“Ar starptautiskā raidījuma “Gaidi mani” (Ždi menja) starpniecību savu bērnības draudzeni, pirmslaulību uzvārdā Martu Dunci, kura varētu dzīvot Elejā, meklē viņas draugi Jurijs un Tamāra no Ukrainas” – šādu vēsti “Ziņu” redakcijai atsūtīja un lūdza publicēt “Gaidi mani” brīvprātīgais pārstāvis Latvijā jelgavnieks Mārtiņš Ziebergs, kurš palīdz ārvalstniekiem Latvijā meklēt pazudušus radiniekus vai draugus. Viņš lūdza cilvēkus, kuriem kas zināms par Martas kundzes atrašanās vietu, dot viņam ziņu.
Portālā zz.lv šo lūgumu publicējām 21. maijā, un jau nākamajā rītā pulksten 8 atskanēja zvans – Mārtiņš priecīgs pastāstīja, ka Martas kundze veiksmīgi atradusies un sazvanījusies ar draugiem Ukrainā. Jau publicēšanas dienā Mārtiņš Ziebergs saņēmis divus telefona zvanus, un viena no zvanītājām bijusi Martas kundzes meita. Pie raksta par Martas iespējamo atrašanās vietu informāciju sniedza arī vairāki komentāru autori.
Marta Janušauska (dzimusi Dunce) piekrita savu satikšanās stāstu izstāstīt arī avīzei, un mēs devāmies pie viņas ciemos uz Jelgavas novada Platones pagasta Pēterlaukiem. Sieviete dzīvo vienā no daudzdzīvokļu mājām netālu no Pēterlauku dzirnavām.
Kopīgi pavadīta bērnība Zaļeniekos
Martas kundze bilst, ka rakstiņu portālā pamanījusi viņas jaunākā meita un zvanījusi vecākajai māsai, sakot, ka “mūsu mammu meklē”. Marta atzīst, ka arī pati labprāt skatās raidījumu “Gaidi mani”, taču tieši to, kur meklēta viņa, neesot redzējusi – vai nu bijusi izbraukusi, vai aizņemta lauku darbos. Izbrīns bijis liels, jo kontakti ar bērnības draugiem Juriju un viņa māsu Tamāru pārtrūkuši jau sen, vēl agrā jaunībā, kad Marta no Zaļenieku pagasta Pīlēm pārcēlusies uz Zaļenieku centru, jo sākusi strādāt veikalā un viņai piešķirts dzīvoklītis, bet draugi savukārt pārcēlušies dzīvot uz Ukrainu. Ar Eleju gan viņai neesot nekāda sakara – ne tur dzīvojusi, ne skolā gājusi.
Marta ir dzimusi Latgalē, tad viņas ģimene pārcēlusies uz Jelgavas pusi – Kalnciemu, Zaļenieku Pīlēs pavadīta bērnība, un Martai kaimiņos dzīvojuši vairāki krieviski runājoši draugi, arī Jurijs un Tamāra. Kad dzīves ceļi šķīrušies, ar Tamāru vēl kādu laiku apmainījušās vēstulēm, bet, apprecoties, pārceļoties un sākoties jaunai dzīvei, kontakti pārtrūkuši. Jurijs un Tamāra gan reiz bijuši ieradušies Latvijā, apmeklējuši dzimtās vietas un tuvinieku kapus, bet Martu nav sastapuši.
“Tagad krievu valoda man jau ir aizmirsusies. Lai uzrakstītu vēstuli krieviski, krietni jāpiedomā. Teicu savām meitenēm: “Izprintējiet man krievu burtus!”’’ viņa smejas.
Arī savu vīru Marta satikusi Zaļeniekos. Abi iepazinušies kultūras namā rīkotajā ballē. Kundze vēl tagad atceras, kas par labām ballēm kādreiz pagājušā gadsimta 70. gados notikušas Zaļenieku kultūras namā, kad to vadījis Uldis Neibergs. Īstas balles ar orķestri un solistiem. “Gandrīz katru sestdienu bija ballīte. Mēs ar meitenēm gājām. Jaunība bija forša,” viņa atceras.
