Beidzam Austras Kasparinskas un viņas mazdēla Dāvja Beitlera pierakstīto stāstu par jaunsaimnieku Ēdelnieku dzimtu (iepriekš 28. marta, 4., 11., 18., 25. aprīļa, kā arī 2., 9., 16. un 23. maija numurā).
Skolotāja bez “papīra”
1954. gada rudenī, kad Kalnciema septiņgadīgajā skolā atvēra pirmo vidusskolas klasi, tika pārkārtotas arī skolas telpas un mēs no skolas dzīvokļa tikām pārcelti uz netālajām Dambju mājām, kas bija nodotas skolas rīcībā. Dambju otrajā stāvā līdz tam ar ģimeni dzīvoja skolotājs Vīksne, ar kuru reizē sākām strādāt Kalnciemā, bet kurš neklātienē bija ieguvis pedagoģisko izglītību. Tagad viņam ierādīja manu līdzšinējo dzīvokli skolā, taču mums Dambjos viņa dzīvokli nepiešķīra, bet gan ielaida žurku izložņātā dzīvoklī apakšstāvā, kur ziemas laikā bija tik “silti”, ka ūdens spainī sasala. Cik nu varējām, šo to pielabojām, bet apstākļi vienalga bija tādi, kādi nu bija. Tai ziemā mana otrā meitiņa pārslimoja difteriju, ko droši vien bija atnesušas žurkas.
1955. gada 15. martā piedzima mūsu trešā meitiņa – Ārija. Tas pavasaris bija nepastāvīgs – saulainās dienas mainījās ar salīgām. Ziemas ledi vēl nebija izkusuši. Kādu rītu vīrs, braukdams pie manis, bija kritis un kārtīgi sasities. Pēc meitas piedzimšanas no slimnīcas mani sagaidīja skolas pavāre Gaida Lagzdiņa un apkopēja Tomīte, kā mēs viņu saucām. Māja bija saposta un ar garšīgiem ēdieniem. Toreiz vēl pie meitenītēm bija Jumiķu tantiņa. Pie meitiņām nāca spēlēties Tīmaņu Zelma, kas Jumiķu tantiņai bija radiniece. Viņa arī tur iepazinās ar mana vīra brāli Oļģertu, kuram vēlāk kļuva par sievu.
Ziemas apstākļi Dambjos mums lika atkal domāt par savu māju – tajā ziņā šausmīgais miteklis nāca par labu. 1955. gada rudenī mēs aizbēgām no Dambjiem uz pagaidu dzīvokli ambulancē – ārsta mājā, kur darbojās vietējais feldšeris un zobārsts. Man gan par ambulances dzīvokli nācās diezgan smagi maksāt – jāmazgā visa ambulances veļa, jāuzkopj telpas, jāsagatavo instrumenti, jāsazāģē un jāsaskalda malka. Tā nu es lielās pagales ar divvilcēju zāģi arī sazāģēju, citas saskaldīju. Spēki likās galā, pat gribēju pamest skolu. Vīrs redzēja, kā es cīnījos, bet nevarēja un reizēm varbūt pat negribēja palīdzēt. Kad pārnāca mājās pēc darba kolhozā, viss jau bija sacirsts un sazāģēts. Vīrs arī dažreiz gribēja pierunāt, lai pametu darbu skolā. Mani no šī soļa izglāba māte, sakot: “Tikai nepamet skolu! Atstāj kaut mazāk stundu, bet tikai nepamet! Ja pametīsi, tu ieraksies mājā un vairs no dzīves neko neredzēsi!” Es paklausīju un esmu par to ļoti pateicīga – viņai bija taisnība!
Labi atceros 1956. gada ziemu, kad vēl dzīvojām ambulancē. 19. februārī Oliņu māmiņai dzimšanas diena. Katru gadu centāmies viņu apmeklēt, un arī šoreiz ar lielajām meitenītēm aizbraucām uz Oliņiem. Līdz Jelgavai tikām, bet tad sacēlās liels sniegputenis, un visa autobusu satiksme tika pārtraukta. Vecākās meitenītes atstājām Jelgavā pie māsas Skaidrītes un paši nācām kājām uz Kalnciemu. Mājās bija jātiek, jo tur Jumiķu tantiņa bija viena ar Ārīti, kurai tolaik bija 11 mēnešu. Pretvējš, sniegputenis un neviena braucēja. Kad no rīta puses pārnācām, durvis ambulancē bija līdz pusei aizputinātas. Spēka vairs nebija, un, kad beidzot apgūlāmies gultā, likās, ka vēl joprojām ejam, ka kājas kustas.
