Maija vidū «Zemgales Ziņas» jau aplūkoja iespēju automašīnu dzinējos izmantot pašu ražotu ekoloģiski tīro degvielu – ūdeņradi un slāpekli.
Maija vidū «Zemgales Ziņas» jau aplūkoja iespēju automašīnu dzinējos
izmantot pašu ražotu ekoloģiski tīro degvielu – ūdeņradi un slāpekli.
Tajā pašā laikā nerimstas meklējumi vairāk pierasto degvielu ieguvei.
Latvijā pirmo reizi pastiprināta interese par naftu radās pēc tam, kad 1899. gadā pie Smārdes dzirnavām izsūcās nedaudz šā brūnā, eļļainā šķidruma. Profesora Bruno Dosa vadībā tika veikts naftas meklēšanas urbums, bet tas pozitīvus rezultātus nedeva. Vēlāk 1905. gadā igauņi ar urbumu Hiuma salā silūra kaļķakmenī ieguva dažus simtus litru naftas.
Tālākus nopietnus naftas meklējumus Baltijā veica tikai pēc Otrā pasaules kara. 1947. gada urbums Lietuvā («Gargždi 1») deva trīs tonnas naftas. 1956. gada urbums Kaļiņingradas apkaimē vainagojās ar ļoti ievērojamiem rezultātiem. Tādēļ Lietuvas ģeologi pastiprināja naftas meklēšanu un 1968. gadā (urbumā «Gargždi 7») ieguva rūpnieciskus rezultātus – 40 tonnu naftas diennaktī. Tam sekoja vairāki citi jaudīgāki urbumi, un naftas rūpnieciskā ieguve Lietuvā sākās.
Latvijā naftas meklēšanas urbumi galvenokārt tika veikti Kuldīgas rajonā (sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados). Sekmīgākajos tika iegūtas dažas tonnas naftas diennaktī. Arī Pļaviņu, Inčukalna un Bauskas dziļurbumos nafta netika atklāta. Taču astoņdesmitajos gados ģeofiziķi ar seismiskās metodes palīdzību pētīja jūras piekrasti uz dienvidiem no Liepājas, arī pretī Lietuvas krastiem, un izdarīja cerīgas aplēses: tur varētu būt naftas iegulas vismaz 500 miljonu tonnu apjomā. Nav saprotams, kādēļ mūsu valsts deviņdesmitajos gados neveica pētījumus šo aplēšu pārbaudei Liepājas puses piekrastē.
Lietuvieši gan bija enerģiskāki un savas jūras robežas noteica savlaicīgāk, neņemot vērā iespējamo naftas ieguvju rajonus. Labi vēl, ka dažiem veikliem mūsu valdības vīriem neizdevās šīs iespējami bagātās Latvijas jūras naftas atradņu vietas «iznomāt» amerikāņiem (ar nosacījumu: 90 procentu peļņas ārzemniekiem un 10 procenti – viņiem). Tagad Baltijas valstīs ir izveidojusies šāda situācija.
Lietuvai sava nafta un tās pārstrāde ir. Igaunijā motoru degvielu iegūst no degakmens, un naftas meklējumi tur pašlaik nav aktuāli.
Latvijai savu rūpnieciski iegūstamas naftas atradņu vēl nav, tādēļ mūsu zemē naftas iegulu meklējumiem jāpievērš vajadzīgā uzmanība, īpašu vērību sākotnēji veltot Liepājas puses jūras ūdeņu klātajām teritorijām.
Motoru degvielu Latvijā var nodrošināt sapropelis
Izrādās, ka Latviju ar motoru degvielu pilnībā var nodrošināt mūsu mazapjaustā, neparastā dabas bagātība sapropelis, kas guļ 3052 ūdens tilpnēs, dažkārt pat līdz 10 metru biezos slāņos. Šī vērtīgā ezeros un citās ūdens tilpnēs dzīvo organismu palieku veidotā kopmasa ir apmēram 2,5 miljardi kubikmetru. Ja rēķina, ka no tonnas sapropeļa var iegūt 75 līdz 100 kilogramu benzīna vai citas motoru degvielas, kļūst skaidrs, ka Latvija varētu savas mašīnas un traktorus nodrošināt desmitiem gadu.
Degvielu iegūšanas no sapropeļa tehnoloģija vairākās valstīs ir pietiekami labi izstrādāta. Tās īstenošana mūsdienās neprasītu daudz laika. Der atzīmēt, ka jau 1944. gadā vācu un latviešu zinātnieki kopā ar okupācijas iestādēm veica priekšdarbus benzīna iegūšanai no sapropeļa. Pašlaik gan šā jautājuma risināšanā ir reāli jārēķinās ar lielo degvielas piegādātāju koncernu sagaidāmo pretdarbību. Turpretī Igaunijas ķīmiskie kombināti jau gadu desmitiem pārstrādā savu degakmeni benzīnā un daudzās citās ķīmiskās izejvielās.
Organizējot sapropeļa pārstrādes uzņēmumus, jārēķinās ar to, ka līdzās degvielu ieguves centriem ir jāparedz arī daudzu citu ražotņu celtniecība, jo samērā plašs ir tālāk izmantojamo izejvielu un produktu klāsts, ko var iegūt no šīs vērtīgās dabas bagātības.