Ar vīru laulībā nodzīvoti 43 gadi un izaudzinātas trīs meitas: vecākā – Zita, vidējā – Gita un jaunākā – Inga. Tagad Martas kundze ir pensijā un ir bagāta vecmāmiņa – viņai ir septiņi mazbērni, to skaitā arī dvīņu pāris. Gandrīz mazmeitas vien, tikai viens no dvīņiem – puisēns. Viņa lepojas ar saviem bērniem un mazbērniem, tikai žēl, ka šopavasar vīrs aizgājis aizsaulē. 5. maijā bijušas bēres, bet drīz pēc vīra bērēm saņemta ziņa, ka viņu meklē draugi Ukrainā. Tas nedaudz sapurinājis un uzmundrinājis.
Satikties liedz attālums un interneta trūkums
“Nevaru iedomāties, kāpēc viņi mani meklēja, bet mēs sazvanījāmies. Vispirms mana meita Zita piezvanīja uz Ukrainu, tad Jurijs atzvanīja. Pēc tam mazmeitas nelika mieru: omīt, tagad brauksim uz Ukrainu ciemos!” stāsta Marta.
Nesen ar ģimeni viņa bijusi Moldāvijā. “Tur bedres līdz ceļiem un mašīna pa tām bedrēm dejoja valsi,” viņa atminas, spriežot, ka līdzīgi varētu būt arī Ukrainā, bet, ja Jurijs un Tamāra atbrauktu ciemos uz Latviju, tad gan viņa abus labprāt uzņemtu.
Jurijs un Tamāra arī esot pensionāri, bet valstī valdot liela nabadzība, abi dzīvojot trūcīgi un interneta viņiem neesot. Citādi varētu sarakstīties internetā, sarunāties, izmantojot skaipu. Pašai Martai gan datora neesot un ar internetu viņa ir uz “jūs”, bet ar meitu un mazmeitu palīdzību galā tiktu.
Par dzīvi nesūdzas, strādās, kamēr spēks
Vispār jau par dzīvi viņa sūdzēties nevarot – pensija pāri 300 eiro, par dzīvokli daudz nekas nav jāmaksā, malka gan jāpērk. Visām meitām tiesības, aizvedot, kur vajag. Arī znoti atbraucot palīdzēt. Turot arī dārziņu, kur siltumnīcā izaudzēti un pa Jāņiem jau nobaudīti jaunie kartupeļi, aug arī tomāti un gurķi. Domājusi, ka arī vīrs varēs pirmos kartupeļus sagaidīt, bet nekā…
Toties vīra bijušie kolēģi no LLU mācību un pētījumu saimniecības “Pēterlauki” gan palīdzot dārziņam zemi apstrādāt. Vīrs saimniecībā par traktoristu strādājis.
Marta Janušauska teic, ka ir vienkārša lauku sieviete un dzīvojusi pavisam parastu dzīvi. Agri aizgājusi prom no vecāku mājām. Sākusi strādāt Zaļenieku veikalā, kad to vadījusi Aldona Jankevica, sākumā par mācekli, pēc tam beigusi pārdevēju kursus, nolikusi Jelgavā eksāmenu, tad par pārdevēju. Veikalā nostrādājusi 11 gadu.
Vēlāk ar ģimeni dzīvojusi Allažos, tad pārcēlusies uz Platones pagasta Pēterlaukiem un 23 gadus nostrādājusi Platones pamatskolā par dežuranti. Strādājusi arī kūtī, barojusi teļus, slaukusi govis. “Kamēr spēks vēl turas, tikmēr darīšu,” viņa teic, cienājot mūs ar gardu kafiju un pašceptiem cepumiem, kas gatavoti no “Kellogg’s” kukurūzas pārslām, kondensētā piena, dažādām sēkliņām un kaltētām dzērvenēm.
