Ik pirmdienu Jelgavas rajona pašvaldības Valsts valodas atestācijas komisijā latviešu valodas eksāmenu nokārto 10 līdz 30 cilvēku.
Ik pirmdienu Jelgavas rajona pašvaldības Valsts valodas atestācijas komisijā latviešu valodas eksāmenu nokārto 10 līdz 30 cilvēku.
Atestācijas komisijas telpā nav jūtamas atbalsis no satraukuma pilnā un medijos paspilgtinātā jautājuma – cik plaši, kādā pakāpē un kam valsts valoda ir jāzina.
Skolā valodu mācīja slikti
Gaisotne ir abpusēji labvēlīga. To apliecina arī Larisa Tihonova, kas ir nokārtojusi eksāmenu un saņem apliecību par valodas zināšanām 1. līmenī:
– No eksāmena ļoti baidījos, jo kādreiz skolā mums slikti mācīja latviešu valodu. Bet eksāmens nebija grūts.
Larisa ir pilsētniece, tomēr eksāmenu kārtoja rajona atestācijas komisijā.
– Dzirdēju, ka te ir labāk, – viņa vienkārši paskaidro.
To, ka skolā slikti mācīja latviešu valodu, atzīst arī Jeļena Sutjko no Glūdas pagasta. Viņa apguvusi masieres profesiju, un nu darbā nepieciešamas valodas zināšanas vidējā līmenī. Kad pārbaudījums nokārtots, viņa neslēpj pateicību eksaminētājiem:
– Komisija izturas ar sapratni, ja jūt pārlieku lielu uztraukumu, palīdz.
Rajona pašvaldības Valsts valodas atestācijas komisijas priekšsēdētāja Irēna Auziņa, kas šajā amatā ir kopš komisijas dibināšanas 1992. gadā, nemēģina «uzspēlēt» stingrību:
– Jā, tā ir patiesība, ka te var salīdzinoši viegli nokārtot eksāmenu. Mēs cenšamies raisīt sarunu tā, lai cilvēks atbrīvojas. Svarīga ir izjūta, ka te nevis eksaminēs, bet cilvēciski parunās.
«Es nezinu, kāda ir dzīve brīvībā»
Dažiem eksāmenu kārtotājiem cilvēciska parunāšanās ir ļoti būtiska. Komisijas priekšsēdētāja ar savu vietnieci Anitu Veceli un komisijas locekli Astrīdu Rasmani atceras daudzas darba epizodes:
– Eksaminējam arī cietumniekus, un viņiem ļoti gribas parunāties, eksāmens – tā ir pārmaiņa vienmuļajā dzīvē. Viņiem ir laba attieksme pret valodas mācīšanos, ir arī labi skolotāji – ar Sorosa fonda atbalstu jau otro gadu strādā Indulis Pavlovskis un Jānis Dēvics.
Reti kurš ieslodzītais nenokārto eksāmenu. Tomēr saskarsmē ar viņiem novērotas dažas īpatnības: eksaminējamie neprot sarunāties par sadzīves tēmām, neko nezina par pasauli ārpus cietuma.
Kad komisija lūgusi salīdzināt dzīvi brīvībā un ieslodzījumā, eksaminējamais atbildējis: «Es nezinu, kāda ir dzīve brīvībā…»
Kurā gadā dzimusi Elza Stērste?
Jeļenai Sutjko, kaut arī eksāmens par valsts valodas zināšanām nokārtots, pārbaudījumi vēl nav beigušies. Viņa nav pilsone, tāpēc tie turpināsies vēl naturalizācijas gaitā. Atestācijas komisija par lielu aplamību uzskata situāciju, kad cilvēks naturalizējoties nokārto eksāmenu arī valsts valodā, bet darbā viņš pēc tam nevar iestāties, jo naturalizācijas komisija neizsniedz apliecību, kurā norādīts valsts valodas zināšanu līmenis.
