Pēc rīkotāju aplēsēm, ap divdesmit tūkstoši cilvēku, pārsvarā jaunieši, pulcējās fonda atvērtai sabiedrībai “DOTS” rīkotajā 5. sarunu festivālā “Lampa”, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Cēsīs. Divās dienās 38 sarunu teltīs un skatuvēs notika 350 pasākumu, kuros tika apspriesti demokrātijas, tiesiskuma, izglītības, zinātnes, vēstures, savstarpējās komunikācijas, transporta, kā arī daudzi citi jautājumi.
Vieta, kur satikt sen neredzētos
Uzlūkojot stendu, kur “Lampas” dalībnieki bija aicināti atzīmēties, iemetot attiecīgā nodalījumā makaronu, var spriest, ka lielākā daļa no tiem mājās runā latviski, taču bija arī krieviski un citās valodās runājošie. Starp festivāla dalībniekiem varēja satikt arī vairākus tagadējos un agrākos jelgavniekus, kā arī cilvēkus no Jelgavas apkārtnes. “Lampā” piedalījās arī prominences, tostarp jaunievēlētais Valsts prezidents Egils Levits, kura amata pilnvaras sāksies 8. jūlijā, ministri, ierēdņi, politiķi, populāri žurnālisti, aktieri un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.
Līdzīgas “lampas” ir arī citviet
Kā “Ziņām” pastāstīja fonda “DOTS” darbiniece Egita Prāma, ideja sarīkot sarunu festivālu radās pirms sešiem gadiem, vadoties no dāņu parauga. Līdzīgi festivāli notiek arī Igaunijā un Skandināvijas valstīs. Viņa piebilst, ka fonds “DOTS” ir turpinājums 1992. gadā Latvijā dibinātajam “Sorosa fondam – Latvija”, kas jau ir darbojies demokrātiskas, tiesiskas un atvērtas sabiedrības stiprināšanā. “Mēs priecājamies par viedokļu dažādību, par liberālo un konservatīvo uzskatu sastapšanos, kas notiek arī “Lampā,” teic E.Prāma, kura nebaidās, ka viņu varētu saukt par “sorosīti” (ZZS politiķa Aivara Lemberga apzīmējums). 5. “Lampā” piedalījās arī Saeimas deputāte no ZZS Dana Reizniece-Ozola. Atceroties “Lampas” sākumu, E.Prāma stāsta, ka uz pirmo festivālu 2015. gadā atbraukuši trīsarpus tūkstoši dalībnieku. “Tā bija liela veiksme, jo tajā brīdī vēl neviens nezināja, kas tas par festivālu,” teic Egita. Viņa atceras, ka, rīkojot pirmo “Lampu”, bija nostādne, ka tai jānotiek ārpus Rīgas, jo tad “cilvēki atbrauc un paliek, nevis skrien prom”. Fonda aktivitātēm atsaucīgs bijis toreizējais un tagadējais Cēsu mērs Jānis Rozenbergs. Tā “Lampa” Cēsu centrā parkā pie viduslaiku pils arī palikusi. E.Prāma uzskata, ka, festivāla dalībnieku skaitam augot, izaicinājums ir saglabāt pasākumos sarunu gaisotni. Ir svarīgi, lai festivāla dalībnieki pēc iespējas brīvāk izsaka viedokļus, jautā un diskutē. E.Prāma paskaidro, ka pieteikt pasākumus festivālam var gan nevalstiskās organizācijas, gan valsts institūcijas, gan arī mediji, taču notiek dalībnieku atlase.
Bez mīlestības nedzīvojiet
Viena no kuplāk apmeklētākajām un dziļākajām sarunām bija par attieksmi pret padomju okupācijas varu saistībā ar publiskotajām VDK aģentu kartītēm jeb “čekas maisiem”. Diskusiju vadīja teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, un tajā piedalījās padomju laika disidente Lidija Doroņina-Lasmane, Jelgavā dzimušais un augušais Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un žurnāliste Gunta Gaidamaviča.
