Vasara ir tik nepasakāmi skaista un vienos ziedos!
Brienu pa pļavu uz Jāņu kalnu – āboliņa galviņas tik leknas, medainas un smaržīgas, margrietiņas groza savas baltās galviņas saulē, zilie zvaniņi liegi šūpojas vējā, dzegužpirkstītes izslējušās taisnas kā sveces, zilos un dzeltenos vanagzirņos pinas kājas –, un man nāk smiekli, tā klūpot un lēkājot virs garās zāles, starp smalkajām smilgām. Pļava ir krāsu un smaržu caurausta un šūpojas neredzamas rokas kustināta. Gaiss vēl putnu dziesmu pilns, pēc Jāņiem tās kļūst arvien klusākas, līdz dzirdama vienīgi sienāžu sisināšana un bišu sanēšana.
Guļu zālē un mēģinu saklausīt balsis. Žubīte – to es pazīstu, tā pieskandina visus pilsētas parkus un kapsētas; čunčiņš – tas mazais putniņš mežmalā, kura dziesmas iedvesmota pirms daudziem gadiem bija mana pirmā un mīļākā Dabas koncertzāle. Vēl var dzirdēt dzeguzi, bet viņas ku-kū man vairs neskādē. Tā pirmā reize jau ir garām, kad mani pavasarī, kā vienmēr, aizkūkoja neēdušu, bez graša kabatā un vienā naktskreklā plivinoties pa pagalmu. Un katru pavasari es tak zinu, ka no mājas neēdis, bez naudas un neapģērbts nevar laukā iet; nekas, varbūt nākamgad. Lakstīgalas balss no tuvīnā krūmāja – to pogošanu gan pazītu ikkatrs, kurš sēdējis pirmsjāņu laikā vakarā pie ugunskura. Aizlaižas mazais svilpis ar savu steidzīgo svilpošanu, ķīvītes, svīres, koku čipste, no zara uz zaru lēkādama, upes ķauķis ar vienmērīgo zāģēšanu un griezes – tik ritmiskas un daudz, pļavā man priekšā un katrā pusē pa divi.
Aizveru acis. Tā ir mana vasaras sajūta – siltais smaržu vilnis visapkārt, saule sijājas starp rasainām ziedu un smilgu galviņām, gaiss tik skanīgs, ka gribas dziedāt līdzi, un visam pāri grieze. Latvijas jušana, sevis sajušana. Ceļos augšā, ņemu savu lielo grozu un lasu ziedu galviņas. Baltais āboliņš, sarkanais āboliņš, vīgriezes, raspodiņi, kosa, mārsils, pelašķi, zigskābene, deviņvīru spēks – tā vasaras sajūta kaltēsies pie mājas pakša ēniņā un vējā un pāri ziemai pastieps roku pretī jaunai vasarai. Līgo! Lai top!
Ļaužu sirdis sadziedētas, locekļi maigi, atvilguši un lokani, acis gaišas un redzīgas. Katra jauna vasara mums māca sākt dzīvi no jauna, katru dienu sākt no baltas lapas, nevelkot sev līdzi vakardienas raizes, pāridarījumus un izjukušas mīlestības, vasara jau arī nenes līdzi rudens dubļu un pūstošu lapu smagumu. Vasara ir vislabākais laiks, kā cilvēkam mācīties būt. Šis mazais vārdiņš “būt”, bet tā ir esamības kategorija – tas ir mācīties sajust sevi, saklausīt sevi, verot pasauli sev apkārt, un ļauties neredzamas rokas kustībai kā smildziņai piekalnē, kā Māras šūpulīšu šūpotai dvēselei šajā baltā pasaulē.
