Katram galvā savi tarakāni
Tā mēdz teikt. Ar tiem kopā dzīvojam, sadzīvojam, dažkārt tos pat piebarojam un rūpējamies par tiem kā par mīļdzīvniekiem, par dažu eksistenci varbūt nemaz nenojaušam, līdz uz tiem nenorāda apkārtējie. Cilvēku dīvainības un to izpausmes ir arī Ligitas Paegles pirmās grāmatas – stāstu krājuma “Visas sēdvietas izpirktas” – centrā.
Man patīk stāsti. Pēc interneta bibliotēkas letonika.lv definīcijas, stāsts ir viens no ietilpīgākajiem prozas žanriem, kurā tēlotā īstenība ētiski un filozofiski vispārināta zemtekstā. Atšķirībā no romāniem – sadzīviskiem, mīlestības, fantāzijas un citiem – tajos bieži vien ironiski tiek akcentēts ikdienišķais. Lasot stāstus, nereti kā pārsteigums uzpeld paša novērojumi vai piedzīvotais, par ko skaļi runāt dažkārt varbūt pat negribas un nav pieņemts. Atrast iedvesmu stāstam, manuprāt, nav nemaz tik sarežģīti – atliek vien doties cilvēkos. Aiziet uz veikalu vai izbraukt ar sabiedrisko transportu. Vai gluži pretēji – ielūkoties kādas mājsaimniecības “virtuvē”. Kā to tālāk meistarīgi uzlikt uz papīra, jau ir rakstnieka ziņā.
Par savu stāstu varoņiem (un nevaroņiem) krājumā “Visas sēdvietas izpirktas” L.Paegle saka: “Ir tādi personāži, kam pietiek ar vienu stāstu, un ir citi, kas baksta autoram sānos un pieprasa vēl, jo, redz, viņi atkal ir kaut ko sastrādājuši. Tad autoram neatliek nekas cits kā to visu pierakstīt. Un vēl ir tie, kas apvainojušies, jo nav dabūjuši galvenā varoņa titulu. Tā šie tēli brīvi staigā pa krājumu, neparastos veidos risinādami savas parastās problēmas.” Lasot L.Paegles stāstus, savā ziņā rodas asociācijas ar Erika Ādamsona “Smalkajām kaitēm”, tomēr salīdzināt abus autorus negribētu.
Krājumā “Visas sēdvietas izpirktas” sastopam maza auguma tieviņu vīreli taukainiem, atpakaļ atglaustiem matiem un sažuvušu ādu – izskata dēļ viņš ieguvis Ķirzakas iesauku. Iepriekš neviena nepamanīts, Ķirzaka pēkšņi nokļūst uzmanības centrā, citiem tūristiem darot zināmu – ieraudzījis pils spoku. Savukārt Andris nolēmis meitenei attiecību jubilejā uzdāvināt tetovējumu un pārrodas mājās ar melnu “Ignorance” pār roku, vārda nozīmi uzzinot jau pēc dāvanas pasniegšanas. Šeit jāpiemetina, ka L.Paegle (dzimusi 1985. gadā Daugavpilī, ieprecējusies Alsungā) ironizē par svešvārdu lietošanu vietā un nevietā un latviešu valodā ienākušajiem “ītingu, drinkingu, smūtijiem un braunijiem”. Vēl kāds pāris viņas stāstos būvē attiecības uz sev labvēlīgiem “garu” paredzējumiem, bet Nellija un Edgars nekur tālu netiek it kā sīkuma dēļ – viņa cilvēkos neēd, bet viņam ir tik svarīgi noskaidrot, kā viņa ēd. Kāds necieš, ja citi no ielas glūn viņa logā, vēl kādam ir atkarība no saldumiem. Ikdienišķas vājības, pat apsēstības, lielā mērā arī egoisms un sevis glorificēšana ir pašu radīto problēmu saknē.
“Jau pēc mirkļa viņi nonāca apmetnē. Bija pagājušas četras stundas. Ugunskurs jau sen bija pārvērties sudrabainā kaudzītē. Steigā pamestās mantas vientuļi gaidīja saimniekus. Dainis apstājās un ar smīnu sejā vēroja, kā Andris izrauj no somas un alkani aprij divas neceptas desas, kā Iveta steidzas uzklāt uz ķermeņa krēmu, kā Lāsma ķeras pie pusdienu gatavošanas un Rolands smaida un pat nofotografējas kā tāds varonis, kas ar detektora palīdzību izglābis gājējus no vadātāja. Dainis pasmaidīja un nolēma noklusēt, ka vadātājs bijis viņš pats.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
