Dārzeņu lietošana uzturā ir kļuvusi par veselīga dzīvesveida simbolu. To un citu augu audzēšana pamazām veidojas par hektāros nelielas latviešu zemnieka saimniecības simbolu.
Dārzeņu lietošana uzturā ir kļuvusi par veselīga dzīvesveida simbolu. To un citu augu audzēšana pamazām veidojas par hektāros nelielas latviešu zemnieka saimniecības simbolu. Kāpēc uz galda dārzeņu nepietiek?
Dārzeņu un augļu lietošana uzturā ir kļuvusi par veselīga dzīvesveida simbolu. Tā ir pārtikušas valsts attīstības tendence, kas pasaulē lēnām izplešas un sasniegusi arī Latviju. Patērētājs tiek skolots un ietekmēts ar mārketinga trikiem, bet latviešu naturālā zemnieku saimniecība nespēj viņam nodrošināt gan reālās, gan iestāstītās vajadzības.
Latvijas iedzīvotājiem fizioloģisko vajadzību apmierināšanai būtu nepieciešams nedaudz lielāks dārzeņu, augļu un ogu apjoms, nekā līdz šim spēts saražot (1999. gadā Latvijā tika saražots 130 000 tonnu dārzeņu un 45 500 tonnu augļu un ogu). Tas nozīmē, ka Latvijas ražotāji vēl nespēj piepildīt vietējo tirgu, kur nu vēl sekmīgi konkurēt Eiropā. Latvijas izcelsmes āboliem un tomātiem eksports ik gadu varēs palielināties par 33,3 procentiem, bet ko dod šī iespēja?
Vai eksporta iespēja
ir dekoratīva?
Jānis Zilvers, Latvijas Augļkopju asociācijas prezidents:
– Neesmu lietas kursā par piešķirto kvotu āboliem, bet Latvijas augļkopji spēj nodrošināt tikai piekto daļu no vietējā tirgus, un tā pati līdz Jaungadam ir apēsta. Kur nu līdz Eiropai! Par to varēsim domāt, ja saņemsim subsīdijas ilggadīgajiem stādījumiem. Viena hektāra ābeļdārza ierīkošanas izmaksas ir trīs četri tūkstoši latu, subsīdijās var saņemt 700 līdz 1400 latu. Šogad iedalītos 100 000 latus zemnieki izlietoja vienā mēnesī. Tie, kas iestādīja augļu kociņus aprīlī, subsīdijas saņēma. Bet tie, kas, cerēdami uz atbalstu, stādīja maijā, palika bešā… Jaunie ābeļdārzi par cerēto 70 tūkstošu latu atbalstu nu kļuvuši par finansiālu nastu!
Pēc likuma «Par ievedmuitas tarifu likmēm un muitas tarifu kvotām, kas piemērojamas Eiropas Savienības lauksaimniecības precēm» pieņemšanas Latvijai piešķirtas jaunas kvotas eksportam, un mūsu valsts tirgus kļūst atvērtāks Eiropai. Latvijai piešķirts vairāk kvotu dažiem produktiem, un ES nepiešķirs eksporta subsīdijas šiem produktiem, eksportējot tos uz Latviju. Savukārt ES uz Latviju ar atvieglotiem noteikumiem varēs eksportēt šos pašus produktus visu gadu, bet tomātus – no 1. novembra līdz 14. maijam, ābolus – no 1. jūnija līdz 31. jūlijam.
Jānis Bērziņš, Dārzkopju asociācijas prezidents, atzīst, ka iedalītās kvotas ir dekoratīvas:
– Iedalītās kvotas nav pieprasītiem un «naudīgiem» dārzeņiem. Un vai tad mūsu «Mārupes» gurķus uz Holandi varam sūtīt? Labākajā gadījumā uz Zviedriju. Ar ko sākt, lai dārzeņkopība attīstītos? Pirmkārt, ar valsts veicinātu vietējās preces noietu. Biju Izraēlā. Tur valsts noteikusi, ka
80 procentiem vietējā tirgū jābūt pašražotai pārtikai. Ja mūsu valsts to neparedz, tad lai vismaz palīdz ar produktu realizāciju ārzemēs kā ulmaņlaikos, veidojot valsts eksporta organizācijas «Bekona eksports» un «Sviesta eksports». Otrs eksportu neveicinošs faktors ir spēcīgs lats. Ja reiz importēt ir izdevīgāk, tad labāk taču veicināt ražošanas iekārtu un tehnoloģiju importu. Bet mūsu valstī ieplūst pārtikas produkti… Dārzeņus tradicionāli audzē šeit, un Latvijā ne vienmēr nonāk kvalitatīvākie dārzeņi.
