“Vēl pirms apmēram pieciem gadiem Lienīte strādāja par tirdzniecības menedžeri, es savukārt vadīju tirdzniecības uzņēmumu. Vienā brīdī, šķiet, tas bija ap Jauno gadu, radās sajūta, ka man ir apnicis tas, ko daru. Apnicis vadīt uzņēmumu, atbildēt par cilvēkiem zem manis, par precēm un produktiem, kurus pats neražoju, tikai tirgoju. Sapratu, ka gribētu darīt kaut ko, par ko varu būt simtprocentīgi atbildīgs. Tad manās rokās nonāca buklets, kurā bija rakstīts, ka pirts skola Jelgavā uzņem dalībniekus. Ar Lienīti saskatījāmies un nolēmām stāties. Tieši tajā pavasarī, kad sākās mācības, es arī pārdevu savas uzņēmuma kapitāldaļas un aizgāju no darba. Mācījāmies pirts skolā, paralēli apguvu masāžu, un jau pusgadu pēc aiziešanas no darba sāku masēt un nodarboties ar pirtniecību. Lienīte no darba aizgāja nedaudz vēlāk.” Tā stāstu par pievēršanos pirtslietām sāk Jānis Zustrups, kurš ir arī spa speciālists. Spa prasmes apgūst arī Lienīte Vītiņa-Zustrupa, kurai šobrīd ir eksāmenu laiks.
Darbs fiziskajā plānā
Jānis atklāj – līdz pirts skolai viņš nekad iepriekš pie pirtnieka nebija bijis. Pirts viņam gluži kā lielai daļai cilvēku asociējusies ar “tusiņu, aliņu un gaļu”. Savukārt Lienītei gadījusies iespēja pabūt zem pirtnieka slotām. “Mums darbā bija apmācības, un vakara noslēgumā tiem, kas vēlējās, bija iespēja iet pirtī pie pirtnieka. Atceros – guļot zem pirtnieka slotiņām, domāju, cik viņam tur augšā ir karsti, cik tas ir smags darbs un ka es nemūžam tā nevarētu. Bet vēl lielāka sajūsma mani pārņēma par to, ka pirtnieks bija “noķēris” to smalko līniju, ka man nebija par karstu un arī pērieni nebija par sāpīgu,” atminas Lienīte.
Pagājis apmēram gads, un viņa gribējusi Jānim kādos svētkos uzdāvināt pirts rituālu. Tomēr pirtnieka pakalpojums tobrīd šķitis neizprotami dārgs, un ideja iegūlusi plauktiņā. Paralēli aizdomāties par veselībai vērtīgo likušas televīzijas reklāmas. “Redzēju, ka tiek reklamēti uztura bagātinātāji un tamlīdzīgi produkti, kas cilvēkam sola veselību, mūžīgo jaunību. Nebija ticības tam visam, jo šķita, ka tikai dabīgs var palīdzēt mūsu organisma šūnai, kas tieši tāpat ir dabīga. Tad nu sākām meklēt, mācīties nevis ārstēt, bet vispār nesaslimt. Manī sāka vairoties ticība dabai, augiem, un nāca ideja par pirti. Joprojām sastopam cilvēkus, kuri pēc pirts rituāla kopā ar mums atzīst, ka iet pirtī nemaz nav pratuši, pat ja to darījuši jau iepriekš,” stāsta Lienīte.
Ja runā par rituālu, ar to tiek domātas noteiktas darbības, kas atkārtojas, stāsta pirtnieki. Ir, piemēram, līgavas, jaunā pāra savienošanas vai pirtīžu rituāls. Tomēr citos gadījumos Jānis no šī vārda cenšas izvairīties. “Esmu pragmatiķis, masieris, strādāju ar fizioloģiju un aromterapiju. Visas procedūras – gan masāžas, gan pirtī – vienmēr piemeklēju konkrētam cilvēkam noteiktā brīdī. Tās nav tās pašas darbības visiem, tāpēc to par rituālu saukt nevar. Ļoti spēcīgi strādāju fiziskajā plānā,” viņš teic.
