Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Sākums 6. un 13. jūnijā
Autobuss no Sovetskajas Gavaņas uz Habarovsku izbrauca negaidīti precīzi, tādēļ mēs ar Juriju Kotovu iekāpām tajā pēdējā brīdī. Brīvas vietas vēl atradās diezgan. Pēc pāris minūtēm gar logu slīdēja pilsētas nomale. Acīs krita padomju laikā iesāktas un tā arī nepabeigtas lielbūves. Dažviet aiz koka sētu apjoztiem pagalmiem slējās koka privātmājas. Šķiet, tās liecināja par cilvēku vēlmi dzīvot šajā vietā paaudžu paaudzēs.
Vaņino ciematā, kas arī ir osta Klusā okeāna krastā, autobusā gandrīz visas sēdvietas tika aizņemtas. Un tad vairāk nekā trīssimt kilometru pa paugurainu neapdzīvotu taigu. Telefons gandrīz visu laiku it kā bija zonā – to nodrošināja sakaru tornīši, kas pa gabalam novietoti ceļmalā, –, tomēr ar zvanīšanu neveicās.
Vecāki par Ēģiptes piramīdām
Jurijam Kotovam, kurš pirms brauciena bija rūpīgi izpētījis tūristiem domāto informāciju, radās ideja, ka, esot Krievijas Tālajos Austrumos pie Habarovskas, būtu jāapskata akmenī iekaltie zīmējumi jeb petroglifi, no kuriem vecākie datēti ar agrā neolīta laiku – pat piecpadsmit tūkstošus gadu veci. Tātad trīskārt vecāki par Ēģiptes piramīdām, kurām ir ap pieciem tūkstošiem gadu. Jau pagājušā gadsimta 60.–70. gados šos petroglifus ir pētījis akadēmiķis Aleksejs Okladņikovs. Tiesa, laikā, kad saasinājās PSRS un Ķīnas attiecības, lija robežsargu asinis un pat draudēja izcelties karš, apstākļi Tālo Austrumu seno tautu pētījumiem bija nelabvēlīgi. Pie Habarovskas novadpētniecības muzeja dzirdēju gides stāstīto, ka tolaik pseidozinātniski tika sarakstīti “kilogramiem disertāciju” par to, ka pirms krievu ieceļotāju ienākšanas šajā apvidū nekas ievērības cienīgs, ko būtu radījušas mazās pamattautas, te nav bijis. Akadēmiķa Okladņikova darba turpinātāji 2003. gadā iesniedza UNESCO priekšlikumu piešķirt Sikači Aljan petroglifiem pasaules nozīmes kultūras mantojuma statusu. Process nav pabeigts. Pagaidām šie zīmējumi uz akmens bluķiem ir iekļauti UNESCO provizoriskajā sarakstā (“Tentative list”). Lai tos iekļautu kultūras mantojuma pamatsarakstā, jāizpilda vairāki nosacījumi, no kuriem viens ir tūristu iespējas apskatīt šo vēstures pieminekli.
Paši zinām, kurp dodamies
Ar blakussēdētājas laipnību saņemot lietošanā viņas telefonu ar vietējo pieslēgumu, autobusā sazvanīju Sikači Aljan ciemā dzīvojošo gidi un nanaju valodas skolotāju Svetlanu Oņenko. Viņa teica, ka mūs gaidīs. Tādēļ droši izkāpām vientuļā pieturā, kuras nosaukums bija – Pagrieziens uz Mališevo. Par Sikači Aljan, kas atrodas Mališevo tuvumā, autobusa šoferis nebija dzirdējis, taču paļāvāmies, ka ceļu mums ir iestāstījuši pareizi. Neviena cita līdzīga pagrieziena no galvenā ceļa uz Amūras pusi tuvākajā vairāku desmitu kilometru apkārtnē taču nebija. Protams, mums vienkāršāk būtu bijis braukt kopā ar tūristu grupu no Habarovskas, taču nebija zināms, kad tāda salasīsies. Nolēmām paļauties uz saviem spēkiem.
