Lielākā daļa skolēnu jau laimīgi sagaidījuši vasaras brīvlaiku, mākslas skolas bērniem vēl darbs “zaļajā praksē”, kuras laikā dodamies gleznot un zīmēt ārā – studēt dabas vasarīgās noskaņas. Bieži vien tieši praksē, zīmējot arhitektūru, varam nostiprināt zināšanas par perspektīvas likumu, pārliecināties, ka tālumā krāsu toņi paliek gaišāki un vēsāki. Grūtības sagādā vienveidīgi zaļā krāsa, kura šobrīd dabā dominē. Skolotājam jālūdz audzēkņiem gleznojot izmantot arī citas krāsas, lai ainava būtu daudzveidīgāka. Kastaņas un ceriņi jau noziedējuši, koku lapas kļūst arvien spilgtākas un sulīgākas. Plenēram pateicīga ir vecpilsētas daļa, jo tur vēl kas saglabājies no senās Jelgavas, gan mājas, gan bruģētā iela. Skaistas ainavas ir Jelgavas pils apkārtnē, tur varam vērot abas upes, īpaši, ja gadās airētāji vai braucēji krāsainos ūdens riteņos. Skatoties uz franču impresionista Kloda Monē gleznām, vienmēr esmu domājusi, ka Lielupes krastā, vērojot tilta atspīdumus ūdenī, var atrast vecmeistaru cienīgus motīvus. To bija pamanījis arī mans tēvs gleznotājs Gunārs Ezernieks, kuram ainava bija ļoti tuvs žanrs.
Viņš bija tipisks plenērists, kurš, atradis sev interesantu dabas motīvu, varēja aizmirst visu un pilnībā nodoties savai iecerei. Dažkārt viņš bija jāpierunā beigt gleznot, apstādinot tad, kad darbs jau sasniedzis pilnību. Šopavasar, sakarā ar smago slimību, Gunārs diemžēl vairs neredzēja, kā uzzied pavasaris, gadalaiks, kurā viņš īpaši mīlēja doties laukā ar krāsu kasti.
Šķiet, mums visiem, kuri pavadījām viņu mūžībā 1. jūnijā, šī diena paliks atmiņā kā notikums, kur skumjas mijas ar gaišām, siltām un saulainām domām.
Daudz šajā periodā esmu domājusi par dzīves lielajām vērtībām – kas ir svarīgs un kas ne. Saklausīt to, kas pasaulē notiek, atsaukties uz to, kas aktuāls, sajust, kam un ko var palīdzēt. Darīt savu darbu ar prieku, bet, ja tas pazudis, apstādināt sevi un meklēt citu virzienu. Novērtēt laiku, kurā dzīvojam, – iespējas ceļot, redzēt, cik pasaule krāsaina. Saprast, ka mums lemta plaša emociju gamma – gan bēdas, smagi un grūti brīži, gan prieks par sirsnīgu atbalstu, kuru tādos brīžos saņemam no līdzcilvēkiem.