Pašiem savas mājas
Turpat netālu no ambulances auga jaunais Kalnciema kolhoza ciemats (tagad Tīreļu ciems), kur arī mēs drīz tikām pie savas mājas. Pirmās ciemata dzīvojamās mājas, arī mūsējā, netika būvētas pilnīgi no jauna, bet gan pārceltas no pagasta nomalēm kā bezsaimnieka īpašumi. Mazākās ēkas parasti nocēla no pamatiem, uzsēdināja uz baļķiem un vilka ar traktoru, bet lielākās izjauca, būvkokus sanumurēja un pārveda uz jauno vietu pa daļām. Pilnīgi jauni bija tikai pamati, reizēm ielika arī citus logus, uzlika jaunu jumtu, uzmūrēja jaunus dūmvadus un skursteņus. Ēkas apmūrēja ar baltiem silikāta ķieģeļiem. Pārējais viss palika vecais – arī māju nosaukums. Māju vecie saimnieki bija vai nu izsūtīti, vai devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem. Mūsu Kraujas bija vienas no nedaudzajām, kuras pārcēla izjauktā veidā. Māja bija par lielu, lai to pārvestu.
Stāstīja, ka Kraujas pirms kara esot bijušas vienas no skaistākajām visā Kalnciemā. Tās atradās skaistā vietā nelielā pakalnā Lielupes ielokā. Blakus darbojās vējdzirnavas. Izjaucām un pārvedām uz centru gan dzīvojamo māju, gan veco pirtiņu un mazu kūtiņu – visas guļbaļķu ēkas. Kūtiņas durvis bija ar lielu kalto atslēgu. Atvedām pat veco metāla ūdens pumpi. Vienīgais, ko neatvedām, ir krāsnis. Pēdējā vakarā, kad bijām gandrīz visu pārvietojuši, izjauktās lepnās podiņu no baltiem glazētiem podiņiem atstājām turpat upmalā – vecajā māju vietā. Vīrs teica: “Gan jau neviens neaiznesīs. Kuram tādas vajag?!” Bet vajadzēja gan – nākamās dienas rītā visi podiņi bija paņemti un varbūt vēl tagad kādam silda māju.
Mūsu jaunā māja tapa gatava 1956. gada pavasarī. 23. aprīlī atnācām dzīvot Kraujās.
Vecākās meitiņas gāja uz skolu reizē ar mani. Ārīte pie Jumiķu tantiņas mājās. Sāku laist meitenes arī Jelgavas mūzikas skolā. Vecākā meitiņa Vilja mācās spēlēt klavieres, vidējā Intiņa – vijoli. Parastā skola tādēļ jākavē vairākas reizes nedēļā, bet viņas pašas apguva nokavēto un bija labākās skolnieces klasē. Izbraukāt uz Jelgavu bija ļoti grūti: autobuss no rīta aiziet, vakarā atgriežas, un meitiņas klīst pa Jelgavu garas stundas neēdušas. Dažreiz viņas māsa Skaidrīte un vēlāk Zelmiņa savāca. Es ziemas vakaros vilku kažoku un gāju uz pieturu pretī.
1957. gada novembrī nomira jaunākās meitas auklīte Jumiķu tantiņa.
1958. gada pavasaris bija ļoti nokavējies, grāvjos vēl ilgi sniegs. Kokos pumpuri klusē. Nekas neliecināja par maiju.
Naktī no 14. uz 15. maiju redzu sapni: man ir četras meitiņas, un viņas iet uz skolu – divas lielākas, divas mazākas, tērpušās baltos priekšautiņos un lentēs. Dienā ir atbraukuši rīdzenieki Vilis un Lonija, lai paliktu pasaimniekot Kraujās, jo man drīz gaidāms bērniņš. Atbrauc arī vīra brālis Oļģerts. Viņš zobojas: “Kāpēc vēl neesi slimnīcā? Lielās meitiņas dzimušas 3. datumos, bet šodien 15. Tad jau tā kā vajadzētu…” Mēs ar Loniju zāģējam malku, Rīgas Vilis skalda. Nāk jau vakars, un Oļģerts taisās braukt mājās uz Jelgavu. Manu, ka arī man jābrauc. Bet kā? Nevienam mašīnas nav. Nezin kāpēc vīrs arī neko nepiedāvā! Bet es nevienu nelūdzos – braucu Oļģertam līdz uz motocikla. Mugurā man rudens mētelis, kājās zīda zeķes, kurpes. Neesam vēl tālu aizbraukuši, kad ļoti sāk salt. Visur ledus un vējš. Atpakaļceļa nav! Iebraucam slimnīcā, zobs uz zoba nestāv. Daktere mani liek dušā un sauc par neprātīgu, jo zina, ka atbraucu uz slimnīcu ar motociklu. Pirms pusnakts piedzimst meitiņa Daina. Dievs mūs abas pasargājis!