Tiesa, pirmajās desmit minūtēs pēc izkāpšanas no autobusa likās, ka esam mazliet ziepēs. Kāds no mūsu labvēļiem iedrošinoši bija teicis, ka no lielās šosejas līdz nanaju ciemam ir pāris kilometru. Norāde T veida krustojumā ar Habarovskas šoseju gan rādīja, ka to ir ne mazāk par deviņi. Lai arī Kotova kungs likās spēka pilns un možs, viņam tomēr tuvojās 81. gads. Telefons turpināja “streikot” (ar Sikači Aljan ciemu sakaru vairs nebija). Pēcpusdienas saule ar gaisa temperatūru plus 27 grādi. Līdzpaņemtais dzeramais ūdens 150 gramu. Noģērbuši mēteļus (Sovetskajā Gavaņā pie aukstā okeāna vēl bija pavēss), vilkām riteņsomas pa lāpīto kunkumaino asfaltu. Pirmā mašīna, kuru stopējām, aizgāja garām. Tomēr tā bija laba zīme, ka automašīnas šeit mēdz braukt. Otrā automašīna – melns, tīrs japāņu ģimenes auto – apstājās. Tajā brauca šauracains vīrietis ap gadiem 25 – varbūt mongoļu, varbūt korejiešu tautības. Viņš ne visai skaidri runāja krieviski, taču mūsu galamērķi uzreiz saprata. Pēc kilometriem septiņiem beidzot ieraudzījām ceļa rādītāju uz Sikači Aljan ciemu. Auto piestāja pie varenas ēkas Amūras krastā. Tā bija skola. Pie terases sēdēja trīs jaunas nanaju sievietes, kas ņēmās ar savām atvasītēm, kas vēl skolā negāja. Šis bija arī tāds kā ciema centrs.
Skolas iekštelpās bija patīkami vēss. Dežurante laipni atļāva nomainīt laikapstākļiem atbilstošāku garderobi, un drīz arī atnāca gide Svetlana Oņenko. Mūsu somas un virsdrēbes tika ieliktas matemātikas skolotājas Aņas automašīnā. Viņa teicās tās aizvest līdz savām mājām, kas atradās blakus atpūtas bāzei, kur mums ar Juriju bija paredzēts nakšņot. Tā mēs jau bijām gatavi iet skatīt petroglifus. Neviļus radās sajūta, ka šiem cilvēkiem, kam tu nodevi visu savu līdzpaņemto mantību, var uzticēties.
Ejot gar Amūras krastu skatīt petroglifus, Svetlana Oņenko stāstīja, ka Sikaču Aljan skolā mācās 60 audzēkņu. Nanaju valodu apgūst visi no 1. līdz 11. klasei. Trīs mācību stundas nedēļā. Nanaju tautai piederīgo skaits tiek lēsts ap 12 tūkstošiem. “Krievijā īsteno pensiju reformu un ceļ pensionēšanās vecumu, bet nanajiem tiek atstāts iepriekšējais pensijas vecums – 55 gadi. Tādēļ daži nanaji no jauktajām ģimenēm, kas reģistrējušies kādā citā tautībā, izvēlas pārreģistrēties,” pasmaidot saka Svetlana. Diemžēl viņai vecāki nav devuši nanajiešu vārdu (vecākajai māsai tas dots). Svetlana ir diezgan skeptiska par to, ka nanaji vēl ilgāku laiku pastāvēs. Jauktajās ģimenēs dzimstot veselīgāki bērni un nanaju valoda maz tiekot lietota sadzīvē. Pašai Svetlanai mazmeitiņa mācās Habarovskā skolā ar pastiprinātu angļu valodas apguvi. Vasarā viņai paredzēts mācību brauciens uz Čehiju.
Ziedoņa pamanītā Amūras lašu triekšanās
Sikači Aljan petroglifi ir nanaju svētvieta. Tur tautieši pulcējas reizi gadā, parasti tas ir augustā. Svētkus vada šamane Viktorija Ļeontjeva, kas arī ir šīs pašas skolas dziedāšanas un dzimtās valodas skolotāja. Izsenis nanaju galvenais iztikas avots ir zveja Amūrā. Kad, ejot gar Amūras krastu, pie akmeņiem kāpjam pāri strautam, nanajiete iesaucas: “Redz, kur mazās zivtiņas, peld uz Amūru! Redz, kādas mazītiņas!”, viņas balsī dzird sensenu prieku. Duļķainajā pavasara straumītē tiešām kaut kas kustas. Tā ir zīme, ka nanaju zvejniekiem būs bagāti lomi un dzīve turpināsies.
