Brauciena piezīmes no Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Sākums 6., 13., 20. un 27. jūnijā
Nereti notiek tā, ka šķiet – Debesu Tēvs par mani pasmejas jeb “noliek vietā”, parāda, ka daudz ko vari domāt un darīt, bet dzīvē iznāk citādi. Tā man gadījās ar krievu rakstnieka Varlama Šalamova (1907–1982) grāmatu “Kolimas stāsti”. Gada sākumā to latviešu tulkojumā laida klajā izdevniecība “Valters un Rapa”. 2016. gada maijā kopā ar ceļabiedru Juriju Kotovu taču biju Kolimas krastā, nakšņojām Debinas ciema slimnīcā, kur savulaik par feldšeri strādājis izsūtītais Varlams Šalamovs. Biju lasījis dažus viņa stāstus orģinālvalodā un tādēļ to grāmatu nopirku. Lai paliek nākamajām paaudzēm, kas varbūt gribēs lasīt latviešu tulkojumu! No otras puses, sapratu, ka, iespējams, šī grāmata mājās plauktā stāvēs ilgi. Padomju Savienības soda nometnēs ieslodzīto cilvēku ciešanas (kaut tās aprakstītas ar rakstnieka talantu) nav mūsdienīgs temats. Tādēļ, lai stingrāk sev un citiem pamatotu, kāpēc šai grāmatai grāmatplauktā ir jābūt, uz iekšējā vāka uzrakstīju, ka 2016. gada maijā esmu bijis grāmatā aprakstītajās vietās un vispār tas ir tālākais punkts, kur esmu bijis prom no mājām. Debina atrodas vairāk nekā četrsimt kilometru aiz Magadanas, no Jelgavas tie varbūt sanāk apmēram 11 tūkstoši kilometru.
Viss manā ierakstā uz “Kolimas stāstu” iekšvāka būtu pareizs, izņemot datumu. Tāds nu bija Tēva jociņš, ka es kopā ar ceļabiedru Juriju Kotovu ierados Debinas ciemā ne tikai 2016., bet arī 2019. gada maijā. Tas tādēļ, ka Jurijs vēl un vēl vēlējās apskatīt sava tēva izsūtījuma un apcietinājuma vietu. Cilvēkam ar gadiem augot vēlēšanās iepazīt savus vecākus un citus priekšgājējus.
Varlamovs slavējis Bērziņu
Vēl tāds moments, ka grāmatas “Kolimas stāsti” manā plauktā vairs nav. Tā palika Debinas ciemā par liecību, ka Varlams Šalamovs, ko Krievijā tā īsti sāka atzīt tikai 80. gadu beigās, demokrātisko pārmaiņu laikā, tiek tulkots arī latviski. Grāmatu kā interesantu suvenīru pieņēma zeltraču arteļa “Spokoinij” vadītājs Vladimirs Naimans, kurš ir daudz darījis politiski represēto piemiņas saglabāšanā. Viņš pēc tautības ir pusvācietis un pusukrainis, sevi sauc par kolimieti. Bet latvieši Kolimā ir īpaši. Daudz mūsu tautiešu tur cietuši un arī miruši kā ieslodzītie. Jelgavā vēl aizvien sveiks un vesels dzīvo Oļģerts Sabulis, pirmajos pēckara gados jauniešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, kas staļiniskā ļaunuma impērijas sodu izcieta Kolimas krastos. Taču arī “Kolimas cars”, no 1932. līdz 1937. gadam Staļina ieceltais “Daļstroja” pārvaldnieks bija latvietis Eduards Bērziņš, ko, kā publicētais liecina, slavinājis arī Varlams Šalamovs.
17. maija pirmspusdienā autobuss Magadana–Siņegorje–Susumana izbrauca uz divtūkstoš kilometru garās Kolimas trases. Tas ir vienīgais autoceļš, kas iziet no Magadanas un savieno to ar pārdesmit apdzīvotiem vai pamestiem ciemiem, kas tagad vai pagātnē bijuši saistīti ar kalnrūpniecību un ieslodzījuma vietām. Viena no pieturām šajā maršrutā ir arī Debinas ciemā. Tālāk Kolimas trase aizved līdz Jakutskai, bet vēl tālāk – kaut līdz Lisabonai. 2016. gadā Magadanā satiku kādu kundzi, kas stāstīja, ka kopā ar ģimeni no Magadanas ceļojusi līdz Lisabonai, tiesa, tas bijis pirms 2014. gada, kad Krievijas rublis attiecībā pret eiro bija ievērojami vērtīgāks.
