Bēgot no drēgna Latvijas maija sākuma, caur Bergamo, pa ceļam paķerot arī Brešu un Parmu, nonācām pie debeszilā Gardas ezera – lielākā ezera Itālijā, kas var apmierināt ikviena vēlmes. Ģimenes atpūta, ekstrēms sports, iegremdēšanās vēsturē – to visu var sniegt ezers starp Venēciju un Milānu, kur arī piezemējās mūsu lidmašīna.
Par dzīvesvietu izvēlējāmies Sirmioni ezera dienvidu daļā. Pilsēta izvietota uz pussalas un izstaigājama kājām ar īsām pauzēm picas vai ravioli baudīšanai. Dzīvojām mājā ar viesistabu, virtuvi un terasi. Ēka izvietota klusā privātmāju rajonā, un kaimiņi, jādomā, jau pieraduši pie tūristiem, kas mitinās īres namā. Katru rītu no viņiem saņēmām optimistisku „bondžorno” (labrīt – red.), bet vakaros savu apgaitu mūsu pagalmā veica trīs kaimiņu kaķi, savukārt apkārtnē bija dzirdamas neskaitāmu pūču balsis.
Gar pussalu – ar vēju matos
Sirmione slavena ar saviem termālajiem avotiem, un laiskas atpūtas cienītāji var apmeklēt spa centru, ko gan šoreiz izlaidām. Ceļā uz Skaligēri pili baudījām gar trotuāriem augošas rozes un lauru koku dzīvžogus, kas maija sākumam mums bija neierasts skats.
Ar pirmo piegājienu līdz pilij netikām, jo ar visu savu itāļu šarmu kāda kutera kapteinis piedāvāja braucienu pa ezeru. Un tas tiešām bija tā vērts. No ūdens redzējām pili, dziedātājas Marijas Kallasas villu, kur viņa savulaik atpūtusies, bet pēc mākslinieces nāves objektam ir dots viņas vārds. Braucot gar pašu pussalas galu, no ūdens varēja apbrīnot arī Katullas grotas – senas romiešu villas pilsdrupas. Pa ceļam kapteinis paspēja gan parādīt burbulīšus ezera ūdenī, kas rodas pašā ezera dibenā termālajos avotos, gan izvizināt tā, lai mati plīvo vējā.
Ūdens ceļojumu noslēdzām caur vienu no Skaligēri pils aizsarggrāvjiem, kas ieskauj 13. gadsimtā celto pili – kādreizējo vietējo valdnieku namu. Aizsarggrāvjos ir tikpat debeszils ūdens kā ezerā, tajos peld milzums pīļu un karpu, kas, šķiet, satveramas ar rokām. Pils apskatei noteikti jāvelta ilgāks laiks, uzkāpjot arī tā augstākajā tornī. Jārēķinās gan ar tūristu rindām, kas sezonā noteikti ir vēl garākas nekā maija sākumā.
No lietus putenī
Mūsu mērķis bija apbraukt visu Gardas ezeru, apskatot mazpilsētas, kas atrodas ezera krastā, taču vienā no pilsētām gribējām uzkavēties ilgāk. Lai arī kalni ezeru ieskauj no visām pusēm un sniegs Alpu virsotnēs redzams no ikviena skatpunkta, laiks, ko pavadījām Malčezīnē, mūs pārsteidza un bija viens no emocijām bagātākajiem.
Pirmo mācību guvām jau ceļā – braucot un izmantojot navigāciju, tai nevajadzētu uzticēties akli, kā arī jāsalīdzina vairākas kartes, lai izprastu, kur un kādi ceļi ved. Jo vienā mirklī navigācijā sadzirdējām frāzi “pagriezieties strauji par labi”, kas nozīmēja pagriešanos uz šaura ceļa, kas bija teju paralēls mūsējam, turklāt ļoti slīps, kas pirmajā piegājienā mūsu gadījumā nozīmēja “uzkāršanos uz bampera”. Veiksmīgi nonākot uz ceļa, katra sekunde pagāja, dažiem no pasažieriem spiedzot, jo attālums starp auto spoguļiem un žogiem vai māju sienām bija tikai pāris centimetru, vienā otrā līkumā pat nebijām pārliecināti, vai mūsu palielais nomas “Ford” spēs tikt garām. Pēc šī dažu kilometru pārbaudījuma vēl skaidrāk sapratām, kāpēc itāļi izvēlas mazus “Fiat”, tomēr arī tas viņus nepasargā no buktēm – tik daudz bojātu auto neesmu redzējusi nevienā valstī, taču, šķiet, viņus tas ne īpaši uztrauc.
Otrā mācība – neuzticēties laikapstākļiem, kas ir lejā –, mūs panāca jau Malčezīnē, kur ar funikulieri plānojām uzbraukt Monte Baldo virsotnē. Ezera krastā, lejā, bija ap 15 grādiem, līņāja sīks lietus, bet, jo tuvāk bija virsotne apmēram 1800 metru augstumā, jo skaidrāka bija apziņa, ka zeķes un šalles drēgnajā Latvijas pavasarī atstājām veltīgi. Augšā mūs sagaidīja putenis un sniega kupenas. Neslēpšu – ar tik lielu prieku pikojušies nebijām jau sen.
