Dienās, kad nupat Jelgava svinēja savus svētkus, Pasta ielas darbnīcā 87. dzīvības gadā mūžības ceļu uzsāka Jelgavas domes augstākā apbalvojuma “Goda zīme” ieguvējs pedagogs, portretists, pilsētas augsmes gleznotājs Gunārs Ezernieks (1932. gada 2. novembris–2019. gada 26. maijs).
“Viss mūžs gleznās palicis,” reiz izteicās mākslinieks. Patiesi, māksla bijusi viņa mūža saturs. Bērnībā par to nesapņoja – viņš nezināja, kas māksla ir, taču zīmēt patika, zīmulim un papīram veltīdams katru mīļu svabadu brīdi. Liktenis bija vēlējis, lai 16 gadu vecumā viņš iestājas Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kam sekoja studijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru beidza 1962. gadā. Desmit gadi pagāja Rīgā, strādājot gan Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, gan žurnālā “Zvaigzne” par mākslinieku, līdz 1972. gadā Ezernieku saime atstāja nelielo dzīvoklīti galvaspilsētā, lai iegūtu plašu darbnīcu ar lieliem logiem un iespēju gleznot, netraucējot ģimeni – sievu Laumu un meitas Daci un Ilzi.
Kaut arī G.Ezernieks labprāt devās tuvākos un tālākos izbraukumos, gleznojot Latvijas baznīcas un ainavas, ar ko guva kolēģu ievērību, Jelgava un tās apkārtne kļuva par viņa daiļrades būtiskāko tēmu. Pilsētas gleznojumos un tās iedzīvotāju portretos mākslinieks ielika savu dvēseli un prasmi, pretī saņemdams cieņu un apbrīnu.
Kad Latvija atguva neatkarību, gleznotājs kļuva par skolotāju Vircavas un Kalnciema vidusskolā, sešus gadus bija pedagogs Jelgavas Mākslas skolā, pa starpu vēl neilgi pastrādādams Latvijas Valsts arhīvā.
G.Ezernieks allaž bija darbīgs cilvēks, aktīvi piedalīdamies mākslinieku organizāciju un Jelgavas Mākslinieku biedrības pasākumos. Visur viņš bija klāt, visur gribēja pielikt savu roku. Gleznotājs labprāt piedalījās plenēros. Diemžēl kopš plenēra Augstkalnē 2013. gada vasarā doties ar jaunākiem kolēģiem gleznot dabā palika par grūtu. Tomēr, cik māksliniekam bija spēka, vai līdz pēdējam dzīvības brīdim gleznoja darbnīcā. Vēl šogad viņš gribēja piedalīties jelgavnieku izstādē Cēsīs.
Lai kā māksliniekam gāja, svētkos un kolēģu un draugu dzimšanas un vārda dienā viņš zvanīja un novēlēja veselību un radošu garu, gribēdams būt mūsu vidū. Nu viņš vairs nezvanīs. Par nodzīvoto mūžu tagad stāstīs viņa gleznas un grāmata, kas ieraudzīja dienas gaismu 2012. gadā.
Pēdējās ardievas G.Ezerniekam teiksim Zanderu kapsētā, kad viņu šosestdien, 1. jūnijā, pulksten 14 atdosim Zemes mātes gādībā.