Ar mīlestību un atbildību
Pirts procedūras nav iedomājamas bez pirtsslotām. Lienīte stāsta, ka viņa iecienījusi liepziedu slotas, kuras vienīgās šovasar izdevies sasiet pašai. Pati sien arī jauktās slotiņas, kur bērzu papildina kāds piparmētras zars, kāda vīgrieze, asinszāle, “lai, pirtī ejot, pamazām smaržas atveras cita pēc citas”. Savukārt Jāņa pamatinstruments ir ozola slotas, kas tiek papildinātas atkarībā no konkrētā gadījuma. “Pirtij piedien daudz augu, zaļuma, svaiguma – vasara ir ideāli piemērots laiks pirtij. Citi saka – jau tā ir karsti, kur vēl iet pirtī. Bet to svaigumu un dabas pārbagātību, kas ir šobrīd, citā gadalaikā nedabūt,” tā Jānis. Aizgājušajā nedēļas nogalē Lienīte un Jānis bijuši mācīties siet rasas slotas, kas lēnāk žūstot un, kā runā, esot arī enerģētiski spēcīgākas.
Augiem, kas ir latviskās pirts neatņemama sastāvdaļa, var izdalīt divas puses. Kāds piemin enerģijas, kas esot īpaša katram augam, taču uz tiem var skatīties arī no fiziskā viedokļa. “Katram augam ir sava struktūra, savs mitrums, aromāts, laiks, cik ilgi tas turēs siltumu. Par enerģētiku pirtī runāju mazāk. Ošo par masāžu ir teicis, ka vienīgais filozofiskais instruments, kas būtu jānes meistaram, ir mīlestība. To var attiecināt arī uz pirti. Ja tu cilvēkam, kurš atnācis uz procedūru, velti mīlestību un darbojies atbildīgi, nekam citam īsti nav vietas.”
Bardaks istabā jāsakārto pašam
Lienīte piemetina – bijuši gadījumi, kad uz pirts procedūru ierodas klients, kurš vēlas tikt sakārtots, iztīrīts. “Darbojos pēc principa, ka neviens man nav devis tiesības kādu cilvēku kārtot pa savam. Šādās reizēs atbildu – mēs varam to darīt, bet cilvēkam būs vien jāstrādā pašam ar sevi. Pašam jāformulē savs mērķis, pašam jāizsāp tas, kas viņam sāp. Jāsakārto sava iekšējā dvēseles telpa. Jānim ir kāds brīnišķīgs salīdzinājums – tas būtu tāpat, kā es ieietu sveša cilvēka istabā un sāktu kārtot lietas pa savam. Kad viss būs galā, viņš neatradīs, kur ko esmu nolikusi.”
“Bardaku savā istabā sataisījis katrs pats, un katram pašam tas arī jāsakārto,” papildina Jānis un teic – varētu rasties jautājums, kāds tad ir pirtnieka uzdevums? “Pirts ir tā vieta, kur satiekas stihijas. Daba ienāk ar augiem, uguns caur pirts krāsni, klātesošs ir arī ūdens un gaiss. Pirtnieks, prasmīgi izmantojot resursus, prot radīt vidi, kas pirtsmīlim (tā mēs saucam tos, kas nāk un bauda pirti) rada iespēju aktualizēt uzdevumu, ar kuru viņš ir atnācis. Mēs cilvēkam vienmēr lūdzam, ja ne skaļi, tad vismaz pie sevis izteikt, ko viņš vēlas pirtī atstāt un ko saņemt. Izmantojot savus resursus, sakāpinām cilvēkā visas maņas, lai viņš spētu aktualizēt savu vajadzību. Kādam kaut kas atveras caur asarām, citam – caur smiekliem, vēl kādam atnāk vīzijas. Pirts – latviskās dzīvesziņas vieta, citi to sauc par stūrakmeni – ir tas, caur ko spējam sakārtot sevi gan garīgi, gan fiziski.”
