“Līgo vakars un Jāņi svinēti vienmēr. Tas mūsu tautai ir dziļi,” teic Jānis Micāns, ko Zemgalē atceras kā bundzinieku, kurš spēlējis estrādes ansambļos Jelgavā, Dobelē un Jaunpilī. Nu jau ilgāku laiku, būdams vecs vīrs, viņš uz spēlēm nebrauc. Taču svētki ir sirdī.
Svēto Rakstu un arī mīlestības vārds
Jānis Micāns domā, ka Jāņa vārds viņam ticis tādēļ, ka māte bija ticīgs cilvēks. “Gan Jānis, gan Pēteris, kā nosauca manu tieši desmit gadu jaunāko brāli, ir vārdi Svētajos Rakstos,” teic Jānis Micāns. Par Jāni sauca arī viņa tēvu. Viņš nācis no Micānu sādžas Latgalē, Bērzgales pagastā. 30. gadu sākumā jaunībā Jānis Micāns vecākais apprecējis skaisto bārenīti un lielo tautas dziesmu teicēju Anastasiju. Pēc tam centies dabūt darbu un iekārtoties Rīgā. Diemžēl 1934. gadā, kad vadonis Kārlis Ulmanis uzurpēja varu, tika noteikts, ka tiem agrākajiem lauciniekiem, kuri Rīgā dzīvo mazāk nekā trīs gadus, ir jābrauc atpakaļ uz laukiem. Tā Jānis Micāns kļuva par sekmīgu jaunsaimnieku. Ģimenē auga meitas Zīna un Astra, kā arī dēls Jānis, kas piedzima 1937. gadā.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā komunistiskās represijas Micānu ģimeni neskāra. Viņu jaunsaimniecībai pat tika pievienots zemesgabals no kaimiņa vecsaimnieka laukiem. Tas tika ņemts ļaunā, un 1941. gada vasarā, kad Latvijā ienāca vācu karaspēks, kaimiņš Jāni Micānu vecāko nosūdzēja par komunistu. Viņu apcietināja un nosūtīja spaidu darbos uz Vāciju. Par tēvu ģimenei nebija nekādu ziņu visu kara laiku, taču kara beigās viņš atgriezās. Māte ar bērniem tad bija apmetusies Jelgavā, Zirgu ielā, pie māsas. Tur arī ģimene laimīgi satikās. Jānis Micāns, tolaik astoņgadīgs zēns, atceras, ka tēvs no kara izpostītās Eiropas atveda šaha galdiņu. Pēc tam ģimenē un rados šī prāta spēle spēlēta gadus trīsdesmit.
No Otrā pasaules kara laika Micānu dzimtā saglabājies stāsts par latviešu ārstu, kurš dienēja amerikāņu armijā, kas toreiz Vācijā atbrīvoja Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Amerikāņu karavīriem šķirojot dzīvos un mirušos, tika atrasts arī Jānis Micāns vecākais. Viņš bija ļoti novājējis. Traģiski, ka daudzi viņa likteņa biedri, sagaidījuši savu atbrīvošanu no gūsta, mira no tā, ka beidzot varēja dabūt ēst un apēda vairāk, nekā nomocītais organisms spēj paņemt pretī. Ārsts, kas pienācis pie Jāņa Micāna lāviņas, bija izlasījis uz koka tāfelītes viņa vārdu. Uzraksts ārstam atklājis, ka viņa priekšā ir tautietis. Dzimtajā valodā brīdināts par briesmām, kas saistās ar badīgu ēšanu, Jānis Micāns vecākais stingri ievēroja ārsta teikto un atlaba. Atgriezies mājās Latvijā, viņš nodzīvoja līdz 95 gadiem.
Jelgavā pieci seši deju orķestri
Jānis Micāns jaunākais atceras, ka 50. gadu vidū, kad viņš laimīga gadījuma pēc sāka savas bundzinieka gaitas, Jelgavā tika spēlēts, dziedāts un dejots uz nebēdu. Apmēram tā, kā tagad rāda meksikāņu seriālos. Cilvēki, atguvušies no kara un staļiniskajām represijām, gribēja priecāties. “Dzīvā” mūzika skanēja, un cilvēki uzdejoja arī kafejnīcā dzelzceļa stacijā, vecajā autoostā, kas atradās tagadējā Vecpilsētas ielā. Pilsētā bijuši pieci seši deju orķestri. Jānim pirmā uzstāšanās bija Virsnieku klubā, kur otrajā stāvā bija arī deju zāle (līdz mūsdienām šī ēka nav saglabājusies). Viņš ar draugiem atnācis ballēties, bet piepeši atklājās, ka orķestrim, kurā spēlējuši Jelgavā tolaik pazīstami mūziķi Miškello un Ceriņš, pietrūkst bundzinieka. Draugu pulkā spēlējot un dziedot, bieži vien Jānis sitis ritmu. Tā toreiz draugi mudinājuši, lai viņš pa īstam sēžas pie bungām. Pēc divām nedēļām saksofonists Ceriņš atnācis pie Jāņa vecākiem un lūdzis, lai dēlu laiž spēlēt nākamo balli. Vecāki atļāvuši. Tā muzicēšana kļuva par viņa sirdsdarbu (līdztekus dažādiem maizes darbiem) vairāk nekā sešdesmit gadu garumā. Jānis atceras, ka reiz, orķestrim spēlējot Līgo vakarā, viņam pasniegts dāvanā kauss. Vārds Jānis tolaik Jelgavā mūziķiem bija ļoti populārs. Viņš ir spēlējis kopā jelgavniekiem Jāni Zgrundu, Jāni Vīksnu, Jāni Lejiņu…
Spēlēja un dziedāja pa īstam
“Tagad Jāņi un Pēteri krītas, bet agrāk bija daudz,” secina Jānis Micāns. Ģimenē, ko Jānis 1960. gadā izveidoja kopā ar Guntu Plikši, vēlāk pazīstamo skolotāju un dzejnieci, publicisti Guntu Micāni (diemžēl jau piecus gadus viņa ir aizsaulē) izauga meitas Sandra un Dace, kas abas strādā radošu darbu kultūras laukā. Taču Micānu dzimtas turpinājumā nenāca klāt ne Jāņi, ne Pēteri. Toties šogad Jānis Micāns ir kļuvis par vecvectēvu mazmazmeitiņai Marlēnai Marei.
Vēl aizvien interesējoties par mūziku, Jānis pukojas par to, ka mūsdienās maz tiek spēlēts “dzīvajā”. Muzikanti studijās veic ierakstus. Samaksā skaņu operatoram, un tas pieregulē visu, kā nākas. Pēc tam, iznākot uz skatuves, ir tikai sinhroni jātēlo, ka spēlē un dzied. Patiesībā tautai skan ierakstītā fonogramma.
80. gados spēlējot sarīkojumos, Jānis Micāns jeb Micītis, kā viņu sauca muzikanti, droši rosinājis vairāk spēlēt tautai tuvas un zināmas ziņģes. Tas bijis vēl laiciņu pirms daudzu populāro ziņģu autora Eduarda Rozenštrauha godpilnās atgriešanās uz skatuves atmodas sākumā. “Caur mūziku, spēlēšanu tēvs redzēja iespēju cilvēkiem sniegt prieku. Tas viņam ir pāri visam – Latvijas mīlestība. Arī 1991. gada janvāra barikādēs viņš bija pirmais,” par tēvu saka viņa meita Dace.
