Ieskats amatnieku organizāciju pārmaiņās 19. gadsimtā.
Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu veicu pētījumu par Jelgavas amatnieku organizāciju tradīcijām līdz pat 1940. gadam un to pirmsākumiem 16. gadsimta beigās. Aplūkojamais periods ir hronoloģiski plašs, tāpēc galveno akcentu liku uz amatnieku organizācijas tradīcijām pašpārvaldes un pašpalīdzības vajadzību apmierināšanā.
Diemžēl daļa sabiedrības skeptiski izturas pret vēsturi, uzskatot to par «faktu kapsētu», kas mūsdienās neko svarīgu nenozīmē.
Autors atbalsta viedokli, ka vēstures zināšana ļauj labāk izprast sabiedrības attīstības tendences. Labāk zinot vēsturi, dziļāk varam izprast mūsdienu problēmas. Šajā gadījumā, izzinot amatniecības organizāciju tradīcijas sabiedriski politisko un ekonomisko izmaiņu kontekstā, var labāk saprast amatnieku organizāciju nozīmi mūsdienās.
Cunfšu privilēģijas traucēja tirgum
Klasiskie amatnieku organizāciju darbības virzieni – pašpārvalde un pašpalīdzība – izveidojās jau viduslaikos. Amatnieku organizācijas (cunftes) atradās priviliģētā stāvoklī savās ekonomiskajās teritorijās – pilsētās. Ekonomiskās un sociālās privilēģijas, kas izpaudās kā monopoltiesības tirgot savas preces, cunftes pilntiesīgo locekļu – meistaru – skaita ierobežojumi, aizliegums uzņemt vāciešu cunftēs cittautiešus un tamlīdzīgi bija nepiemēroti jaunajā ekonomiskajā situācijā.
19. gadsimta sākumā industriālās revolūcijas un sabiedrības liberalizācijas tendences sasniedza arī Baltiju un skāra amatniecības likumdošanu. 1818. gadā tika izdots guberņas pilsētas Rīgas amatniecības reglaments, bet 1822. gadā – «Reglament für die Handwerks – Amter in der Gouwernements – Stadt Mitau» (guberņas pilsētas Jelgavas amatniecības amatu reglaments). Šajos normatīvos jau tika ierobežotas amatnieku cunfšu tiesības – atcelti uzņemamo meistaru skaita ierobežojumi (izņemot zeltkaļa un skursteņslaucītāja amatus). Turklāt zeļļa tā sauktais «Muthen» (sagatavošanās laiks pirms meistara pārbaudes kārtošanas) nedrīkstēja pārsniegt vienu gadu. No tā nevarēja atteikties, atpērkoties par naudu. Tāpat jaunajam meistaram nevarēja pieprasīt lielāku iestāšanās maksu, nekā reglamentā noteikts katram amatam. Tika paredzēti arī citi agrāko saistību atvieglojumi (piemēram, māceklim, pārejot meistara statusā, sarīkot tikai vienu mielastu). Īpaši jāatzīmē šā normatīva 3. paragrāfā minētais nosacījums, ka «visos amatniecības amatos vajag pielaist visus brīvus un netiesātus ļaudis, kas pieder kristīgai ticībai». Tādējādi ar likumu tika atcelta cunfšu norobežotība pēc sociālajām un nacionālajām pazīmēm.
Vienlaikus tika saglabāta meistara prioritāte sava uzņēmuma veidošanā un pasūtījumu veikšanā. Īpaši tas attiecināms uz būvniecības amatiem – mūrniekiem un namdariem. Šajās jomās mācekļi nedrīkstēja slēgt būvkontraktu bez diplomēta meistara uzraudzības.
