Katrs cenšas uz citu fona ar kaut ko atšķirties. Arī valstis.
Katrs cenšas uz citu fona ar kaut ko atšķirties. Arī valstis. Tāpat kā uz cilvēkiem, uz dažām valstīm var attiecināt snobisku augstprātību, uz citām – pārlieku manierīgumu, dažas šķiet tikko no mūžamežiem sabiedrībā tikušas. Pie kādām pieskaitāma Latvija?
Kopš esam būtībā izvēlējušies par labu Eiropas Savienībai, nereti dažādos locījumos runājam par Latvijas tēlu. To visādi cenšamies «veidot», «spodrināt» un sev pa priekšu nest kā tādu svētbildi. Pašiem tas šķiet bezmaz vai pielūgsmes vērts, bet vienā otrā sveštautietī, iespējams, vieš nesapratni kā vismaz dīvains pagānu fetišs. Tomēr laikam būtu aplami simbolisko «tēlu» uzskatīt vienīgi par savdabīgu «identifikācijas kodu» vienas vai citas valsts atpazīšanai.
Amerika daudziem asociējas ar dolāru. Francija, protams, ar Eifeļa torni, Bordo vīnu. Anglija – ar britu lauvu un Londonas Taueru.
Tomēr varbūt ASV ir atpazīstamāka ar automobiļiem, Francija – ar CHANEL smaržām, bet Anglija – ar miglu un tēju?
Cik cilvēku, tik atšķirīgu ieskatu. Diezin vai izdosies izdabāt vienlaikus visiem. Tas nemaz nav vajadzīgs, nav jāizvirza mērķis – patikt.
Jau vairāk nekā simts gadu cilvēce savus sasniegumus demonstrē dažādās starptautiskajās izstādēs, kuru vidū visgrandiozākā ir EXPO. Vienlaikus tā arī ir visnekonkrētākā. To nosacīti ierobežo vienīgi organizētāju definēta devīze. Pārējais atkarīgs no katras dalībvalsts mentalitātes, fantāziju un ambīciju diapazona, tehnoloģiskajām un finansu iespējām.
Tik bagāta valsts kā ASV «EXPO 2000» nemaz nepiedalās, jo uzskata – neatmaksājas. Latvija, Lietuva, Igaunija, Moldova, Krievija sajož jostas, ietaupa, kā vien var, un Hannoverē reprezentējas ar saviem paviljoniem.
It kā paradokss? Tomēr ne. Jo Amerikai un, piemēram, Baltijas valstīm šajā gadījumā ir atšķirīgas vērtību skalas.
Mūs var pamanīt tikai, ja esam, ja piedalāmies. Latvijai svarīgi būt «pamanītai», ja negribam par sevi saglabāt Eiropā vīdošu priekšstatu kā par krūmos ieaugušu valsti, kur valda korupcija un ir lēts darbaspēks.
Kā kļūt pamanītiem? To var panākt dažādi. Iepriekšējā pasaules izstādē (tās devīze bija «Okeāns») Lisabonā, kad tika iztērēts apmēram 300 000 latu, Latvijas paviljonā bija ūdensstabs, monitori, strauts un laipa, kas «simboliski» šūpojās. Pirms diviem gadiem vislielāko ievērību guvām ar savu kultūras programmu, mazāk – ar tehnoloģiskā čaulā ietvertu ideju par Latvijas likteņupēm. Ekspozīcijas ideja bija mazliet par sarežģītu lielākoties pragmatiskajai publikai.
Šogad Hannoverē «EXPO 2000» ir citādi. Atšķirībā no izstādes Lisabonā, kur dienvidu saules pielietajā Portugāles zemē Latvijas paviljons ar savu pustumsu, iekšienes pelēko krāsojumu, tekošo ūdeni un teleekrānos demonstrētajām salijušajām govīm atstāja par Latviju ne visai gaišu iespaidu, šoreiz nekrāsotā dabīgā koka paviljons piesaista plašu publiku ar siltumu un atvērtību. Improvizēts salmu jumts paviljona iekšpusē nedisonē ar daudziem datoriem un datortīklu, ko sarūpējusi Austrumeiropas lielākā datorprogrammu firma «DATI». Ērti un ātri katrs interesents var atrast ziņas par Latvijas ekonomiku, kultūru, sabiedrību, izglītību, kā arī Latvijas virzību uz informācijas sabiedrību: Latvijas datorfirmu panākumiem Eiropas programmatūras tirgū, lielajiem Latvijas valsts informatizācijas projektiem, nākotnes nodomiem informācijas tehnoloģiju attīstībā.
Tomēr būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka šoreiz, lūk, tiekam visnotaļ saprasti un pienācīgi novērtēti, nevis pārprasti un nonievāti. Jā, Latvijas paviljonā jau pirmajās izstādes dienās drūzmējās daudz lielāks apmeklētāju pulks (dienā mūsu valsts ekspozīciju apmeklē 10 līdz 15 tūkstošu interesentu). Tūkstošiem cilvēku izmanto latviešu programmētāju sarūpēto iespēju katram izstādes apmeklētājam ieprogrammēt Lievārdes jostas 2000 gadu senajā kodā informāciju par sevi un novēlējumu saviem pēcnācējiem, vienlaikus atstājot savu «zīmi» pasaulē visgarākajā virtuālajā ornamentā. Šī iespēja nenoliedzami ir liela mūsu datorspeciālistu veiksme, ievērojot to, ka mūsdienu pasaule ir virtualitātes, elektronikas uzburta šķituma apmāta.
Tomēr dzirdēta arī neizpratne. «Der Spiegel» raksts par «lielo tukšumu zem niedru jumta» radījis atskaņas arī Latvijā, un viens otrs šīs iedzeltenās publikācijas pavadā bezmaz gatavs noniecināt visas organizatoru pūles un samērā prāvos finansu izdevumus paviljona iekārtošanai ierakstīt ailēs «lieka greznība» un «čiks vien iznāca». Minētais preses izdevums, piemēram, apgalvoja, ka «baltiešu tauta panākusi mazu efektu, kaut gan tās «Expo» paviljona tēls ir pirmā iespēja Latvijai pierādīt savu kultūru un mentalitāti ieinteresētajai pasaules sabiedrībai». Seko vēl citi epiteti, turklāt – tikpat neprecīzi un kļūdaini (galvenā kļūda jau ir tā, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Latvija piedalās «Expo»).
Bet varbūt tieši šī publikācija rosinājusi lielāku interesi par Latviju?
Pašlaik vienīgais objektīvais veiksmes rādītājs ir lielais paviljona apmeklētāju skaits. Būs lieliski, ja kādreiz pārskatāmā nākotnē – tuvākajos četros piecos gados – strauji palielināsies tūristu skaits. Tad valsts gūs lielus papildienākumus. Varbūt «Expo» būs devusi stimulu pasaulei ievērot Latvijas speciālistu plašās potences informācijas tehnoloģiju jomā? Bet varbūt taisnība Latvijas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura bija sajūsmināta par to harmonijas izjūtu, kas tiek radīta paviljonā, it īpaši niedru piltuvē? Viņu aizkustināja iespēja tajā kopā ar kamerkori «Ave Sol» nodziedāt lūgšanu «Mūsu Tēvs debesīs».
– Paviljonam šajā izstādē ir jāatstāj izjūta, – sacīja V.Vīķe-Freiberga.
Lūk, mūsu valsts paviljonā iegūtā un paturētā izjūta laikam ir svarīgākais, kas paliks miljonos apmeklētāju. No tā būsim guvuši mēs.
Šī izjūta tad arī ikvienā asociēsies ar Latviju. Kā tēls.