Kad pēc nedēļas atgriežos mājās, laiks nedaudz uzlabojies, bet lauki slapji. Agrie kartupeļi gaida stādīšanu, taču zeme tos vēl nepieņem. Mani sagaida mīļās meitiņas, māja saposta, sagādāti gardumi. Viss tomēr nav tā, kā es būtu vēlējusies: vīrs manas prombūtnes laikā bieži ar “draugiem” “izklaidējies”, bet, man atgriežoties, tēlo nevainīgo. Mēneša beigās beidzot stādām kartupeļus. Vīrs liek vest zirgu, bet es jūtos ļoti slikti. Tomēr kaut kā pārdzīvoju.
Kad Dainītei bija deviņi mēneši, viņa saslima ar plaušu karsoni. Dabūju iet Pārupes slimnīcā ar visu bērnu, jo vēl zīdīju ar krūti. Vienā vakarā ierodas vīrs ar visām meitenītēm. Savācis no mājas tādas, “kā stāv”, noilgojies pēc sievas un mazās meitiņas… Dakters Gogadze, kas vīram bija liels draugs, redz, ka tas kunga prātā, un ļauj Vilim ar meitiņām pie manis mazliet paciemoties un tad sauc ātro palīdzību, lai pavada pāri plostam. Toreiz Lielupes tilta vēl nebija, un tā man bija mierīgāks prāts, ka sveikā aizbraukuši. Tādus pekstiņus vīrs mēdza izstrādāt, un tādi bija tie mūsu apstākļi.
Vairākas reizes, kad ārsti nespēja palīdzēt, esmu vedusi bērnus pie gaišreģes un dziednieces Kukules Jelgavā, kas tūlīt pēc kara dzīvoja pie 2. vidusskolas un vēlāk uzcēla privātmāju turpat pilsētā. Pirmo reizi viņa mums palīdzēja, kad Viljiņa bija pavisam maziņa, vēl nestaigāja. Kāda sieviete Jelgavā uz ielas bija meitiņu noskaudusi, izsaucoties: “Vai, cik skaists bērniņš!”, un pēc tam bērns tā jocīgi sāka uzvesties. Tantiņa iedeva novārdotu ūdeni un teica, ka dažās dienās viss būšot labi. Un bija arī – pagāja kādas trīs dienas. Vēlāk pie Kukulienes vedu arī Dainīti, kurai bija piemeties mieža grauds (arī pazuda ļoti ātri), un savus mazbērnus. Reiz no Kukulienes dabūju arī it kā novārdotus tomātu stādus. Gribi tici, gribi netici – togad tomātu raža mums bija tāda, ka netikām ar tiem galā: ne pašiem apēst, ne izdāļāt vai notirgot – tik daudz to bija.
Man bija ļoti labas meitenītes – čaklas, paklausīgas, izpalīdzīgas un saprotošas. Daudz jau viņas apbēdināju, ka biju projām gan maizes, gan sabiedriskajā darbā. Lielākās tādās reizēs vienmēr palika vakaros vienas, palīdzēja mazajām un nolika viņas gulēt.
Modē vokālie ansambļi
Kalnciemā man bija pulka visādu sabiedrisko pienākumu. Skolā palīdzēju šūt gan tautisko, gan moderno deju tērpus, piedalījos svētku gatavošanā, darbojos skolas darbinieku arodbiedrībā, ar labiem panākumiem vadīju skolas Sarkanā Krusta pulciņu.
