajos “izlasāma” vai visa latviešu akvareļu vēsture. Lūk, 20. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā izmantoja “tīro” akvareli, arī viņš ainavās labprāt krāsas pludināja. Vēlākos gados, kad bija apgūts tradicionālais akvarelis, mākslinieki ņēma palīgos krītiņus, ziepes un citus materiālus. Šīs pārmaiņas parādās arī V.Dadžāna darbos.
Vislielākie atklājumi mūs sagaidīja linogriezumā darinātās lapās. Cik jaušams, viņš šai grafikas tehnikai pievērsās 20. gadsimta 60. gadu II pusē. Attēlam mākslinieks izmantoja nelielu laukumu, kuru dažādiem līdzekļiem uzirdināja. Toties visu uzmanību veltīja biezākām un plānākām līnijām, kas, krustojoties un mainot virzienu, veidoja figūras, kurās saskatāmas sejas vai kādas precīzi nedefinējamas lietas. Viena lapa pārsteidza visvairāk: 1968. gadā tapa linogriezums ar nosaukumu “Diktatūra”. Tajā ritmiski kārtojas šauteņu štiki, piepeši viena asmeņa galā nokāries tikko durkļa skarts trausls zieds. Atcerēsimies – 1968. gadā padomju karaspēks apspieda Prāgas sacelšanos. Tātad ar šo darbu V.Dadžāns izteica savu attieksmi pret šo vardarbību. Viņš nebaidījās protestēt, lai gan, kā saprotams, šis darbs nekur atklātībā nevarēja parādīties. Droši vien arī citi linogriezumi dienasgaismu pirmo reizi ieraudzīja tikai 10. maijā, kad V.Dadžāna dzimtenē atklājām otro izstādi. Tādēļ vien jāpateicas Viļakas muzejam, ka bija nepieciešamība ielūkoties mākslinieka daiļrades neizzinātajās lappusēs un vērīgāk ielūkoties viņa daiļradē.
Viļakā izstāde skatāma līdz 26. jūnijam.