Paradīze sērfotājiem un klinšu kāpējiem
Katrai no Gardas ezera mazpilsētām ir savs šarms, taču lielākajā daļā neuzturējāmies ilgi, jo apbraukšanai mums bija paredzēta tikai diena. Pilsētas savieno ceļš, kas ezera austrumu pusē ir gleznaināks, bet rietumu krastā kalni ir tuvāk ezeram, un liela ceļa daļa ved cauri tuneļiem. Garda, Torbole, Limones ciematiņš, kas esot citronu dzimtene, un pārējās vietas noteikti ir ievērības cienīgas, savu laimi te atradīs arī sērfotāji, taču mūsu mērķis bija kāda pilsēta nedaudz ārpus ierastā Gardas ezera maršruta.
Uz ziemeļiem no ezera atrodas Arko, kas nosaukumu ieguvusi no savu valdnieku uzvārda. Jau tuvojoties pilsētai, no kalnu virsotnēm uz mums vērās galamērķis – 12. gadsimtā celtā Arko pils, ko gan savulaik jau paspējuši papostīt franči un pēc tam arī paši vietējie, akmeņus izmantojot savu mitekļu celtniecībai. Taču arī tagad dažās telpās ir saglabājušās viduslaiku freskas, bet no pils sienām paveras pasakains skats uz pilsētu, ko iemīļojuši klinšu kāpēji. Arī tūristam “mirstīgajam” ir iespēja iejusties klinšu kāpēju lomā – pēc ceļa līdz pilij un atpakaļ mobilās ierīces ziņoja, ka esam pieveikuši 40 stāvu.
Atšķirīgās kultūras
Līdz ar skaistām ainavām, neskaitāmām olīvu un lauru koku un vīnogulāju plantācijām, elpu aizraujošiem kalniem un vēsturiskiem objektiem atmiņā, protams, paliks arī tīri sadzīviskas ainiņas.
Itālijā pavadījām četras dienas, un personīgi es katru vakaru ar prieku biju atbildīgā par atkritumu šķirošanu – konteineri, kas atverami ar īpašu čipu, izvietoti puduros, ir viegli pieejami un laikus tiek tukšoti.
Bijām pārsteigti arī par attieksmi pret smēķēšanu. Nē, pīpētāju nav daudz, taču cilvēki velk dūmu gan kafejnīcās bērnu klātbūtnē, gan uz teātra kāpnēm. Tāpat Parmā novērojām policistu pūli, kas, stāvot pilnā ekipējumā un gatavībā novērst nekārtības kārtējā protesta laikā, nekautrējās uzsmēķēt, atstutējušies pret operatīvo transportu. Bet Arko pils gravīru pieskatītāja cigareti aizdedzināja pie pašas viņai atvēlētās telpas ieejas.
Ar alu un bez maizes
Līdz ar šķietamu bezrūpību itāļi domā arī par savu klientu labsajūtu, un var just, ka gan vācieši, gan krievi ir lielā cieņā. Īpašā iepirkšanās ciematā Parmā pārdevēji, dzirdot, ka savā starpā runājam krieviski, viegli pārgāja uz krievu valodu, tāpat līdzīgas situācijas bija novērotas arī ar vācu un austriešu tūristiem.
Ar krievu valodu gan saistīts arī kāds cits gadījums, ko nākas piedzīvot ne vienam vien Latvijas tūristam Eiropā. Kādā vakarā pastaigājāmies gar Gardas krastu, kas ir vietējo apdzīvots, un tūristi manāmi mazāk. Divi kungi makšķerēja. Es kā makšķernieka meita, ziņkārības dzīta, abus uzrunāju, noskaidrojot, ka viņu mērķis ir karpas, ko, līdzīgi kā pie mums, pievilina ar kukurūzu. Kad uz savu jautājumu, no kurienes esam, makšķernieki saņēma atbildi, ka no Latvijas, no viņiem izskanēja: “Ā, Krievija, zinām.”
Lai arī Itālija nav tā zeme, uz kuru brauc baudīt alu, mūsu jautrajai kompānijai ar pirmo piegājienu kādā kafejnīcā Bergamo, kur apkalpoja pati saimniece, izdevās atrast miestiņu, ko par labu atzītu arī Latvijas pārpilnībā. Grūtāk gāja tiem, kas nav ar mieru katru dienu ēst picu vai pastu. Maize, kas vismaz attālināti būtu līdzīga mūsu saldskābajam klaipiņam, maksāja ap trim eiro, bet tās derīguma termiņš bija vairāki mēneši.
Nedaudz par cenām
● Biļete autobusā Sirmionē – 1 eiro
● Brauciens ar kuteri Sirmionē – 10 eiro
● Dīzeļdegviela – no 1,48 līdz 1,9 eiro par litru, atkarībā no degvielas uzpildes stacijas atrašanās vietas un tā, vai tiek izmantots personāls vai notiek pašapkalpošanās
● Funikulieris Monte Baldo kalnā – 22 eiro
● Maksas ceļi – atkarībā no nobrauktā attāluma maksājām no 2,50 līdz 17 eiro
