Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Maija vidū pusmēneša garumā veicās paceļot pa Krievijas Tālajiem Austrumiem. Tur Amūras krastā viesojos pie nanajiem, kas ir sena ziemeļaustrumu tauta, uzlūkoju plašo ainavu ar Kluso okeānu Sovetskajā Gavaņā. Ciemojos arī Jelgavas sadraudzības pilsētā Magadanā, kur vēl aizvien pastāv luterāņu draudze un biedrība “Kolima Baltija”, kā arī noskatījos, kā ledainās Kolimas upes krastā arteļa “Spokoinij” vīri skalo zeltu. Šīs pašas vietas apceļoju arī 2016. gadā. Toreiz “Zemgales Ziņas” publicēja rakstu sēriju ar nosaukumu “Biznesklasē pa aizrestoto ešelonu pēdām”. Tajos rakstos lielāks uzsvars bija uz politisko represiju upuru piemiņu, šoreiz vairāk gribējās paskatīties, kā iet kaimiņvalstī Krievijā. Tāpat kā pirms gadiem trim, arī šī ceļojuma rīkotājs bija tas pats 1938. gadā Pēterburgā dzimušais Jurijs Kotovs. Viņa dzīve pamatā rit Latvijā, tomēr viņš skaitās Latvijas nepilsonis. Būdams kara laika bērns, Jurijs dzīvē divas reizes ir mācījies staigāt. Otro reizi – kad līdz pēdējam novārdzis tika evakuēts no dzimtās pilsētas, kas Otrajā pasaules karā deviņsimt dienas izturēja vācu armijas aplenkumu jeb Ļeņingradas blokādi. Tieši šo agrā, neatminamā bērnībā piedzīvoto kara laika ciešanu dēļ Krievijas aviokompānija “Aeroflot” Juriju Kotovu pielīdzina frontiniekiem, kas Otrajā pasaules karā cīnījušies padomju pusē. Tā viņam ir piešķirta privilēģija vienreiz gadā maijā kopā ar pavadoni (un tas biju es) par brīvu aizceļot uz kādu vietu, kur lido šīs aviokompānijas lidmašīnas. To izmantojot, Jurijs jau ceturto reizi lidoja uz Krievijas Tālajiem Austrumiem. Uz šo Krievijas reģiona – Magadanas apgabalu 1946. gadā tika izsūtīts viņa tēvs, tur guļ arī daudzi jo daudzi politiskajās represijās cietušo latviešu kauliņi.
Ceļojot 2016. gada maijā, Maskavā, lielajā Šeremetjevas lidostā, varēja saskaitīt kādus desmit par nopelniem karā ordeņotus sirmgalvjus (lielākoties sievietes), šogad lidostas uzgaidāmajā zālē redzēju tikai vienu. Viņš stūma pa lidostas zāli bagāžas ratiņus, uz kuriem pats arī atspiedās. Vairums braucēju bija tādi kā mans ceļabiedrs – frontiniekiem pielīdzinātie. Diez vai pienāks tādi laiki, kad bagātā Krievija atmaksās Latvijai okupācijas laikā nodarītos zaudējumus un “Aeroflot” piedāvās padomju gados politiski represētajiem par brīvu apskatīt savas jaunības vietas. Taču uzvara Otrajā pasaules karā Krievijā ir ļoti nozīmīga sabiedrības pašapziņai. To tur piemin bērnu bērni.
Runājot par politiku, mums ar Juriju ir daudz atšķirīgā, taču līdzīgais ir cieņpilna attieksme pret politiski represēto piemiņu, ceļotkāre, zinātkāre un arī cieņa pret latviešu valodu (savā starpā runājām tikai latviski). Par atšķirīgo domājot, manuprāt, ir svarīgi reizumis aprunāties ar cilvēkiem, kas domā citādi un kas taču dzīvo blakus. Svarīgi arī ik pa laikam apceļot kaimiņvalstis. Lai kāda būtu politiskā situācija, Krievija vienmēr būs blakus.