“Cik ilgi? Cik ilgi mēs būsim redzīgie? Kamēr Grīgs nospēlēs Solveigas pasaku? Kamēr laši kāps pret Amūras straumi, dzīsies Usūrijas strautos un atstās zelta ikrus smiltīs?” rakstīja Imants Ziedonis epifānijā, kas sākas ar vārdiem “Uzvelciet baltu kreklu”. Latviešu lielais domātājs un dzejnieks daudz ceļojis un arī rakstījis par saviem ceļojumiem, bet, vai viņš tiešām vai iztēlē bijis Amūras krastā un redzējis lašu triekšanos strautos pret straumi nārsta laikā, tas pagaidām nav precīzi zināms. Svetlana Oņenko gan domā, ka mēs ar Juriju Kotovu no Latvijas bijām pirmie, kas skata nanaju svētvietu Sikači Aljan ciemā.
Akmeņi neizbalē
Zinātniskajās publikācijās minēts, ka Sikači Aljan reģistrēti 435 petroglifi, kas atrodas uz 120 bazalta klinšu bluķiem jeb lieliem akmeņiem. Gadu gaitā petroglifi neizbalē, bet grimst smiltīs. Pavasaros akmeņus pārvieto arī Amūras ledus. Krievu inteliģence tādēļ ceļ trauksmi par šī kultūras pieminekļa pienācīgu novērtēšanu un saglabāšanu. Trīs stundās, Svetlanas Oņenko vadīti, apskatījām pārdesmit zīmējumu. Visbiežāk tajos atveidotais dzīvnieks ir briedis. Daži zīmējumi sižetiski saistīti ar nanaju mītiem, ko mūsu gide zināja arī no vecāku un vecvecāku stāstītā. Skolā nanaju valodā ir tikai mācību grāmatas. Periodikas, preses izdevumu nav. Vietējais radio no apmēram trīssimt kilometru attālās Komsomoļskas pie Amūras periodiski reizi nedēļā raida nanajiešu valodā. Svetlana teic, ka nanaji daļēji spēj saprast arī nihvu, evenu, evenku, čukču, eskimosu un citu kopā vairāk nekā divdesmit Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu pamattautu valodas. Pašapziņu stiprinot, bērniem Sikači Aljan skolā māca par to, ka arheologu atklājumi liecina, ka, pateicoties šīm mazajām ļoti smagos dabas apstākļos dzīvotspējīgajām tautām, pirms 150–200 tūkstoš gadiem tika apdzīvots Klusā okeāna krasts, salas un, pa ledu šķērsojot 90 kilometru plato Bēringa jūras šaurumu, arī Amerika.
Kaut gan laiks valdīja mitrs un karsts, pie Amūras tomēr nebija karsts. Trīs četru kilometru platās upes malā gandrīz vienmēr jūt vēju. Vējš dažkārt Amūrā saceļot trīsmetrīgus viļņus, bet ziemā radot tādu sajūtu, ka ir aukstāks nekā Eirāzijas aukstumpolā Jakutijā, kur gaiss ir sauss.
Vakarā abi ar Juriju iegājām ciema veikalā, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Atpūtas bāzē mēs bijām vienīgie viesi. Runāja, ka skolēnu brīvdienās atbrauks internātskolu audzēkņi no problemātiskām ģimenēm. Tieši pretī tūristu bāzei Amūras krastā bija metrus piecdesmit plata pludmale, kas atgādināja liedagu mūsu jūras krastā un likās piemērota bērnu atpūtai. Atpūtas bāzes vārti pastāvīgi stāvēja ciet. Kad jautāju bāzes vadītājam, kas gan te, ciemā, kur cits citu pazīst, bez atļaujas varētu nākt,viņš attrauca: “Mazums kas!” Varbūt bažām arī bija savs pamats. Manīja, ka dažiem tūristiem gadās problēmas ar pašapliecināšanos. Starp senajiem uzrakstiem redzēja arī dažus mūsdienīgus – sirdis ar bultām, arī vārdu “dembelis”.
