Lielupes grīvā ļaudis jau vismaz 900 gadu zvejo, no šā maizes darba paēduši paši un pabarojuši pārējos. Gadsimti un sabiedriskās iekārtas klājušās cita pār citu, mainījušies nosaukumi, karogi un lozungi, taču zvejnieki joprojām met tīklus.
Lielupes grīvā ļaudis jau vismaz 900 gadu zvejo, no šā maizes darba paēduši paši un pabarojuši pārējos. Gadsimti un sabiedriskās iekārtas klājušās cita pār citu, mainījušies nosaukumi, karogi un lozungi, taču zvejnieki joprojām met tīklus, lāpa vētrās cietušās laivas un kuģīšus, lai dotos jaunās vētrās. Viņu sievas stāv krastā un raida debesīs lūgsnas, lai būtu loms, lai vīri pārnāktu dzīvi.
Slēgta tipa akciju sabiedrība «Jūraslīcis» (senāk to pazina ar zvejnieku kopsaimniecības «Uzvara» vārdu) joprojām aktīvi saimnieko Lielupes grīvā. Tur ir darbs un alga gandrīz diviem tūkstošiem cilvēku, viņi beidzamajos gados uzbūvējuši jaunu cehu un iedarbinājuši jaunas zivju kūpināšanas iekārtas, pat nopirkuši jaunu kuģi. Ar naudu esot paknapi, tomēr parādos nelien. Ne tik sen tiku uzaicināts palūkot, kā reņģes no jūras nāk, pirms par šprotēm kļuvušas. Tā bija zveja naktī.
«Sīga» pieder «vāverastu» sugai. Tā šos zvejas kuģīšus dēvē raksturīgā silueta dēļ: kravas bomis atgādina paslietu rudaces asti.
Ir pievakare. Četras jūdzes no mums balo Dubultu liedags. Radara ekrāna ēna precīzi atkārto sauszemes kontūras. Esam kā milzu bļodā, kam vārds Rīgas jūras līcis. «Sīga» un «Ūdele», otra «vāveraste», virzās tandēmā. Jau pāris stundu it kā bezmērķīgi klīstam, līdz cauri dīzeļdzinēja pukstiem Juris Borgs-Putniņš, «Ūdeles» kapteinis, ēterā saka Pičum, «Sīgas» kapteinim Pēterim Rudzītim:
– Metīsim nu!
Šajā reisā tralis atrodas uz «Ūdeles», tāpēc galvenais noteicējs zvejas vietā ir tās kapteinis. «Sīga» šoreiz ir «džokera» lomā, tās uzdevums – vilkt traļa mutes divus pārējos galus, līdz tralis būs pilns un to varēs uzvilkt «Ūdele». Pēc reisiem pieciem apkalpes mainās lomām.
– Metīsim ar, – mikrofonā piekrīt Pičs, kurš līdz tam it kā nevērīgā garlaicībā vēroja jūru. Viņš, kapteinis, un arī pats kuģītis atgādina sēņotāju, kas nesteidzīgi klejo it kā vienaldzīgi, tomēr slepenā cerībā pamanīt gailenīšu puduri. Šo līdzību pastiprina eholota ekrāns. Tajā redzams jūras līča dibens 26 metru dziļumā un tādi kā zaļgani krikumi, kas nu parādījušies desmit piecpadsmit metru dzelmē. Tie liecina par zivju bariņiem.