Mārtiņš Roze, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības politikas un ES integrācijas departamenta direktors, dārzeņu tirgus situāciju atzīst par nelabvēlīgu, bet ne bezcerīgu:
– Augļu un dārzeņu tirgus ir ļoti ietilpīgs. Sīpolu tirgus vien summā ir ļoti ievērojams. Tāpēc ir skumīgi, ka, pirmkārt, pazaudējam iekšējo tirgu. Otrkārt, neizmantojam pašreizējās eksporta kvotas. Kāpēc? Ļoti sadrumstaloti ražotāji, sevišķi lauku dārzeņu audzētāji. Bet pat tāds lielaudzētājs kā «Mārupe» ar savām cenām un termiņiem konkurēt ar Rietumiem (precīzāk, dienvidiem) nespēj. Lauku dārzeņu problēma ir pašorganizēšanās. Nevienam audzētājam nav pa spēkam nodrošināt vienveidīgas un garantētas produkcijas pastāvīgu apjomu. Par to katrs pats var pārliecināties: lai ar dārzeņu produkciju ieiet kaut vai «Rimi» veikalu ķēdē pēc stingra grafika ar noteiktu apjomu un nemainīgu kvalitāti! Kur nu vēl eksportēt! Tas ir atrisināms tikai ar ražotāju sadarbību – vai to saucam par kooperāciju, vai par ražotāju organizāciju, vai vēl kā citādi. Uzpircējs, kas iebrauc zemnieku sētā, ir tirgus izveidots, bet viņš nav atkarīgs no ražotājiem. Ražotāju pārstāvētai organizācijai svarīgi, lai tā varētu savākt normālu apjomu un kontrolētu gala noietu. Uzpircējs paņem to, kas viņam izdevīgi, turklāt nevar simtprocentīgi paļauties, ka viņš atbrauks. Kamēr zemnieki uzskatīs, ka ražotāju kooperācija viņiem vajadzīga tikai tam, lai atrastu noietu produkcijai, ko neņem uzpircējs, tikmēr sadarbības organizācijas nebūs dzīvotspējīgas. ES prakse ir visu saražoto realizēt ar kopdarbības organizāciju starpniecību. Līdz ar to risks tiek sadalīts, un produktu realizētājiem iespējams piedāvāt lielāku apjomu.
Dārzeņkopju apvienošanās ir neatliekama
Salīdzinot ar citām augkopības nozarēm, Latvijā augļu un dārzeņu audzēšanas nozare nav liela. Kā zināms, svarīgs ES koptirgus augļu un dārzeņu sektora elements ir ražotāju organizācijas (kooperatīvi, asociācijas), kuru Latvijā ir maz. Lielākā daļa ražošanas dārzeņu, jo sevišķi atklātā lauka, un dārza ogu tiek audzētas privātās un ģimenes saimniecībās. Toties sēkleņu un kauleņu kultivēšanā, kā arī siltumnīcu platību apsaimniekošanā statūtsabiedrību aktivitāte novērojama lielāka. Kāpēc nepieciešamas sabiedrības?
Visbūtiskākais, ka ES savas subsīdijas dārzeņkopjiem maksā tikai ar ražotājorganizāciju starpniecību. Tas nozīmē, ka tikai dārzkopju apvienības būs tās, kas izmaksās atbalsta finansējumu saviem dalībniekiem. Protams, ja Latvija iestāsies ES.
Tomēr zemnieku attieksme pret kopsaimniekošanu ir vēsa. Vēsturiskā atmiņa uzvēda nepatīkamas līdzības. Žurnālisti nereti «nokož» kooperēšanās ideju tās iedīglī. Jānis Bērziņš, Dārzkopju asociācijas prezidents, uzskata, ka aizspriedumi pret kooperēšanos ir lielāks šķērslis nekā dārzeņkopju trūcīgums.
– Esmu bijis arī Zviedrijas dienvidos netālu no Karlskronas. Saprotot, ka citādi nevar, tur kopā apvienojās trīs četri vietējie ražotāji, izveidoja kooperatīvu, un nu 80 procentu visa Zviedrijas tirgus vairākos produkcijas veidos pieder viņiem. To nodrošina viņu saimniecības, kuru kopējās teritorijas diametrs ir 60 kilometru! Noieta tirgus jāmeklē ražotāju organizācijām. Mūsu asociācija sabiedriskā kārtā to nevar paveikt. Viņš atzīst, ka šā iemesla dēļ nav bijis ne Latvijas Attīstības aģentūrā, ne Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, ne Pasaules tirdzniecības centrā, ne arī ārvalstu vēstniecībās, lai meklētu noieta tirgu dārzeņkopju produkcijai.
Augļu un dārzeņu sektora attīstības iespējas atkarīgas no prasmes piemēroties apstākļiem, investēt, iegādāties tehnoloģijas, domāt par racionālu ražošanas, pārstrādes un realizācijas sistēmas izveidi, ražotājiem apvienojoties. Lai kļūtu par konkurētspējīgu Eiropas valsti, tas jāapzinās, ne tikai zemniekiem, bet arī valsts varas nesējiem.