6. maijs
Vēl neizejot no mājas, pa daudzdzīvokļu nama kāpņu telpas logu ieraudzīju klostermāsu, kas, sakopusi katedrāli, ar atkritumu maisu rokā iznāca pa tās mazajām sānu durtiņām. Palaikam Jelgavā un arī citviet, satiekot ikdienas gaitās kādu klostermāsu, pārņem tāda nomierinoša sajūta: redz, vismaz tuvākajā apkārtnē dzīve rit mierīgi un kāds arī ļoti lūdzas par mūsu pasauli. Taču, nokāpjot stāvu zemāk, iezvanījās telefons. Jurijs bija saņēmis īsziņu, ka mūsu lidmašīnas reiss no Rīgas caur Maskavu uz Habarovsku pārcelts uz pēcpusdienu. Protams, bija zināms, ka iepriekšējā dienā, 5. jūnijā, Šeremetjevas lidostā ar aviokompānijas “Aeroflot” lidmašīnu notika aviokatastrofa, kurā gāja bojā 41 cilvēks. Un tas nebija palicis bez sekām saistībā ar mūsu ceļojumu. No Jelgavas uz Rīgu izbraucu divas stundas vēlāk.
Elektriskajā vilcienā uz Rīgu kaut kā gāja pie sirds noslēguma teikums “skaitāmpantiņam”, ko brauciena sākumā, informējot pasažierus par galastaciju un pieturām, palaiž skaļrunī. Proti, šis “skaitāmpantiņš” beidzas ar vārdiem: “Akciju sabiedrība “Pasažieru vilciens” jums novēl laimīgu ceļu.” Tāds vēlējums, šķiet, nekad nevar būt par lieku.
Rīgas lidostā noskaidrojās, ka 6. jūnijā tranzīta pasažierus Šeremetjevas lidosta nepieņems vispār. “Aeroflot” piedāvāja pusdienas un viesnīcu, no kuras atteicāmies. Labāk taču mājās.
7. maijsGaidot izlidošanu no Rīgas, tikām ieaicināti biznesa klases zālē. Mākslinieciski noformēts interjers. “Lūdzu, ņemiet avīzes! Lūdzu, arī uzkodas! Kad būs jāiet uz lidmašīnu, mēs jums pateiksim!” Biznesa cilvēki vai citas VIP personas šajos apartamentos tobrīd bija varbūt divas trīs. No sarunām ar apkārtējiem varēja manīt, ka tur atradās vēl daži sirmgalvji, kas ir Ļeņingradas blokādes bērni. Viņi caur Maskavu plānoja lidot uz Pēterburgu (no Rīgas uz Pēterburgu “Aeroflot” nelido).
Lidmašīnā biznesa klasē galds kā pa kāzām, arī apkalpošana ļoti laipna. Vairāk uzmanības pievēršot lidojuma drošībai, pajautāju vecākajam stjuartam, kā tas nākas, ka starp lidmašīnas iluminatora stikliem ielīdis un nobeidzies kāds kukainītis. Man atbildēja, lai neraizējoties, jo lidmašīna ir hermētiska. Maskavā nosēžoties, “Aeroflot” īpašos viesus – kara dalībniekus – sagaidīja lidostas darbinieks. Viņš sirsnīgi atvainojās, ka šiem cilvēkiem Šeremetjevas lidostā gaidīšana biznesa klases zālē nepienākas (kā tas bija pirms trim gadiem). Lidostas darbinieks atklāti teica, ka gaidīšana Šeremetjevas lidostas iekšzemes reisu uzgaidāmajā zālē, kur pulcējas vairāki simti pasažieru, ir diezgan neērta. Proti, lielā zāle atrodas vienā stāvā, bet tualete – stāvu augstāk. Tomēr mēs ar Juriju izšķīrāmies par palikšanu pie tautas lielajā zālē, jo no turienes varēja iziet ārā paelpot “Maskavas gaisu” un izlocīt kājas. Laukā bija plus 26 grādi, viena no pirmajām siltajām šī pavasara dienām, taču vējā nelikās, ka ir karsti. Pie lidostas ēkas aprunājāmies ar sētnieku piecdesmitgadnieku Arkādiju, kurš rosījās pie atkritumu konteineriem. Viņš esot viesstrādnieks no Tadžikistānas. Jaunībā tehnikumā mācījies par ķīmiķi, taču specialitātē viņam dzimtenē darba neesot un vispār algas Tadžikistānā mazas. Arkādijs minēja arī savu lidostas sētnieka algu, kas varētu būt ap 550 eiro (ja rubļus konvertē eiro). Kad pateicām, ka esam no Latvijas, Arkādijs nopriecājās, jo Latvijā padomju laikā bija dienējis obligātajā karadienestā.