Pāris simtu metru attālumā no mums partnerkuģīša vīri laiž jūrā trali, virs ūdens redzamas tikai pludiņu rindas. Abi kuģīši tuvojas, bortiem gandrīz saskaroties. Tad no «Ūdeles» mums pamet cilpu, to veikli noķer un bukam apmet Mikiņš, «Sīgas» mehāniķis, kuru krastā sauc par Leopoldu Zahareviču (jūrā visiem ir iesaukas, jo nav vaļas saukt garos vārdus). Tad abas «vāverastes» attālinās, un sākas tralēšana: divi kuģīši pukšķina kādus 80 metrus viens no otra, zem ūdens velkot tādu kā tīkla piltuvi. Pat gadījumā, ja eholota ekrāns uzrādītu blīvu reņģu baru, šajā ķeselē iekļūtu labi ja tūkstošā daļa. Jūra tomēr nav bļoda, un tralis – pavārnīca. Un tomēr…
Vēl dažs labs atceras, kā tapa plāni par upju pagriešanu, kā tika nosprausti maršruti skrējienam uz Lejputriju, kam izdomāts vārds «komunisms». Lauksaimniecībā ieviesa lielfermas, liellaukus un lieljaudas, koksagīzu nomainīja kukurūza, kvadrātligzdas – tehnoloģiskās sliedes. No Padomijas krastiem pasaules jūrās devās zvejas kuģi, kurus kā Gulivers saitītē turēja un raustīja Lielais Badmira: «Vajag, vajag! Vēl, vēl, vēl!»
Zinātnieki pūlējās gudrodami, pirmrindnieki atrotīja piedurknes: uz Āfrikas krastiem un Džordža sēkli Atlantijā devās flotiles ar riņķvadiem. Bladāc! – ar vienu smēlienu pusmiljons tonnu siļķu! Tas nekas, ka bāzes kuģis spēj pieņemt tikai 100, 200 tūkstošu tonnu. Zivis saspieda pašu svars. Trīs četras piektdaļas izmeta atpakaļ okeānā, lai pūst.
Izbradāja, izkāsa, piemēsloja. Atjēdzās: zivju vairs nav. Norvēģi vairs īsti nezina, kas tā norvēģu siļķe tāda, jo Norvēģu jūra pēc padomju lāča bradāšanas ir tukša. Latviešu zemnieks zivis pērk dārgāk par gaļu, jo vecā labā Rīgas siļķe izķerta, butes pazudušas, lucīšu mazuļus pa tīro izkāsa un zivju miltos izbaroja kažokzvēriem un cūkām.
Līdzsvars dabā izjaukts. Šprotēm gan brētliņu vēl pietiekot. Dažu sugu zivju kļūstot vairāk. Lucīši, piemēram, strauji savairojušies. Vispār – kā kuro gadu. Līcī ūdens sastāvējies. Droši vien daudzi gar krastu redzējuši – zaļš. Kā to atjaunot? Zvejnieki saka, līcim par labu nāktu pūtiens, kāds bija pirms gadiem trīsdesmit…
«Sīga» atgādina traktoru. Cilvēkiem vietas pavisam maz. Viss paredzēts un pakļauts tikai darbam: vinčas, kravas bomis, tukšas kastes zivīm, arī katrs tauvas ritulis īstajā vietā. «225-zirdziskais» motors dobji ber pupas, arī citādi kuģītis – traktors kas traktors. Laikam jau ir zināma jēga zvejniekus dēvēt par jūras arājiem: lēni un smagi kā traktors arklu nokvēpusī «vāveraste» velk trali. Uz vienu galu, uz otru, tad citā vietā, kamēr tas kļūst smagāks un smagāks… – ja paveicas. Bet, ja nē – jāceļ ārā tukšs vai pat saplēsts. Tad ir tā kā traktora arklam ar nolauztu lemesi – tukšais reiss, remonts un tukšas arī kabatas.
Strauji krēslo. Saule, pa dienu jūras sāļajā vējā pietvīkusi purpursarkana, pēkšņi kļūst plakana, to kā mīkstu pūsli jūrā spiež šaura mākoņa strēmele. Nedzirdami nodziest diena.
Dīzeļu troksnis tostarp kļuvis saspringtāks, smagāks. Tas nozīmē, ka «apakšā» kaut kas ir. Abiem jūras traktoriem satuvojoties, it kā tiek aizsiets maisam gals, «Sīga» atdod «Ūdelei» pārtauvu, tad atkāpjas. Pustumsā redzami četri vīri uz otrā kuģīša klāja, viņi ņemas ap mehānismiem un tauvām, pa laikam iečīkstinot vinču: uz ruļļa tinas linums. Jau pazib pa sudraba dālderim – reņģe! «Jūraslīča» piekrastes zvejniekiem neviena diena, neviena nakts nesola vienādu lomu.
