Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Sākums 6., 13. un 20. jūnijā
Uz Magadanas lidostas skrejceļa lidmašīna nosēdās ar normas robežās vēderā jūtamu, pat mazliet patīkamu augšup pasviedienu. Izejot pa lidostas durvīm, šķita, ka kopš 2016. gada, kad kopā ar Juriju Kotovu Magadanā biju pirmo reizi, nekas te nav mainījies. Lidostas priekšā mazliet pārfrāzēts vilinošs plakāts, ka Kolima ir Krievijas zelta sirds. Līdzīgi kā citās Krievijas lidostās uzbāzās taksisti, piedāvādami aizvest līdz četrdesmit kilometru attālajai pilsētai. Autobusā (Magadanā atšķirībā no Habarovskas autobusi brauc bez kasiera) tam pašam ceļa gabalam cena tika noteikta desmit reizes draudzīgāka. Uz autobusa sāniem bija rakstīts “Magadana bija, ir un būs!”. Tādus saukļus, kas noliek zem jautājuma zīmes pilsētas pastāvēšanu mūžu mūžos, pirms trim gadiem nemanīja.
Dzīvokli grūti pārdot
Magadanā mūs gaidīja gan biedrības “Kolima Baltija” vadītājs, gan Svētā Marka luterāņu draudzes priekšnieks Andrejs Ozols. Norunātā tikšanās vieta – pie viņa mājas Kārļa Luksa ielā. “Manā dzīvoklī ir remonts,” kāpēc tiekamies ārā, paskaidroja Ozola kungs. Viņš iedeva atslēgas no draudzes dzīvokļa, kur mums ar Juriju bija laipni atļauts apmesties. Vēlāk ilgākā sarunā Andrejs Ozols teica, ka viņš kopā ar sievu vēlas atgriezties Latvijā. Taču atgriezties nav vienkārši. Mūsdienās Magadanā ir grūti pārdot dzīvokli – piedāvājums daudzkārt pārsniedz pieprasījumu. Aizbraucēju ir ievērojami vairāk nekā iebraucēju.
Kārlis Jāņa dēls Lukss (1888–1932), kura vārdā 1970. gadā tika nosaukta Magadanas iela, kur dzīvo Andrejs Ozols, bija kurzemnieks. Politisko uzskatu dēļ desmit gadu no sava tikai 44 gadus garā mūža Kārlis Lukss pavadīja cietumos. Viņš karoja boļševiku pusē Krievijas pilsoņu karā. Magadanā īpaši uzsver viņa centienus Krievijas ziemeļaustrumu mazo tautu labā; tolaik, dzīvojot nabadzībā un analfabētismā, tās draudēja izmirt.
Ar draudzes dzīvokļa atslēgām kabatā atgriezos labu laiciņu neremontētajā un diezgan noplukušajā Magadanas autoostā, kur gaidīja Jurijs. Tālāk abi jau gājām kājām. Luterāņu draudzes dzīvoklis atrodas pašā pilsētas centrā japāņu karagūstekņu būvētā mājā. Parketa grīdas tur nečīkst. Droši vien agrāk šajā mājā dzīvojuši lieli priekšnieki, varbūt čekisti. Tagad tajā bija novietots vistālāk Eirāzijas ziemeļaustrumos esošais luterāņu altāris.
Magadanas draudze ir daļa no Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu evaņģēliski luteriskās baznīcas, kurā ievērojama ietekme ir vācu mācītājiem. Par to varēja lasīt draudzes dzīvokļa plašajā koridorā novietotajā šīs reliģiskās organizācijas žurnālā “Loza”, kas tur bija plašā klāstā. Aprakstītie vācu luterāņu mācītāji uz Krieviju bija devušies gan pensijas, gan jaunākos gados. Viņi kalpoja Omskā, Tomskā, Vladivostokā un citviet, sevi dēvējot par sapratnes tiltu būvētājiem starp vāciešiem un krieviem.
Vācietis ir arī Magadanas luterāņu draudzes priekšnieka vietnieks Jurijs Fogels, kas mūs draudzes dzīvoklī sagaidīja. Viņš gan nācis no politiski represētajiem un Krievijas Tālajos Austrumos ir dzimis un audzis. Stāstot par savu ģimeni iepriekšējā paaudzē, Jurijs minēja, ka viņa tēvs bija skolotājs Baltkrievijā, māte – tā sauktā Volgas vāciete. Abi satikās Austrumos.
Kad bijām iekārtojušies mums atvēlētajā istabā, kopā ar Juriju Fogelu un draudzes locekli Svetlanu virtuvē dzērām tēju. Svetlanas senčos luterāņu nav, un būt šajā draudzē esot pašas izvēle. Viņu kristījuši sludinātāji no ASV, kas uz Magadanu brauca 80. gadu beigās. Tuvākā amerikāņu pilsēta Ankoridža ASV Aļaskas štatā ir trīs stundu lidojumā uz austrumiem pāri Klusajam okeānam. Ankoridžu un Jelgavu vieno tas, ka abas ar Magadanu ir sadraudzības pilsētas.