Pasažieri ar pēcmaksu galapunktā
Magadanā, iekāpjot autobusā, juta, ka salonā smird pēc dīzeļdegvielas. Tomēr drīz vien vai nu pie šīs smakas bija pierasts, vai arī tā pazuda. Izbraucot no pilsētas, Kolimas trase ir kā asfaltēta šoseja četrās joslās. Pēc četrdesmit kilometriem autobusa pirmā pietura bija mums kaut cik pazīstamā lidosta un tai piegulošais ciemats Sokols (Vanags – krievu val.). Tur autobuss nostāvēja četrdesmit minūtes. Kotova kungs sāka skaļi iebilst, ka būtu taču prātīgāk izbraukt vēlāk no Magadanas autoostas nekā pirmajā pieturā tik ilgi kavēties. Kolimieši viņu mierināja, ka šis nav lielpilsētas tramvajs, kas iet ik pēc brīža, un, ja lidmašīna kavējas, arī autobusam jāsagaida. To, ka lielpilsēta Magadana palika arvien tālāk, juta arī pēc Kolimas trases seguma. Apmēram pēc simt kilometriem asfaltu nomainīja saules apžāvētas akmens šķembas, virs kurām braucot cēlās tikko caurredzami putekļu mākoņi.
Autobusā saskaitīju sešpadsmit vīrus un divas sievas, sēdvietu – divas reizes vairāk. Pieci melnīgsnēji liela auguma, fiziski spēcīgi vīrieši un arī viena sieviete ap gadiem 25–30, kas iesēdās lidostas pieturā, biļetes nepirka. Viņi brauca uz parāda. Piecas stundas vēlāk redzēju, ka par šiem pasažieriem, viņiem izkāpjot, maksāja sagaidītājs ar biezāku maku. Autobuss kādu brīdi pieturā stāvēja, jo darījums tā uzreiz nevedās (tādēļ arī kļuva citiem viegli pamanāms). To, ka kāds būtu braucis autobusā ar pēcmaksu, 2016. gada ceļojumā nemanīju.
Ar “bezbiļetnieci”, kas nosēdās iepretī, aprunājos. Esot kirgīziete un brauc uz autobusa galapunktu – no Magadanas septiņsimt kilometru attālo zeltraču pilsētiņu Susumanu, kur jau divus gadus strādā viņas vīrs. Protams, bija domāts, ka turpmāk abi dzīvos kopā un sieva strādās “kafē” vai ēdnīcā. Kirgīziete sacīja, ka algas Krievijas ziemeļos esot krietni labākas nekā Kirgīzijā. Ģimenē aug trīs bērni vecumā līdz sešiem gadiem. Tie palikuši dzimtenē pie vecākiem un radiem. Trīs bērni Vidusāzijas tautām nebūtu daudz, taču kirgīziete teica, ka pietikšot.
“Tā nevar palikt, tā nepaliks”
Domājot par braucējiem uz parāda, likās, ka ir vieglprātīgi doties tālā ceļā, ja cilvēkam trūkst naudas. Taču sievietei līdzi bija plastmasas pudele ar ūdeni, kādas nebija man. Braucot saulē karstošajā autobusā pa akmeņainu kalnu jeb sopku apņemtu, garos posmos neapdzīvotu ceļu, ūdens pudele varēja nozīmēt pat vairāk nekā naudas maks. Tiesa, daudzviet ceļa malās redzēja pavasarī kūstoša sniega piepildītus strautus un upītes, kas skrēja pa savu akmeņaino gultni. Vēlāk vietējie teica, ka to ūdeni var dzert. “Par velti cerat, ka straumes sīks,/ Ka ūdeņi pārskries un aprimsies/ Un atkal viss pa vecam ies,” kaut kā atmiņā nāca Raiņa dzejolis “Tā nevar palikt, tā nepaliks”. Interesanti, vai Raini lasīja komunistiskās pasaules cēlājs Eduards Bērziņš un viņa sieva Elza, kas savulaik bija kopā ar vīru Magadanā? Apmēram pusceļā līdz Susumanai kirgīzieti sagaidīja viņas vīrs, un tālāk abi brauca, blakus sēdēdami.
