Gadiem nepļautas pašvaldības teritorijas, krūmiem un mēsliem «bagātināti» parki, izbradāti zālāji, aizaugušas ielu un ceļu malas un atbaidoši māju pagalmi ir Jelgavas ikdiena.
Gadiem nepļautas pašvaldības teritorijas, krūmiem un mēsliem «bagātināti» parki, izbradāti zālāji, aizaugušas ielu un ceļu malas un atbaidoši māju pagalmi ir Jelgavas ikdiena. Tikai vienā ielā iespējams atrast desmitiem «objektu», kas liecina par saimnieka trūkumu attiecīgā zemes īpašumā un arī pilsētā kopumā. Ir zināms, ka pašvaldības (tas ir, jelgavnieku) nauda iegūlusi zem zemes, ka par vairākkārt pārmaksātajām «trubām» mēs norēķināsimies vēl vismaz desmit gadu.
Bet vai sakoptība ir atkarīga tikai no naudas?
Galdiņ, klājies!
Jelgavā nebūtu grūti atrast divas pēc viena projekta un vienā laikā celtas daudzdzīvokļu mājas, kas stāv viena otrai blakus un ir atšķirīgas kā diena un nakts. Vienu ieskauj sakopts zālājs, rožu krūmi un ceriņi, bet otru – drazas un pārdesmit centimetru garu «salātu» plantācija. Vai vienā dzīvo izglītoti ļaudis, bet otrā – «tumsoņas»? Vai vienas mājas iemītniekiem tur ir pastāvīgā dzīves vieta, bet kaimiņos mītošie ir uz laiku kopmītnē iekārtojušies viesstrādnieki? Ivans ir ar gaumes izjūtu apveltīts cilvēks, bet Jānim Dievs to nav devis? Nē, abu māju iemītnieki ne ar ko neatšķiras. Gan vienā, gan otrā netrūkst «nelabvēlīgo tipu», inteliģentu, no biznesa un svaiga gaisa pārtiekošo.
Nedomāju, ka vairums neapkopto māju iemītnieku dzīvo tikai ar vienu domu: esmu te pagaidām, nāks labāki laiki, būs vairāk naudas, un noteikti pārcelšos uz dzīvi cituviet – citā mājā, pilsētā. Un pat tad, ja daļa no viņiem tur ir uz nenoteiktu laika posmu, jāšaubās, vai viņiem ir gluži vienalga, kāda ir mājas apkārtne un trepju telpa, caur kuru viņi nokļūst līdz saviem apartamentiem.
Ar ko sākas sakopta apkārtne ap daudzdzīvokļu māju? Acīmredzot ar vienu no tās iemītniekiem, kas vispirms sev pašam un pēc tam arī kaimiņiem pasaka: «Pietiek, šādu postažu es vairs negribu redzēt!» Ne jau visus tūdaļ pārņems atskārsme, ka viņu «dzīves telpa» nebeidzas ar dzīvokļa durvīm. Ne jau katrs, kas savu spēkratu paradis pie mājas novietot ar diviem riteņiem vietā, kur kādreiz bijis zālājs, tūlīt savu auto gribēs novietot citur. Arī tie, kam sakārtota apkārtējā vide ir tikai vēl viena iespēja to piegānīt, ne uzreiz respektēs «pēkšņas» pārmaiņas. Vienmēr būs tādi, kas nolauzīs tikko iestādītus kokus un krūmus, izbrauks apstādījumus, piespļaus kāpņu telpu, nometīs izsmēķi uz ielas, pacilāti noraudzīsies, kā viņa bulterjers atvieglojas mājas priekšā. Taču ar to nevajadzētu samierināties. Turklāt pat dzīvniekus ir iespējams pieradināt pie tīrības.
Kur tava lampa, Aladin?
Jelgavu – kāda tā ir šodien – nav iespējams sakopt ne nedēļas, ne dažu mēnešu, ne arī gada laikā. Tā nu jau desmit gadu nav bijusi viena no pašvaldības prioritātēm, un pēdējā sasaukuma Domei vispār tādu nav bijis. Ja vien par prioritāti netiek dēvēta viena pašvaldības uzņēmuma nolaišana līdz maksātnespējai un iedzīvotāju radināšana pie spartiskiem dzīves apstākļiem. Par prioritāru kādu jomu pieņemts dēvēt, ja tai tiek atvēlēts vairāk (vai salīdzinoši vairāk) līdzekļu. Taču tā ir vienkāršošana. Ir jābūt vēlmei, gribai, arī politiskajai, sasniegt kādu mērķi un kompleksai pieejai tā īstenošanā, un tas nebūt neprasa papildu līdzekļus. Un visa sākumā ir cilvēki, kuriem rūp, lai mūsu pilsēta kļūtu pievilcīga, interesanta gan tūristiem, gan arī potenciālajiem investoriem.
Ir vairāki ceļi, kas ved uz sakoptu pilsētu – racionālāka pašvaldības budžeta līdzekļu izlietošana; naudas balvas un nodokļu (maksas) atvieglojumi sakārtotāko un labiekārtoto teritoriju īpašniekiem (nomniekiem); lielāka skaita bezdarbnieku un komunālo maksājumu parādnieku nodarbināšana sezonas darbos; skolnieku un studentu iesaistīšana pilsētas sakārtošanā; stādu piegāde uz pašvaldības rēķina; plašāka krūmu un krāšņumaugu izmantošana vides ainavas veidošanā utt.
Municipālajai policijai dotās pilnvaras paver pietiekami daudz iespēju tikt galā ar tiem, kas sev piederošās teritorijas pārvērtuši par izgāztuvēm vai nezāļu laukiem. Un nekādi izņēmumi nevarētu tikt pieļauti arī attiecībā uz pašvaldības un valsts iestāžu, uzņēmumu amatpersonām. Pagaidām Municipālās policijas darba rezultāti šajā jomā izskatās diezgan pieticīgi. Tas pats sakāms par daudzu sētnieku darbu, kura «intensificēšanā» Nekustamo īpašumu pārvaldes iespējas nebūt nav izsmeltas.
Pilsētai nav sava saimnieka šā vārda labākajā nozīmē. Par tādu nevar nosaukt ne Domes priekšsēdētāju Uldi Ivanu, ne pašvaldības izpilddirektoru Juriju Strodu. Ne no Aldaina lampas, ne pēc līdakas pavēles tādi neradīsies. Domājams, ka gūtā pieredze ļaus jelgavniekiem nākamajās pašvaldību vēlēšanās izraudzīt cilvēkus, kas saimniekot prasmi ir pierādījuši savā līdzšinējā darbā.