Anita Vecele par birokrātisku sauc skolas beigšanas eksāmenā iegūto vērtējumu. Daudzi skolēni, vidusskolu beidzot, latviski runā labi, taču saņēmuši tikai vidējo pakāpi, jo eksāmenā nepieciešams daudz papildu zināšanu. Tā dažiem jauniešiem no Elejas vidusskolas komisija varēja dot visaugstāko novērtējumu, kaut skolā iegūts tikai vidējais līmenis, un rodas sarežģījumi ar iestāšanos augstskolā.
– Augstāko līmeni skolā iegūst tikai tie, kas mājās runā latviski, tomēr eksāmenā jāorientējas uz cilvēkiem, kas ģimenē sazinās savā dzimtajā valodā, – spriež atestācijas komisijas locekles. – Mēs vērtējam latviešu valodas zināšanas un nejautājam, kurā gadā dzimusi Elza Stērste.
Valodas zināšanas vajadzīgas darbā
Kaut arī eksaminējamo skaitam ir tendence samazināties, par darba trūkumu tuvākajā laikā komisija žēloties nevarēs. Jau šā gada sešos mēnešos atestēti 559 cilvēki (vēl 56 netika atestēti). Tas gan ir mazāk nekā iepriekšējos gados: 1998. gadā komisija vērtēja 1377 cilvēku zināšanas, 1999. gadā šis skaitlis bija 1224. Mainās «publika»: skolotāji apliecības ir saņēmuši, tagad profesionālā sertifikācija aktuāla medmāsām. Daudzi uz eksāmenu nāk atkārtoti, lai iegūtu augstāko pakāpi.
«Topiku» zināšana reizēm ir maldinoša
Komisijas pakalpojumus izmanto arī ārzemnieki. Ir neierasti uzklausīt cilvēku, kas Latvijā nodzīvojis tikai dažus mēnešus un valsts valodā runā ļoti labi.
Gadā divi trīs atnāk kārtot eksāmenu kāda cita vietā, dažs, kad pieķerts, ir visai agresīvs. Tad, protams, netiek novērtēta ne viņa drosme, ne parasti pārsteidzoši labās valodas zināšanas.
Par paradoksālu komisijas priekšsēdētāja dēvēja gadījumu, kad kādas «Pārlielupes» bibliotēkas darbinieces zināšanas tika novērtētas ar augstāko pakāpi, bet, kad pēc pāris gadiem eksaminētājai bija iespēja bibliotēkā atrasties, viņa konstatēja, ka šī darbiniece latviski nerunā.
– «Topiki» ir briesmīgi, tie neparāda dzīvās valodas prasmi. Ja cilvēks nevar pateikt, kad viņa bērnam ir dzimšanas diena, laikam arī ar valodas prasmi kaut kas nav kārtībā, – spriež komisijā.
Par eksaminēšanos ir arī jāmaksā
Reizēm cilvēks, atnācis uz eksāmenu, pavēsta, ka viņam, lūk, nepieciešama otrā pakāpe. Uz šāda veida prasībām komisija nereaģē. Taču reizēm notiek otrādi: cilvēks atnāk, lai nokārtotu eksāmenu un saņemtu vidējās pakāpes apliecību, bet komisija piedāvā augstāko. Diemžēl gadās, ka pelnīto piedāvājumu cilvēks nevar pieņemt, jo viņam nav līdzi vajadzīgās naudas summas.
Jelgavas rajonā apstiprināta šāda samaksa: par zemāko pakāpi – 4,5 lati, par vidējo – 6 lati, par augstāko – 7 lati. Atlaides ir paredzētas dažādu kategoriju maznodrošinātiem cilvēkiem.
– Tā kā mums ir viens no zemākajiem «cenrāžiem» Latvijā, eksaminēties gribētāji brauc pat no Rīgas, kur samaksa ir no 11 līdz 15 latiem, – stāsta Irēna Auziņa.