Lielākā amatnieku organizācija – Jelgavā
19. gadsimtā, strauji attīstoties rūpniecībai, amatniekiem bija jākonkurē ar mašinizēto lielražošanu. Tas radīja cunfšu pagrimumu. 19. gadsimta 50. gados zinātnieku vidū valdīja uzskats, ka amatniecības izzušana ir nenovēršama. Liberālās tirgus teorijas uzvaras gājiens amatniecību skāra līdz ar amatu brīvības ieviešanu visā Eiropā (Latvijas teritorijā to ieviesa 1866. gadā). Tomēr līdz ar dzīves līmeņa celšanos pieauga pieprasījums pēc individuālām vēlmēm atbilstoša, augstvērtīga produkta, un to spēja apmierināt tikai amatnieks. Līdz ar amatu brīvības ieviešanu, kad jebkurš indivīds varēja nodarboties ar amatu bez iepriekšējas sagatavotības, kritās produkcijas kvalitāte. Rūpnieciskās ražošanas līmenis tomēr izrādījās atkarīgs no amatnieku kvalifikācijas.
Piemēram, Vācijā 1871. gada Amatu brīvības likumu sāka ierobežot jau ar 1897. gada Amatniecības likumu, kas paredzēja fakultatīvu reģionālu amatnieku organizāciju, Amatniecības kameru dibināšanu un amatnieku kvalifikācijas pārbaudes vienotu kārtību (tikai amatniecības organizācijās). 1908. gadā pieņemtais likums par mazo tehniskās kvalifikācijas apliecību (Kleiner Befähigungsnachweis) paredzēja, ka pieņemt mācekli drīkst tikai diplomēts amata meistars.
Krievijas impērijā salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm rūpniecības uzplaukums krietni aizkavējās, tāpēc likumdošana netika pārskatīta un amatu brīvība saglabājās. Amatnieku pozīciju aizsardzību uzņēmās amatnieku organizācijas. No tām lielākā un nozīmīgākā bija Jelgavas Amatnieku biedrība (Gewerkerverein). Zinot tās darbības virzienus, var izprast, kāda nozīme bija Jelgavas Amatnieku biedrībai, lai aizstāvētu amatnieku intereses tirgus ekonomikas apstākļos (piezīmēšu: bez valsts likumdošanas atbalsta amatnieku organizācijām).
Paši lēma, paši darīja
Amatnieku biedrība bija Jelgavas amatus apvienojoša organizācija, par kuras «kārtīgu» (īstenu) biedru varēja būt jebkura amata diplomēts meistars. Organizācijas biedram bija tiesības piedalīties visos biedrības pasākumos, kā arī tikt ievēlētam biedrības amatos. Par «ārkārtas biedru» (veicinātājbiedru) uzņēma nediplomētu amatnieku, kam bija savs uzņēmums. Šādas kategorijas biedram nebija balsstiesību, viņš nevarēja ieņemt amatus organizācijā. Par īpašiem nopelniem biedrības darbā varēja iegūt Goda biedra titulu. Piemēram, 1902. gadā ar pilnsapulces lēmumu Goda biedra tituls tika piešķirts priekšsēdētājam Beiteram par 40 gadu darbību biedrībā.
Amatnieku biedrība izveidoja mūsdienīgu pašpārvaldes struktūru. Galvenais lēmējorgāns bija pilnsapulce, kuras lemtspējībai bija nepieciešams vismaz vienas trešdaļas biedru kvorums (amatnieka izslēgšanas no organizācijas, saukšanas pie atbildības vai organizācijas statūtu grozījumu gadījumos vajadzēja piedalīties vismaz pusei biedru).
Mūsdienās tik aktuālā kvoruma nodrošināšanai amatnieki rada vienkāršu risinājumu. Ja pilnsapulcei nebija kvoruma, nākamā sasaukuma pilnsapulce bija lemtspējīga neatkarīgi no ieradušos biedru skaita.
Nākamais posms biedrības pārvaldē bija komiteja (vēlāk padome), kuru ievēlēja pilnsapulce. Komiteja veica valdes darbības uzraudzību lēmumu sagatavošanas posmā, kā arī pārbaudīja, kā valde pilda pilnsapulces lēmumus. Trešā institūcija – valde – veica vadības darbu saimniecības, finansu, noteikumu sagatavošanas, biedrības interešu pārstāvniecības un tamlīdzīgās jomās. Šāda pārvaldes struktūra nodrošināja efektīvu sadarbību lēmuma pieņemšanā un izpildē, saistību pārmantojamībā.