Šeremetjevas lidostā krita acīs, ka uzraksti un norādes tagad bija ne tikai krieviski un angliski (kā pirms gadiem trim), bet arī ķīniešu valodā. Tiesa, lidostas skaļruņos paziņojumi par reisiem skanēja tikai pirmajās divās valodās. Dzirdēt šos paziņojumus Krievijā bija nepierasti, jo Rīgas, tāpat citās Eiropas lidostās un arī dzelzceļa stacijās par kārtējiem reisiem pa skaļruņiem neziņo. Aprobežojas ar vizuālo informāciju, par ko Jurijs bija mazliet pikts.
Saistībā ar aviokatastrofām vecie liepājnieki atceras, ka padomju gados, kad parasti grūti bija dabūt biļetes uz lidmašīnu Rīga–Liepāja, dažas dienās pēc 1967. gada 30. decembra (toreiz gāja bojā 44 cilvēki), rindas pie aviokases nebija. Šķita, ka divas dienas iepriekš notikusī Šeremetjevas aviokatastrofa acīmredzamas sekas nebija atstājusi. Krievijas laikrakstos gan par to rakstīja daudz.
Septiņarpus stundas no Maskavas līdz Habarovskai lidmašīna lido pāri visai maz apdzīvotai Sibīrijas taigai. Monitorā slīd arī medijos nemanītu pilsētu un ciemu nosaukumi. Kad lidojums jau bija pāri pusei, piepeši monitorā parādījās nosaukums Taksimo, kas ir septiņu tūkstošu iedzīvotāju pilsēta Burjatmongolijā pie padomju komjauniešu triecienceltnes – Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles (BAM) – Vitimas upes kreisajā krastā. Padomju laikos, propagandējot PSRS vardabīgi iekļauto tautu kopību, bija noteikts, ka Taksimo staciju būvē Latvijas PSR komjaunieši. Tika minēts, ka Taksimo dzelzceļa stacija taps pēc latviešu arhitektu projekta. Nezinu, kā galu galā latviešu līdzdalība BAM būvē rezultējās, bet 1985. gada vasarā universitātes studiju biedru ūdenstūristu grupā man sanāca viesoties Taksimo, jo pie Vitimas tilta sekmīgi pabeidzām savu 505 kilometrus garo ūdenstūristu pārgājienu. Izkāpjot krastā, tūlīt meklēju latviešus. Biju priecīgs tikties ar vienu celtnieku no Rīgas, kas gan nebija latvietis, bet labprāt palīdzēja noskaidrot vietējos apstākļus. Par Taksimo kā Latvijas būvi BAM satiktais vīrs runāja ar smaidu. Trakākais bija tas, ka rēķinājāmies ar to, ka no Taksimo ar vilcienu brauksim mājās, taču patiesībā vilcieni visas maģistrāles garumā negāja. Kaut arī BAM ar lielu propagandas pompu atklāja jau 1984. gadā, visi tuneļi un tilti pilnībā pabeigti tikai 2003. gadā. Toreiz mājupbraucienu no Taksimo iesākām ar autostopiem. Gar dzelzceļa uzbērumu gāja smilšains ceļš.
Beidzamajos gados Taksimo simtiem tūkstošu skatījumu interneta tīmeklī ieguvusi ar 565 metrus garo pasaulē bīstamāko autotiltu pār Vitimu. Šīs tilts tapa 80. gados kā pagaidu būve BAM celtniecībā un puslegāli turpināja kalpot līdz ledus iešanai 2018. gada pavasarī. Toreiz mutuļojošās Vitimas straumes nestie ledus gabali, manuprāt, laimīgi izgāza vienu tiltu posmu un tas pārstāja darboties. Tādēļ jauni nervus stindzinoši video tīmeklī nav vairs manīti. Bet līdz tam šī bija brīvi pieejama informācija arī tiem, kas Krievijā atbild par satiksmes drošību.
Par drošības prasībām pret transporta līdzekļiem kaimiņvalstī neviļus aizdomājies, atrodoties airbusā 11 tūkstošu metru augstumā. Habarovskas lidostā nosēdāmies viegli. Jurija Kotova VIP statusa dēļ nedaudz aizkavējāmies lidmašīnas salonā, un es pateicīgi saskatījos ar lidotāju, kas iznāca ārā no lidmašīnas vadības nodalījuma.