Atbrauciet uz svētkiem augustā!
Nākamajā dienā, mums pastaigājot pa Sikači Aljan ciemu, pretī nāca trīs glīti saposti jaunāko klašu skolēni. Pirmais puika, ieraugot mani, pagāja dažus soļus no smilšainā celiņa sānis krūmos un piepeši, kā mednieks no slēpņa izšaujot, teica: “Zdrastvuite!” (Sveiki! – krievu val.) Es atbildēju latviski. Gribēju, lai viņš mani sveicina dzimtajā valodā. Taču šoreiz nekā. Arī te skolas un ciema administrācijas ēkā visi uzraksti ir krieviski. Tādi uzraksti ir arī nanaju svētvietā pie petrogrifiem.
Manam pirmajam pretimnācējam no skolas puses piepeši blakus piestāja no mugurpuses braucošā japāņu automašīna. Puisēns tajā iekāpa, kaut ceļš no skolas līdz mājām nevarēja būt garāks par dažiem simtiem metru (tālāk tas negāja). Tomēr bija svarīgi, ka bērns no skolas ir atvests ar auto, nevis nācis kājām. Dažs braucējs, braucot lejup no paugura, motoru izslēdza. Acīmredzot tā taupīja degvielu. Degvielu taupīja arī zvejnieki, kas tuvējā zvejā devās ar airu laivu. Kāds zvejnieks, kam mājas pagalmā stāvēja motorlaiva, stāstīja, ka veiksmīgā dienā noķer 50–60 kilogramu zivju, ko pārdod uzpircējiem. Todien, kad Sikači Aljan viesojāmies mēs ar Juriju, zvejniekiem nebija ķēries. Toties ciema centrā bija iekārtots ielu apgaismojums, kas darbojās ar saules baterijām.
Viesojoties Sikači Aljan, lūkoju satikt skolotāju un šamani Viktoriju Ļeontjevu. Diemžēl viņa bija izbraukusi. Tad kāds ieteica aprunāties ar šamanes vīru fizkultūras skolotāju Pjotru, kas bija sastopams, treniņtērpā un krosenēs ejot pa skolu. Šamanes vīrs atzina, ka īpašajās sievas darīšanās nejaucas, un bijīgi piebilda, ka katrs nevar būt par šamani. Kad atļāvos pajautāt, vai šamane spēj dziedināt, Pjotrs atbildēja noliedzoši. Viņaprāt, šamanes galvenais uzdevums ir attīrīt savu tautiešu garu. Ja pareizi sapratu, tad tas varētu būt līdzīgi grēksūdzei kristīgajā ticībā. “Atbrauciet augustā, kad būs nanajiešu svētki!” aicināja Pjotrs, piebilstot, ka svētku datumu katru reizi precizē ciema laicīgā administrācija un tas tiek pieskaņots brīvdienām.
Sikači Aljan pametām 14. maija vakarā. Autobusā iekāpa pieci braucēji, tostarp divas kundzes no Sanktpēterburgas, kas arī bija ieradušās skatīt petroglifus. Vēl nedaudz vairāk cilvēku iekāpa piecu kilometru attālajā Mališevo ciemā. 70 kilometru garajā ceļā līdz Habarovskai vairāk pieturu nebija. Jau vēlāk vakarā, kad autobuss tuvojās Habarovskas autoostai, Jurijam iezvanījās telefons. Saņēmām ziņu, ka mums ir radusies iespēja aizlidot uz Magadanu, kas bija svarīgi Jurijam. Viņš ļoti vēlējās vēlreiz būt Kolimas upes krastā – sava tēva izsūtījuma vietā. Zīmīgi, ka bija vēl 14. maijs, ko pareizticīgie sauc par Negaidītā prieka dienu.
Turpinājums nākamajā numurā