L.Doroņina-Lasmane stāstīja, ka jaunībā viņai bija draugs, kas par viņu slepeni ziņojis Latvijas PSR Valsts drošības komitejai. No tā laika viņai ir pieredze: “Nebīsties no sava ienaidnieka. Viņš tevi var nonāvēt, bet ne nodot. Taču draugs var nodot.” Par šo nodevību brīvības cīnītāja uzzinājusi 90. gados, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kur vecais draugs atnācis un atzinies. “Man bija ļoti grūti tajā mirklī viņam piedot. Tāda pieredze man nebija bijusi,” piebilda L.Doroņina-Lasmane. Viņa uzskata, ka slepenā ziņošana par otru cilvēku jeb “stučīšana” ir līdzīga aprunāšanai, kas ir grēks vai netikums. “Tie, kas pazīst Dievu, lūdz piedošanu un tad jūtas brīvi,” teica sirmā kundze. Vēl, viņasprāt, būtu svarīgi izskaidroties un lūgt piedošanu arī cilvēkam, par kuru ticis ziņots. Atjaunojoties Latvijas valstij, L.Doroņina-Lasmane cerējusi, ka notiks lustrācija, pagātnes izvērtēšana, lai pēc tam varētu varētu tās problēmas nolikt malā un tālāk dzīvot godīgāk. “Mēs neviens neesam svēts,” piebilda L.Doroņina-Lasmane un aicināja, lai mūsu vidū netrūkst cilvēkmīlestības. “Ja tā zudīs, tad viens otru nokausim, un tad gan būs traki.”
Izvēles nav vieglas arī šodien
Jaunā Rīgas teātra aktieris A.Keišs, kurš piedalās izrādē “Vēstures izpētes komisija”, gatavojoties šim iestudējumam, ticies ar bijušajiem LPSR Valsts drošības komitejas darbiniekiem un sapratis, cik ļoti grūti tiem bijis izdarīt izvēli pret VDK. Kāds agrākais VDK virsnieks stāstījis, ka pēc augstskolas beigšanas nosūtīts uz mazpilsētu strādāt par inženieri ar algu 120 rubļu mēnesī. Tad piepeši viņam piedāvāts atgriezties Rīgā un dienēt VDK, saņemot 380 rubļu mēnesī. “Man nepatika Rīgas mērs Nils Ušakovs, bet, ja pie manis atnāktu no domes un teiktu: “Mēs tev maksāsim trīsreiz lielāku algu, tik met prom to sūda teātri!”, vai izvēle būtu vienkārša?” retoriski jautāja A.Keišs. Viņš atceras, ka 1988. gadā, nākot no airēšanas treniņa, redzējis folkloras festivāla “Baltica” gājienu pār Lielupes tiltu, ienesot Jelgavā Latvijas karogu. Ne ģimenē, ne skolā viņš nav bijis mācīts par to, kas ir Latvijas valsts, dzīvojis it kā normālu padomju laika bērnību, taču toreiz neviļus izplūdis asarās.
Diskusijas vadītāja H.Verhoustinska minēja, ka jautājums par sadarbību ar VDK nav tikai pagātne. Nesen viņa lasījusi interviju ar bijušo Igaunijas bruņoto spēku virsnieku, kurš notiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Intervijā atklājies, ka vēl joprojām, profesionāli izmantojot smalku viltību, Krievijas izlūkdienesti mēģina Latvijā izvērst slepeno aģentu tīklu.
Vienā no “Lampas” pasākumiem “Ziņām” izdevās satikt mūsu novadnieci Satversmes tiesas priekšsēdētāju Inetu Ziemeli, kas teica: “Nekad agrāk Latvijā mēs neesam tik labi dzīvojuši!” Ar to viņa domāja brīvo atmosfēru, kas valdīja lielajā sarunu festivālā.