9. maijs
Habarovskas lidostā mums neveicās. Vietas lidmašīnā uz Magadanu nevarēja dabūt. Ir jau zināms, ka, sākoties atvaļinājumu sezonai, uz Magadanu aizlidot un jo sevišķi atlidot ir problemātiski. Atvaļinājumu magadanieši un apgabala iedzīvotāji cenšas pavadīt siltākās zemēs. Pirms trim gadiem mums no Habarovskas un Magadanu aizlidot bija veicies, šoreiz izskatījās, ka “tik bieži māte raušus necep”. Abi ar Juriju runājām, ka šajā situācijā nāksies tuvāk iepazīt arī Habarovsku, kas lepni stāv Amūras krastā un līdz pērnā gada decembrim skaitījās Krievijas Tālo Austrumu federālā apgabala galvaspilsēta. Tas, ka tagad šis statuss ir piešķirts Vladivostokai, nav izraisījis Habarovskā nemierus, tomēr klusu rūgšanu gan. Proti, federālā apgabala galvaspilsēta vairs neatrodas apgabala centrā, turklāt, pārceļot administratīvo centru no vienas vietas uz otru, palielinās administratīvie izdevumi. Abi ar Juriju runājām arī par to, ka no Habarovskas ar autobusu var aizbraukt līdz Klusā okeāna krastam Vaņino un Sovetskajai Gavaņai. Tur atrodas ostas, no kurām ieslodzītie un visdrīzāk arī Jurija tēvs Valerjans Kotovs tika vesti uz Magadanu. Sovetskaja Gavaņa ir vietā, kur gadu apcietinājumā pavadīja daudzi latviešu leģionāri, tostarp mans tēvs Jūlijs Grūtups. Tas jau ceļojuma sākumā bija apzīmēts kā rezerves variants, ja līdz Magadanai vai pat Čukču pussalai aizkļūt neizdosies.
Vēl man bija ideja varbūt ar kuģīti pa Amūru aizbraukt uz Ķīnu, no Habarovskas 72 kilometrus attālo Fujuaņas pilsētiņu. Šādā tūristu grupu kuģojumā Krievijas pilsoņiem netiek prasītas vīzas, un varēja domāt, ka Ķīnas ģenerālkonsuls būs tik laipns, ka neliegs to arī ārzemniekiem. Uz ielas satikta kāda laipna habarovskiete teica: “Brauciet, brauciet! Jūs redzēsiet, kā ķīnieši visi reizē vingro!” Taču neparasti zemais ūdens līmenis Amūrā bija aizkavējis navigācijas sezonas sākumu, un līdz Ķīnas ģenerālkonsulam mēs tā arī netikām.
Vakarā nolēmu apskatīt “Amūras brīnumu” – 1916. gadā pie Habarovskas uzbūvēto tiltu pār vairāk nekā divus kilometrus plato Amūras upi. Ar 60 metru augstumu un 18 balstiem tas savulaik bija lielākais Eirāzijā. Tilts uzcelts rekordīsā laikā – trīs gados un trīs mēnešos –, turklāt Pirmā pasaules kara laikā. Krievi ar šo tiltu lepojas vēl šobaltdien – tas ir attēlots uz piectūkstoš rubļu (ap 75 eiro) banknotes. 90. gados uz tiem pašiem vecajiem balstiem to rekonstruēja, izbūvējot otro dzelzceļa sliežu ceļu un autopārvadu. Ekskursanti tik vienkārši šo tiltu gan apskatīt nevar, proti, gājējus tam pāri nelaiž. Vēlāk man paskaidroja: ja būtu velosipēds, varētu braukt, taču tad apstāties uz tilta nedrīkst – no tilta sardzes var dabūt sodu. Galu galā neatlika nekas cits kā braukt ar elektrovilcienu līdz 26 kilometrus attālajai Nikolajevkai (sešu tūkstošu iedzīvotāju ciems), kas jau atrodas Ebreju autonomajā apgabalā.
Skatoties no elektrovilciena vagona, var izjust tilta augstumu. Amūra plūda metrus četrdesmit zemāk. Vienīgi gandarīja apziņa, ka tu esi braucis pa to pašu tiltu, pār kuru 1920. gadā devās Pētera Darzāna komandētie Imantas un Troickas pulka latviešu strēlnieki, kas nevēlējās iesaistīties Krievijas pilsoņu karā un Latvijā atgriezās ar kuģi no Vladivostokas; pa šo tiltu uz ieslodzījuma vietu tika vesti un uz mājām brauca daudzi jo daudzi.
Turpinājums nākamajā numurā
