“Mazi darbi mani nesaista – patīk taisīt ar vērienu!” Tā grāmatā “Rasa Kalniņa-Grīnberga. Dzīve un darbi” saka tēlniece. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāta mākslas zinātnieka Māra Branča sarakstītā grāmata par R.Kalniņas-Grīnbergas dzīves gaitām un darbiem, izceļot arī pašas mākslinieces stāstnieces talantu.
R.Kalniņa-Grīnberga dzimusi 1936. gadā Dobelē. Gadu pēc Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas beigšanas (viņas pedagogi bija Emīls Melderis un Kārlis Zemdega) jaunā māksliniece kopā ar vīru Māri Grīnbergu, pēc profesijas ekonomistu (ģimenē izauguši bērni Ilizane un Māris), 1963. gadā apmetās uz dzīvi Jelgavā, kur viņai tika piešķirta darbnīca. Vēlāk abi ar vīru uzcēla māju, kurā tika atvēlēta vieta arī plašai un gaišai darbnīcai. Abās darbnīcās iecerēti vai tapuši teju visi tēlnieces darbi. Augstu atzinību R.Kalniņa-Grīnberga saņēmusi par skulptūru “Māte ābele” Ančupānu memoriālā netālu no Rēzeknes, ar nebijušu kompozicionālu risinājumu izcēlās piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem. Vislielāko vērību tēlniece pievērsusi portretiem.
“Rasa Kalniņa-Grīnberga ir viena no tām tēlniecēm, kura savu darbu veidošanā izmēģinājusi gluži jaunus, tēlniecībai neraksturīgus, neierastus materiālus. Tas bija laiks, kad tēlnieki nolēma parasto ģipša atlējumu vietā izstādēs izlikt tikai darbus materiālā. Ar draugu ķīmiķu atbalstu Rasa Kalniņa-Grīnberga sāka gatavot jaunus materiālus. Viņa pirmā kā kompozītmateriālus izmantoja epoksīda sveķus, metāla skaidas, sīki sadauzītu ķieģeļu vai drenu cauruļu drumslas un granīta smalkmi. Pēc sacietēšanas virsmu slīpēja. Process bija sarežģīts un smags, bet izmaksu ziņā pieejamāks nekā īstie cēlmateriāli. Epoksīda sveķi, kā vēlāk izrādījās, bija veselībai kaitīgi… Bet vai par to domā, kad esi ceļā uz jaunu ieceres īstenojumu, kad esi jaunas idejas varā?” tā grāmatā raksta M.Brancis. Izstādes atklāšanā viņš uzsvēra mākslinieces atbildības izjūtu un prasīgumu, kas pirmkārt īstenojas jau attieksmē pret sevi un saviem darbiem, kuros nedrīkst būt paviršību.
M.Brancis teic, ka grāmatā vēlējies izcelt arī R.Kalniņas-Grīnbergas stāstnieces talantu, ko klātesošie varēja baudīt viņas 80 gadu jubilejas izstādēs Dobelē un Jelgavā. Māksliniece toreiz daudz stāstīja par saviem darbiem, un dzirdētais mudinājis M.Branci to visu uzlikt uz papīra.
Kā uzsver Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere, iznākusī grāmata ir nozīmīgs notikums Jelgavas kultūras dzīvē, pārsniedzot pilsētas robežas. “Liels prieks, ka par mūsu māksliniekiem top grāmatas, ko var atstāt nākamajām paaudzēm,” tā M.Kaupere.
Vāka noformējumam mākslinieces dēls Māris izvēlējies pagājušā gadsimta 80. gados Platones plenērā tapušo ģipša portretu “Meitenīte no Platones”. Tā prototips ir Lāsma Antoneviča. “Man, desmitgadniecei, tas bija ļoti liels notikums. Jutos īpaša. Kad darbs bija pabeigts, šķita, ka tā neesmu es, ka tas ir kas pārpasaulīgs,” stāsta Lāsma, atminoties, kā nedēļu uzturējusies vietējās kopmītnēs, kur māksliniece strādāja. R.Grīnberga-Kalniņa atceras, ka savu modeli ievērojusi kādā fotogrāfijā. “Lielā pulkā man acīs iekrita viena meitenīte, kura man šķita ļoti garīga,” teic māksliniece, kam meiteni toreiz sameklēt palīdzējuši vietējie iedzīvotāji.
Grāmata “Rasa Kalniņa-Grīnberga. Dzīve un darbi” tapusi ar Jelgavas pašvaldības atbalstu.