Biedrības kases – sociālās aizsardzības pamats
Nozīmīgs organizācijas darbības virziens bija finansiāla atbalsta sniegšana biedriem. 1888. gadā dibinātā Jelgavas Amatnieku biedrības krājaizdevumu kase (Vorschuss und Spaarcasse des Mitauschen Gewerker Vereins) bija gan līdzekļu uzkrāšanas, gan savu biedru kreditēšanas iestāde. Kases pamatkapitālu veidoja subsīdijas no biedrības budžeta, bet faktiski tā bija autonoma institūcija biedrības paspārnē ar savu pārvaldes struktūru. Šādā veidā amatniekiem bija iespējams saņemt īstermiņa kredītus ar nelieliem procentiem (aizdevumu termiņš bija trīs mēneši, kredītlikme – viens procents mēnesī). Turklāt aizdevuma lielums bija atkarīgs no kredīta ņēmēja iemaksu summas. Neapšaubāmi, šādi kreditēšanas noteikumi bija izdevīgi, jo ražošanai bija nepieciešami apgrozāmie līdzekļi.
Vēl pie finansiālās palīdzības var pieskaitīt bēru kasi, no kuras iemaksu līdzekļu uzkrājumiem kases biedra nāves gadījumā tika izsniegts pabalsts mirušā piederīgajiem. Lai vairotu kases kapitālu, nauda tika ieguldīta kredītiestādēs. Katrā atsevišķā nāves gadījumā kases biedri iemaksāja noteiktu summu.
Ne tikai amatnieki, bet arī namīpašnieki
Pēc organizācijas biedru iniciatīvas tika dibināts amatnieku veikals – iecerēts kā «cunftīgo» meistaru preču realizācijas vieta. Vienlaikus bija jāatrisina jautājums par veikalam piemērotām telpām. Veikala dibināšanas komisija nolēma, ka izdevīgāk ir iegūt nomas tiesības, nekā nomāt atsevišķas telpas. Tādējādi Jelgavas amatniekiem līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei nebija sava namīpašuma, sapulces un citas aktivitātes galvenokārt notika Amatnieku biedrības īrētajās telpās Kurzemes viesnīcā. 1874. gadā dibinātā Jelgavas Amatniecības biedrība (Gewerkeverein), kas apvienoja dažādu sociālo slāņu pārstāvjus, Amatniecības veicināšanu noteica tikai kā vienu no daudzajiem savas darbības virzieniem. 1892. gadā uzceltais Amatniecības biedrības mūra nams ar lielo dārzu, kas tradicionāli uzskatīts par vēsturisko amatnieku darbības centru, tomēr nebija Jelgavas Amatnieku biedrību nozīmīgākais īpašums.
1894. gadā Amatnieku biedrība ieguva īpašumu Lielajā ielā. Šajā ārēji necilajā pusotra stāva koka namā norisinājās galvenās ar amatniecību saistītās aktivitātes. Turpretim amatnieku veikala pārvaldīšana tika uzticēta nomniekam. Piemēram, 1898. gadā veikala telpas iznomāja A.Eihem par 350 rubļiem gadā ar noteikumu, ka viņam jāuztur kārtībā iznomātās telpas, jāpieņem pārdošanai biedrības biedru izstrādājumi ar tiesībām uz desmit procentu atlīdzību (komisijas naudu) veikala turētājam par pārdoto produkciju. «Nebiedru» izstrādājumus veikalā varēja pieņemt tikai izņēmuma kārtā – ar attiecīgā amata meistara atļauju.
Divas trešdaļas no ikgadējiem ieņēmumiem biedrība guva no namīpašuma (sākotnējā telpu noma biedrības kasē deva 400 rubļu gadā), iznomājot telpas citiem uzņēmējiem. 1913. gadā biedrība iznomāja gruntsgabala daļu uzņēmējiem Blūmam un Adomeitam «gaismas bilžu» teātra celtniecībai (vēl 20. gadsimta 30. gados tas darbojās kā kinoteātris «Modern»).
Aplūkojot vienas amatnieku organizācijas piemēru, redzam, kā 19. gadsimtā – straujo ekonomisko un sociālo pārmaiņu laikā – amatnieku organizācijas spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tas ir aktuāli arī mūsdienās.