Vēl vairāk sabiedriskā darba nekā skolā man bija ciemā un kolhozā: mācīju kolhozniekus dziedāt un dziedāju pati (ne tikai ciema kolektīvos, bet arī Jelgavas skolotāju korī “Zemgale”, kuru vairākus gadus vadīja enerģiskais Imants Kokars); mācīju viņus spēlēt teātri un spēlēju pati. Mācījos arī Jelgavā režijas kursos, lai iegūtu amatierteātra režisora tiesības un nosaukumu. Vēl biju ciema sieviešu padomes locekle, kontroliere vietējā patērētāju biedrībā. Gan mūsu ciema teātra kopa, gan sieviešu un vīru vokālie ansambļi laiku pa laikam brauca uzstāties kultūras namos apkārtējos kolhozos. Visu – klavieres, dekorācijas – tad nu salikām mūsu kolhoza šofera Ručevska smagajā mašīnā, sakāpām kravas kastē arī paši un braucām. Naktī ar visu bagāžu atpakaļ.
Sākumā Kalnciema ciema un kolhoza pašdarbība notika skolas zālē vai mazajā klubā, kas atradās vecajā muižas ēkā pretī Kalnciema kapiem. Tur arī rādīja kino un notika kolhoza sapulces, vēlēšanas. 50. gadu beigās uzcēla klubu ciema centrā pretī mūsu mājām. Daudz palīdzēja vietējie talcenieki, ciema komjaunieši. Tāds šķūnis jau tas jaunais klubs bija – sasliets no materiāliem, kas iegūti tepat ciemā no vecām, nojauktām bezsaimnieka mājām, sienas siltinātas ar zāģu skaidām… Tā nu aukstākā laikā sarīkojumos visi sēdējām kažokos un mēteļos – viena apaļā bleķa krāsns nejaudāja piesildīt palielo zāli. Bet tas maz traucēja, un klubā pagāja visi mūsu labākie gadi. Vēlāk klubu uzlaboja – piebūvēja klāt otru zāli saviesīgiem pasākumiem un visu ēku apmūrēja ar silikāta ķieģeļiem.
Brauca pie mums ciemos gan pašdarbnieki no dažādām Latvijas vietām, gan īsti mākslinieki. Divas reizes mēnesī klubā rādīja filmas. Tāpat telpas izīrēja ģimenes svētku rīkošanai. Arī mūsu četru meitu kāzas notika ciema klubā. Sabrauca daudz radu. Tā kā man tādu kāzu nebija, priecājos no sirds, ka bērniem varēju tās sarīkot.
Tomēr man liekas, ka visvairāk iedzīvotāji gaidīja sava ciema pašdarbnieku priekšnesumus un tātad arī paši labprāt dziedāja, dejoja, spēlēja teātri. Tikai reizēm kluba vadītāja Otīlija Ļuļļa, saukta par Ocīti, dabūja skraidīt pa mājām, lūdzoties kolhozniekus nākt dziedāt, dancot un spēlēt teātri.
Agrāk laukos visi, kas gribēja dziedāt, dziedāja koros, bet 50. gados modē nāca dažādi vokālie ansambļi. Skolotājs Kleinbergs ap 1956. gadu noorganizēja pirmo ciema vīru ansambli, pats pavadīja priekšnesumus ar savu balto akordeonu, ar kuru muzicēja arī saviesīgos vakaros pie glāzītes Kraujās. Viena no Kalnciema vīru ansambļa iemīļotām dziesmām, kuru atceros, bija “Kad vēl biju maziņš zēns…” (“Mīļais nesteidzies,/ Kam jānotiek – notiksies…”). 60. gadu vidū noorganizējām arī sieviešu vokālo ansambli, kurā sākumā dziedāja gan skolotājas, gan ciema sabiedrības pārstāves (līdzīgi kā vīru ansamblī), bet vēlāk – tikai skolotājas. Abu ansambļu priekšnesumus bieži pavadīja Viljiņa, kad bija beigusi bērnu mūzikas skolu Jelgavā (es tik labi pie klavierēm nejutos), un arī Kalnciema skolas dziedāšanas skolotāja Vizma Šulce, kas piedalījās ansambļu vadībā un vēlāk to pārņēma, labprātāk pati dziedāja nekā pavadīja. Sākumā dziedātājus reizēm pavadīja arī bijušais Kalnciema skolas skolotājs Jānis Rēdlihs, kurš pēc kara dzīvoja un strādāja kaļķu fabrikā Pārupē. Viņš, kurš nesen bija atgriezies no “balto lāču zemes”, pie klavierēm bija arī tad, kad dziedāju solo dziesmu “Mīļotais Staļins”. Vēlāk kolhoza sarīkojumos dziedāju arī Žilinska “Zilo ezeru zemi” (“Mana dzimtene jaukā”) un citas kompozīcijas.