Mūsdienās, kad Magadanas centru iezīmē Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāle ar pieciem apzeltītiem kupoliem un krustiem 75 metru augstumā (divtūkstošo gadu sākumā tā tapa, pārbūvējot padomju laikos iesāktu un nepabeigtu vietējās administrācijas ēku), grūti iedomāties, ka Svētā Marka luterāņu draudze bija viena no pirmajām reliģiskajām organizācijām šajā pilsētā. “Padomju gados Magadanā nevienas baznīcas un pat draudzes nebija. Vienīgi baptisti pulcējās uz dievkalpojumiem Olas ciemā, kas atrodas kilometrus trīsdesmit no Magadanas,” teica Jurijs Fogels. Tagad Magadanas centrā savs dievnams ir arī katoļiem, adventistiem un citām draudzēm.
Dzerot tēju, sarunas novirzījās uz to, ka luterāņu draudze, kurā palikuši tikai deviņi locekļi, šos plašos apartamentus cer pārdot. Proti, dzīvokļa uzturēšana draudzei kļuvusi par smagu. Apkurei vien iziet 30 tūkstoši rubļu (ap 450 eiro) mēnesī. Lai kaut cik atvieglotu komunālo maksājumu slogu, viena dzīvokļa istaba izīrēta kādai jaunai sievietei no Kirgīzijas, ko Jurijs sauca par Enju. Viņa jau vairākus gadus strādāja Magadanā veikalā. Cēlās agri, mājās nāca vēlu. Uz jautājumu, cik ilgi domā strādāt Magadanā, sieviete domīgi noteica: “Laiks rādīs.” Šķiet, viesstrādniekus no Vidusāzijas Magadanā manīja vairāk nekā pirms gadiem trim. Jaunus cilvēkus bez bērniem, kas lielākoties šeit plānoja uzturēties dažus gadus.
Gan Muzeju nakts, gan diena bez auto
Tajā nedēļas nogalē Magadana gatavojās Muzeju naktij. Pirms tam vēl bija tūrisma aģentūras rīkotā diena ar velosipēdu, kas turienes klimatiskajos apstākļos nebija visai populāra. Par Magadanai cerīgo, kāda paziņa, kas strādāja pašvaldības iestādē, izteicās, ka tas saistās ar apgabala gubernatoru Sergeju Nosovu, kas šajā amatā nozīmēts pirms gada. Viņš esot gara auguma, Pētera I tipa, enerģisks un prasīgs pret padotajiem. Publicētais liecina, ka viņš ir zinātņu doktors metalurģijas jomā, bijis liela uzņēmuma vadītājs un Sibīrijas pilsētas Nižņijtagilas mērs, par kuru balsojuši 90 procenti vēlētāju.
Arī Magadanas mēra vietnieks Jurijs Kazetovs īsā sarunā minēja, ka vasarā pilsētas 80 gadu jubilejas svētkos ieradīsies respektablas personas un tad, viņaprāt, apgabala attīstība sekmēsies. Tostarp Magadanā tiks stiprināta Ohotskas jūras krastmala un būvēta jauna autoosta. Par attiecībām ar sadraudzības pilsētu Jelgavu mērs noteica, ka divus gadus nekādu kontaktu nav bijis.
Tomēr, domājot par Magadanas un Krievijas Tālo Austrumu attīstību, vairāk nekā paļaušanās uz izdarīgiem priekšniekiem pārliecināja luterāņu draudzes priekšnieka vietnieka Jurija Fogela stāstītais, ka labi klājas viņa dēlam, pēc izglītības tautsaimniekam, kas strādā kanādiešu koncernā “Kinros”. Saskaņā ar starpvalstu līgumu koncerns Čukotkas pussalā veiksmīgi iegūst zeltu. Strādnieki uz maiņu darbu lido ar lidmašīnu divas vai trīs stundas. Arī iegūtais zelts tiek vests līdzīgā veidā.
Magadanas centrā uz vienas “ass” ar lielo pareizticīgo baznīcu un pilsētas domes ēku stāv piemineklis Eduardam Bērziņam (1894–1938). Viņš jaunībā bija Vilhelma Purvīša gleznošanas studijas audzēknis, tad latviešu strēlnieks, bet pēc tam jaunās komunistiskās pasaules cēlājs. 1932. gadā komunistiskā terora un represiju laikā kļuva par šī Tālo Austrumu reģiona pārvaldnieku un attīstītāju. Prasmīgā, tiem apstākļiem humānā Eduarda Bērziņa vadībā strādāja desmitiem tūkstošu apcietināto. Viņa laikā jeb nepilnos sešos gados reģionā daudzkārt auga zelta ieguve, tika izbūvēta Kolimas trase un arī Magadana no ciema pārvērtās par pilsētu. Vēl joprojām tās centrā pēc Eiropas pilsētu parauga ir liels parks. 1938. gadā, līdzīgi kā daudzus latviešus, kas bija augstos amatos komunistiskajā Krievijā, arī Eduardu Bērziņu apvainoja iedomātos noziegumos un nogalināja. Aleksandrs Čaks “Mūžības skartajos” vārsmoja, ka tādu latviešu strēlnieku otrreiz vairs nebūs. Ar to saprotu ne tikai latviešu varonību kauju laukos, bet arī vēlāko ietekmi Krievijā. Varbūt tomēr nav izslēgts, ka ar latviešu prātu un darbaspējām kaut kas tiešām vērtīgs latviešiem izdodas lielajā kaimiņzemē. Beidzamajā sarunā pirms prombraukšanas Andrejs Ozols minēja, ka kanādiešu koncerna “Kinros” vadībā strādā kāds latvietis. Viņš uz Magadanu bijis atbraucis no Kanādas.
Turpinājums nākamajā numurā