Ir reizes, kad ar vienu trali paceltas pat astoņas tonnas zivju, bet reizēm – tikai pa pārsimts kilogramiem. Šoreiz ar pirmo tralēšanu paceltas četras tonnas zivju. Sīkas reņģes vai lielas brētliņas? Kā atšķirt? Ahā, jāparauga vēderi: vienai zivtelei tas ass, spurains, otrai – gluds. Gludā ir reņģe.
Vīri ar lielām ķeselēm lāpsto zivis kastēs, lai uz klāja atbrīvotu vietu nākamajam zivju cēlienam. Loma uzmundrināti, abu kuģīšu kapteiņi atkal uzsākuši klaiņošanu pa līci uz labu laimi. Eholots bez trokšņa, bezpersoniski un vienmuļi zīmē «krikumiņus». Rau, kur iedegusies Ragaciema bāka, aiz tās redzama Engures bāka. Tumsā viss šķiet tuvāks, šo sajūtu pastiprina citu zvejas kuģīšu kapteiņu balsis ēterā, kas liekas sabiezējis.
– Laižu, – sausi atskan balss no «Ūdeles». Un sākas viss no jauna, tiek iemests tralis, kuģīši to valkā uz priekšu un atpakaļ, atkal neziņa un cerība, vai tralī kaut kas būs.
Abas «vāverastes» pārvietojas tikai ar signālugunīm mastā, dzinēju troksnis arī šķiet tumsas pieslāpēts. Rēgaini reizēm virs pašas galvas pavīd kāda blāva skranda: kaijām ir savi izlūki, kas neuzticīgi pārbauda katru peldošu objektu, sak, vai tiešām te neož pēc zivīm. Citas kaijas naktīs guļ, tās uzrodas pēkšņi tikai tad, kad laiks pacelt trali. Tad kaijām ir pusdienas, neraugoties uz nakts stundu.
Ir silts. Kuģīša priekšgalā pūš viegla brīzīte. Trali celšot tikai pēc pāris stundām, rītausmā. Mikiņš atpūzdamies nepaguris velk dūmu pēc dūma, vērīgi skatās tumsā vai palaikam paver mašīntelpas lūku, ieklausās. Grūti pasacīt, ka šis pasīka auguma vīrs, kam pensijas gadi tepat smēķa galā, tikko vilcis, cilājis tonnu smago «paunu» ar zivīm, pārlāpstojis kastēs un sakrāvis strēķos divas tonnas, bet ir gatavs tikpat smagi strādāt vēl.
Līdz rītausmai vēl vairākas stundas, tad cels trali. Pēc tam vēl pāris stundas ceļā līdz ostai Lielupē. Pusastoņos no rīta strādniekiem krastā sāksies darbadiena. Viņus gaidīs svaigais loms – arī «Sīgas» un «Ūdeles» vīru 11 tonnu. Pēc tam zvejnieki dažas stundas nosnaudīsies, bet pēcpusdien no jauna dosies selgā. Neviens jau īpaši nedzen. Taču iztika jāpelna – ģimenēm, akciju sabiedrībai «Jūraslīcis». Tā juku laikos nav sabrukusi, pastāv kādreizējās «Uzvaras» vietā vienota un ekonomiski stabila joprojām, pateicoties gan prātīgai vadībai, gan zvejnieku kopības un pienākuma izjūtai.
Pienākums, zvejnieku dzīvesveids liek arvien no jauna doties jūrā. Diendienā. Ja dienā zivju mazāk, veiksme jāmeklē naktīs. Tādā kā šī, kad tumsā pasaule sarukusi maza un silta. Ja nostājas pret Ziemeļzvaigzni, pa kreisi redzamas Ragaciema un Engures bākas, aizmugurē mājupceļu rāda Lielupes bāka, pa labi – Daugavgrīva. Spoži punkti rāda, kur ir Rīgas attīrīšanas iekārtas, austrumu pamalē vāja blāzma apliecina lielu pilsētu. Prātā ienāk doma: ja jau te, līcī, viss liekas tik mājīgi tuvu, tad taču arī visa Latvija ir pavisam, pavisam maziņa?
Virs galvām zvaigznes samirkšķinās ar bākām: viņas to zina jau sen.