50.–60. gados ļoti iecienīti bija mazie teātra viencēlieni – arī visādi skeči un etīdes, ko sacerējām paši, ar humoru apspēlējot vietējo kolhoznieku dzīvi. Galvenās rakstītājas bijām trīs – Ilze Ausekle, es un Benita Jurjaka-Vītiņa, manas ilggadējās kolēģes Kalnciema skolā, ar kurām tuvāk sadraudzējos.
Dāvja Beitlera piezīme. 1958. gadā Austras un Viļa Kasparinsku ģimenē piedzima pastarīte Daina. Līdz ar ceturtās meitas piedzimšanu arī apraujas viņas dzīves apcere – it kā viss nozīmīgākais jau ir pateikts. Vēlāk Kraujās auga Austras un Viļa mazbērni. Daudzi no viņiem ir dziedoši – uzstājās pat nelielos mājas koncertos, kurus parasti 60.–70. gados pavadīja Austras vecākā meita Vilja. Tad tika spēlēts vecais vācu flīģelis, ko 1944. gadā uz Vircavas pagasta Ziedoņiem bija atveduši sarkanarmieši (zināja taču, ka Austra prot spēlēt un varēs arī šad tad kādu lustīgāku danci uzraut).
Kraujās flīģelis savu mūžu nokalpoja. Tagad tā vietā dzīvojamajā istabā stāv pianīns, toties kāds! Gandrīz Austras vienaudzis, tapis ulmaņlaikos Rīgā, slavenajā Kļaviņa klavieru fabrikā, un ar savu leģendu. Šīs klavieres Austras jaunākajam mazdēlam savulaik uzdāvāja Latvijā izcilākā papīra materiālu un ādas restauratore Ārija Ubarste. Vēl šobaltdien ģimenes svētkos pianīna stīgu balsīs izskan arī kāda no Krauju māju sirmās saimnieces bērnības un jaunības dienu meldijām.
Par Austras dzīvi vēl svarīgi pateikt to, ka 1974. gadā jeb 50 gadu vecumā, nopelnot tā saukto izdienas pensiju, viņa no bērnu skološanas Kalnciema vidusskolā aizgāja. Pēc tam sešpadsmit gadu nostrādāja par lopkopi vietējā kolhozā. Aizejot no skolas, viņai bija labākas iespējas rūpēties par bērniem un vēlāk arī mazbērniem, kā arī ceļot (kolhozniekiem tajā laikā tika rīkotas ekskursijas uz Krievijas lielajām pilsētām un tā saucamajām padomju republikām). Vēl diezgan būtiski varēja būt tas, ka lopkopējas darbā nebija jāpakļaujas padomju ideoloģijai (kā tas bija, strādājot skolā). Turklāt lauku darbus viņa kā jaunsaimnieka meita prata.
Kolhozā strādāja arī Austras vīrs Vilis. No 1958. līdz 1968. gadam viņš pat bija kolhoza priekšsēdētājs. Šajā laikā Vilis sevi apliecināja kā patiesi spilgtu personību. Būdams bezpartejisks bijušais leģionārs, viņš pacēla Kalnciema kolhozu visai lielos augstumos. Kopā ar draugu bezpartejisko Kalnciema vidusskolas direktoru Visvaldi Bartuševicu panāca to, ka ar kolhoza palīdzību tika modernizēta Kalnciema vidusskola. Bet… Vilis bijis izsmējīgs attiecībās ar tiem, kurus augstu nevērtēja (tādi galvenokārt bija dedzīgi padomju varas līdzskrējēji), un arī mīlēja iedzert. Šis netikums izdevīgā brīdī tad arī kalpoja par ieganstu, lai 1968. gadā viņu piespiestu kolhoza vadības grožus nodot citās rokās.
Vilis aizgāja mūžībā 1986. gadā. Taču visu savu atraitnības laiku Austra nekad nav bijusi viena. Vēl aizvien viņa ir kopā ar bērniem un mazbērniem. Lasa, seko līdzi pasaulē notiekošajam, ielika plusiņu savai politiskajai simpātijai Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vēl Austrai ir svarīgi radiniekus un tuviniekus sveikt dzimšanas dienās. Viņa cenšas turēt kopā visu savu dzimtu.
