“Ūdens, tēja, alus – tieši tādā secībā rindojas populārākie dzērieni cilvēka dzīvē, un alus ir tikpat sens, cik cilvēka vēlme komunicēt ar savu uzticamo sarunbiedru no Senās Ēģiptes laikiem līdz pat mūsdienām. Dzīves dabīgās komponentes – skumjas un prieks vai ūdens saldme un apiņu rūgtums – apvienojas dzērienā, kas savu izejvielu duālismā apvieno cilvēka alkas pēc līdzsvara. Tieši alus bija demokrātiski pieejama alternatīva dvēseles stāvokļa uzlabošanai un veldzei līdz brīdim, kad biedrs Dmitrijs Mendeļejevs kā blakusproduktu savai slavenajai ķīmisko elementu tabulai radīja arī degvīna zelta formulu – 40 procentu laimes un 60 procentu ūdens,” nosmaida Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietnieks Gints Putiķis. Līdz 28. augustam muzejā skatāma pirms vasaras saulgriežiem atklātā izstāde “Alutiņi, vecais brāli… Viss par un ap alu”.
Kā skaidro, G.Putiķis, viduslaikos alus Eiropā bija ierasts šķidruma uzņemšanas veids un ūdens dezinfekcijas līdzeklis. Cilvēku dzīvesvietās pilsētās valdīja netīrība, un cieta arī ūdens kvalitāte. Tad vienīgā alternatīva bijusi alus. “Kāds gan varētu būt ticamības līmenis rakstītajiem vēstures avotiem, ja viduslaiku pilsētu hronikas un dokumenti lielāko tiesu ir tapuši vidēja reibuma pakāpē? Nosacīti var teikt, ka viduslaiki alus dzērājiem bija gaišie laiki pretstatā dažkārt vēstures aprakstos lietotajam jēdzienam “tumšie viduslaiki”. Dzīve bija skaista un gaiša visos laikos, jo cilvēki dzīvoja, ticēja, karoja par savu pārliecību un labprāt iedzēra alu, lai tas viss šķistu mazliet vieglāk uztverams un emocionāli varētu saprast notiekošā būtību,” teic G.Putiķis.
“Rūpnieciskajā alus darīšanas vēsturē Latvijā tradicionāli tiek izcelts “Aldara” devums un mītiskā Bavārijas aldara Joahima Daudera ieguldījums alus rūpnīcas izveidē. Patiesībā minētā persona bijis latvietis – Jānis Daude no tagadējā Siguldas novada, kura pēcteči sevi jau identificēja ar baltvāciešiem un 1939. gadā repatriācijas programmā devās prom uz “dzimto zemi”, uzsver G.Putiķis. Latvijā bija vēl neskaitāmas vidējās un mazās alus darītavas, nemaz nerunājot par katras lauku sētas saimnieka individuālo praksi brūvēt miestiņu pašu priekiem un godiem.