Bija jau krietni pievakare, kad autobuss, šķērsojot Kolimas tiltu, pienāca Debinā, kur tagad dzīvo ap piecsimt iedzīvotāju. Ciems izveidojies pagājušā gadsimta sākumā, agrāk saucies Pereprava (Pārceltuve – krievu val.). Kolimas upe šajā vietā, apmēram trīsdesmit kilometru lejpus Kolimas HES (tas atrodas Siņegorjē), ir kādu trīs Lielupju (pie Jelgavas) platumā. Taču Kolima ir mutuļojoša, strauja, pēc rakstura līdzīga tajā ietekošajiem kalnu strautiem un arī kreisā krasta pietekai Debinai. Ūdeņiem bagāta un varena.
Tāpat kā 2016. gadā, apmetāmies slimnīcā, kas sākotnēji būvēta kā kazarmas ieslodzīto sargiem, bet jau vairākus desmitus gadu kalpo veselības aprūpei. Nedaudz vairāk nekā simts slimniekiem un medicīnas personālam telpas ir nesamērīgi plašas, visur tīrs. Cik var nojaust no radiatoru daudzuma, tad ziemā telpās ir silts. Santehnika kā pagājušā gadsimta 50. gados. Tāpat kā iepriekšējo reizi, mums ar Juriju viņam vien zināmā veidā nakšņošanai tika atvēlēta atsevišķa palāta, kas domāta viesiem. Maksu par divu diennakšu uzturēšanos no mums neņēma. Jāpiebilst, ka samaksu par ārstēšanos neņēma arī no tuberkulozes slimniekiem. Nemanīju, ka kāds būtu neapmierināts ar to, kādu algu saņem medicīnas personāls (par ko Krievijas sabiedrībā ir diskusijas). Ciemā runāja, ka slimnīcas darbinieki ir uztraukti par to, ka slimnīcas štati samazinās. Slimnīca ir ievērojams darba devējs. Tīmeklī var atrast ziņas, ka medmāsu alga Magadanas apgabalā ir ap 400 eiro, sanitārēm, jaunākajam personālam – ap 300. Privātās automašīnas pie Debinas slimnīcas nebija nevienas. Tur arī nebija autostāvvietas. Izskatījās, ka slimnīcā strādājošie dzīvo turpat ciemā un nāk uz darbu kājām.
“Par algām runāt nav pieklājīgi, taču es jums kā draugiem pateikšu, ka iztieku labi,” reiz kādā nejaušā sarunā Krievijas Tālo Austrumu ceļojumā mums ar Juriju Kotovu sacīja skolotāja, ko satikām gan 2016. gadā, gan šopavasar. “Mana alga plus pensija sanāk 1300 ASV dolāru (pensija – 300 dolāru).” Reizi divos gados valsts apmaksā braucienu atvaļinājumā uz dzimto vietu Krievijas centrā. Taigā skolotāja lasot ogas, kas abi noder ziemai.
Pie Debinas slimnīcas stāv 2012. gadā atklātā melnā marmora plāksne, kas liecina, ka šeit vairākus gadus strādājis Varlams Šalamovs (braucienā lasot “Krievijas Avīzi”, pamanīju, ka apmēram tajā pašā laikā Sibīrijas pilsētā Omskā notika atceres sarīkojums ārstam, kas ieslodzīto Šalamovu, iekārtojot darbā par soda nometnes feldšeri, izglāba). Atsevišķā desmit kvadrātmetru kabinetā izveidota rakstniekam veltīta ekspozīcija. Kad ar lielu pierunāšanu mums izdodas palūgt, lai kaut uz brīdi tiek atvērtas šī kabineta durvis (tam nepieciešama galvenā ārsta atļauja un pat nevaļīga klātbūtne), izskatās, ka Varlama Šalamova ekspozīcijas veidošana apstājusies. Kaut arī kabinetā, kā jau slimnīcā, viss ir tīrs, šķiet, ka neviens cits, izņemot apkopēju, te ilgāku laiku durvis nav vēris. Uz plaukta nolikts aprūsējis 50. gadu asinsspiediena mērītājs un daži citi instrumenti. Pirms pazust no turienes (galvenajam ārstam taču darba daudz!), pārbildēju vairāku brošūru tekstu.
Turpinājums nākamajā numurā
