Citāds pavasaris
“Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm! Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Es tiku pieciests, nodarbināts un atalgots, tas viss. Ko es jutu savā sirdī, gar to nevienam nebija nekādas daļas. Un, vaļsirdīgi runājot, dots pret dotu: arī man bija gluži vienalga, ko par mani domāja, es šeit darbojos un kustējos kā nelāgā murgā. Mana sapņu zeme bija un palika citur.”
Gunara Janovska “Sōla” pieder pie literatūras, kas atspoguļo latviešu dzīvi trimdā. Kamēr pēckara Latvijā tapa un tika izdoti romāni, kas atbilda šeit valdošās iekārtas prasībām un nevarēja nodarīt nekā ļauna padomju cilvēkam, tikmēr otrpus okeānam klajā nāca grāmatas, kas atspoguļoja bēgļu gaitās devušos latviešu rakstnieku ikdienu un pārdzīvojumus. Cik stipram gan bija jābūt cilvēkam, kurš vēl vakar savā zemē bija cienīts inteliģents, bet jau šodien ir spiests pamest mājas un sākt dzīvi no jauna svešā valstī, kur neviens tevi nepazīst, nesaprot tavu valodu un kur esi viens no tūkstošiem svešo…
Izsūtījums – piespiedu vai nepieciešamības radīts – latvietim ir un vienmēr paliks sāpīga tēma. Lai kādā veidā par to netiktu runāts – atmiņās, kvalitatīvā mākslas vai literārā darbā –, tas vienmēr raisa kamolu kaklā. Arī romānā “Sōla” G.Janovskis vairākkārt uzduras tai emocionālajai stīgai, kas tek cauri katram latvietim un no kuras zemapziņas līmenī jau nu tiešām nav iespējams atbrīvoties. Tā ir mūsos, tā ir daļa no mūsu un arī mūsu kaimiņu tautu ģenētiskā koda. Un, kaut tikai no vēstures grāmatām zinot pagājušā gadsimta notikumus, par neko citu tie nebūtu varējuši pārvērsties.
“Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas neatnāca tik strauji kā mūsu dzimtenē. Reizēm šķita, ka še visi četri gadalaiki būtu sajukuši, tikai dažās dienās ņēma pārsvaru viens un tad atkal otrs. Zemkopim te bija vieglas dienas. Art varēja visu cauru gadu, un sēšanai bija laika veselus deviņus mēnešus – no septembra līdz maijam. Cik daudz savādāk gan nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubināja jumta čukurā un priecīgi ieūjinājās dūmenī. Un nākošā rītā visas malas kusa un pilēja, bērzs istabas galā šalca citu melodiju, strauts bija atmodināts dzīvībai un priežu sils, nopurinājis sniegu, pavasara saules staros iekvēlojās sulīgi zaļš. Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējies acīs.”
Jāpievienojas Gunta Bereļa vārdiem: “Janovskis patiesi nepieder pie literatūras reformētājiem – un arī šedevrus viņa daiļradē grūti ieraudzīt. Svarīga ir viņa romānistika kopumā – tā milzīgā teritorija, kuru aizpildījusi Janovska pasaule (jēdziens “teritorija” nav domāts ģeogrāfiskā nozīmē – runa ir par poētiskām būšanām; kaut gan – apcerot Janovska prozu, novārtā nevajadzētu atstāt arī ģeogrāfiju, jo viņš vienlīdz ērti un pārliecinoši jūtas 20.–30. gadu Latvijā, 50.–60. gadu Anglijā, Austrijā, Vācijā un citur, kur noris romānu darbība – varbūt vienīgi vēl Anšlavs Eglītis tikpat aizrautīgi piepildīja pasauli ar paša radītajiem ļaužiem). Īstenībā Janovska prozai īpaši komentāri nemaz nav vajadzīgi. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad autors vienkārši stāsta, precīzāk, rada maldīgo iespaidu, ka stāstīšana ir gluži vienkārša un nepretencioza nodarbošanās.”
G.Janovska vārds latviešu literatūrā ir kvalitātes rādītājs. “Sōla” – šķiet, labākā grāmata, ko pēdējā laikā nācies lasīt.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