Pirtī iešanas ābece
Kamēr Lienīte un Jānis ir ceļā uz savu pirtiņu, kas iecerēta viņu lauku īpašumā, šobrīd pirts tiek nomāta. Pirtsmīļi tiek uzņemti Jaunsvirlaukas pagastā gan “Līčos”, gan Staļģenē pie kolēģa pirtnieka. Bieži cilvēki viņus aicina uz savu pirti. “Tas vienmēr ir izaicinājums, jo pirtis ir ļoti dažādas. Tāpat kā masiera darbavietai jābūt korektai, viņa prasībām un darbības virzienam atbilstošai, arī pirtij jābūt strādājamai. Ļoti bieži saprotu, ka pērienu uztaisīt īsti nevaru, tad pasākumu pavēršu citādi,” saka Jānis.
Viņš ir izstrādājis pirtī iešanas ābeci. “Kad cilvēki nāk uz procedūrām, rituāliem, viņi vienmēr uzdod jautājumus, uz kuriem es atbildu, un tad izplūstu fizioloģiskajā pamatojumā. Ir tik interesanti, kas ar cilvēku pirtī notiek, bet neviens par to nestāsta. Tāpēc izveidoju apmācību kursu – pirtī iešanas ABC. Cilvēks var uzaicināt mani uz savu pirti, kur viņš stāsta un rāda, kā iet pirtī. Tad es viņam sniedzu ieteikumus, ko viņš varētu darīt pareizāk, labāk, lai no savas pirtiņas dabūtu vairāk.”
Meiteņu pirtis
Savukārt Lienīte jau trešo gadu rīko meiteņu pirts vakarus. “Vismaz reizi mēnesī cenšos organizēt meiteņu grupu, kas vēlas sevi palutināt. Kopā ejam pirtī, taisām ķermeņa skrubjus no tobrīd dabā pieejamām izejvielām – pavasarī un agrā vasarā tās ir ievas, rudenī – kastaņi, pīlādži, ziemā – sniegs… Mācos par spa speciālisti, un šobrīd man ir eksāmenu laiks, tāpēc meiteņu pirtis mazliet pieklusušas, bet ļoti ceru, ka ziemā atkal pie tām atgriezīsimies,” viņa teic.
Lienīte ir arī starptautiska projekta “Dabas spēks un pirts tradīcijas – sev, ģimenei un biznesam” koordinatore. Tas divarpus gadu garumā tiek īstenots starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Lietuvā visu trīs valstu pārstāvji iepazinuši vilnas pirti, Igaunijā paredzēts uzzināt vairāk par melno pirti, savukārt 26. un 27. jūlijā kaimiņi brauks pie mums uz Glūdas pagasta Nākotni, kur norisināsies tradicionālais Latvju pirts un veselības festivāls.
Sargā no saslimšanām
Izsenis tiek runāts par pirts labvēlīgo ietekmi. Ko pirts sniedz cilvēkam? “Mūsdienu skatījumā var izdalīt trīs lietas. Pirmais ir bauda, otrs – veselības profilakse, trešais – ķermeņa un gara tīrība. Agrāk pirts primāri bija higiēnas institūcija, bet mūsdienās cilvēki iet dušā, vannā, un higiēna vairs nav svarīgākā pirts funkcija. Tomēr tāpat pirtī skrubējam, mazgājam, un tur nāk nost brīnumu lietas, kaut arī cilvēks iet dušā divreiz dienā. Dušā nevar dabūt nost to, ko var pirtī. Otrs ir relaksācija un veselības profilakse. Tās es saistu kopā, jo faktiski visas saslimšanas balstās uz nervu sistēmu. Ja cilvēks vismaz reizi nedēļā apmeklē pirti, relaksējas un atlaiž visus mošķus, kas pa nedēļu sakrājušies galvā, viņš neslimos. Savukārt pirts siltums un pirtnieka darbs stiprina imūnsistēmu. Slimam pirtī nav ko darīt, bet nogurušam tā ir īstā vieta,” pārliecināts Jānis. Lienīte piekrīt – cilvēkam ir jāatvēl laiks sev: “Jāspēj izkāpt no tā vāveres riteņa, ieraudzīt, ka spīd saule, zied puķes, ir ienākušās ogas, sajust smaržas un skaņas gaisā.” Un vēl esot svarīgi saņemt un sniegt pieskārienus, kuru mūsdienās tik ļoti pietrūkst.
