Sākums 4. jūlijā
Francija ir milzīga valsts – to saprot, jau plānojot ceļojumu. Nav jau tā, ka iepriekš tas nebūtu zināms, tomēr pa īstam šīs zemes plašumus aptver, pa to braucot ar automašīnu.
Arī ainava katrā valsts reģionā atšķiras. Mēs Francijā ierodamies un pirmo nakti pārlaižam Elzasā, bet otrajā dienā paredzēts nokļūt Luāras ielejā, kur netālu no Tūras noskatīta nākamā naktsmītne. Brokastīs saimniece mums pasniedz tikko ceptas bagetes ar vietējā saimniecībā ražotu kazas sieru un pašas gatavotiem ievārījumiem. Īstas franču brokastis! Jāpiebilst, ka viņiem cieņā saldas brokastis. Svaigas bagetes ar ievārījumu ir tipiskākais rīta cienasts, ko saņemam naktsmītnēs.
Lielas un mazas pilis
Braucot pa Luāras ielejas reģionu, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tas slavens ar pilīm. Gluži vai katra ceļa galā redzama norāda uz kādu “château” (pils – franču val.). Zaļojošā, auglīgā Luāras ieleja patiešām saucama par karalisku. 13. gadsimtā Orleāna bija Francijas intelektuālais centrs – karaļa galmā pulcējās mākslinieki, dzejnieki un trubadūri. Tā kā viduslaikos galms nekad ilgi nepalika vienuviet, gar Luāru visā garumā tika būvētas krāšņas pilis. Divas izcilākās renesanses laika pilis ir Šenonso un Šanbora, kas vēl arvien ir apskatāmas. Atrazdamās rajona centrā, būdama pievilcīga ar kultūras dzīvi un virtuves mākslu, par tūristu visvairāk apmeklēto pilsētu kļuvusi Tūra (Tours). Otro vietu ieņem Anžē (Angers). Tūru gan apskatām tikai caur automašīnas logu, jo mūsu mērķis ir pie tās esošā Vilandrī pils un dārzs.
Tūru uzcēla romiešu pilsētas vietā 4. gadsimtā; kad Tūras bīskaps bija Svētais Martēns, šī pilsēta kļuva par nozīmīgu kristietības centru. 1461. gadā Luijs XI Tūru apstiprināja par Francijas galvaspilsētu. Ieroču un audumu ražošana veicināja pilsētas uzplaukumu. Tomēr Anrī IV varas laikā tā favorītes statusu zaudēja, par Francijas galvaspilsētu kļūstot Parīzei. 1870. gadā pilsētu izpostīja prūši, un arī Otrajā pasaules karā tā tika stipri sabombardēta. 20. gadsimta 60. gados vidusslānis Tūras vēsturisko centru pameta, un tas kļuva par trūcīgo kvartālu ar pussagruvušām viduslaiku mājām. Pilsēta atdzima, pateicoties lēmumiem, ko pieņēma Žans Ruārs, Tūras mērs no 1958. līdz 1996. gadam.
Vilandrī bijusi pēdējā lielā pils, kas uzbūvēta Luāras ielejā. Tā ir perfekts 16. gadsimta arhitektūras paraugs. 1906. gadā Vilandrī iegādājās Spānijā dzimušais Joahims Karvallo (Joachim Carvallo). Viņš sāka ar pašas pils atjaunošanu, bet turpināja, cenšoties atjaunot pils dārzu tā renesanses krāšņumā. Iedziļinoties tā laika dārzu izveides principos un pētot dažādus avotus, pils saimnieks spēja radīt vienu no apmeklētākajiem renesanses dārziem Eiropā. Tagad viņa iesākto turpina mazdēls. Pie pils izveidoti skulpturāli apcirptu dzīvžogu ieskauti celiņi un dārzs trīs līmeņos: sakņu dārzs (jardin potager), dekoratīvais dārzs (jardin d’ornament) un ūdens dārzs (jardin d’eau). Interesanti, ka augiem šeit agrāk tikušas piedēvētas dažādas nozīmes, piemēram, kabacis simbolizējis auglību, bet kāposti – seksuālo un garīgo samaitātību. Tāpat novērtētas augu medicīniskās īpašības – kāpostiem piedēvēta spēja dziedēt paģiras, bet sarkanajiem pipariem spēja veicināt gremošanu. Bukšu dzīvžogs, kas iežogo un uzskatāmi atdala katru sekciju, ir 52 kilometrus garš. Tā kā bukšiem ir smalkas, trauslas saknes, visa dārza 10 akru lielā platība jāravē ar rokām.
Kamēr izstaigājam Vilandrī pili un dārzu, kāds reklāmas nolūkos aiz draugu mašīnas logu tīrītāja aizlicis lapiņu ar aicinājumu apmeklēt netālo Morisa Dufreznē (Maurice Dufresne) muzeju, kurā apskatāma dažāda sena tehnika un arī giljotīna (tieši šis reklāmas lapiņā solītais eksponāts piesaista mūsu uzmanību). Neplānotais apskates objekts ir gana interesants – tajā aplūkojami visai veci transportlīdzekļi – gan pirmie “Renault” traktori, gan lidmašīnas un automašīnas.
Braucot pa Luāras ielejas reģionu, mūsu uzmanību piesaista tādi kā mājokļi klintīs – tajās izcirsti mazi lodziņi un durvis. Izrādās, tie ir troglodītu (alu iedzīvotāji) mājokļi. Īpaši daudz tādu ir pie Somīras, Vuvrē un Luāras krastos. Piekrastes klintīs izkaltās vai pazemē izraktās alas senajiem ļaudīm gadsimtiem ilgi nodrošināja lētu, labi aizsargātu apmešanās vietu. Tagad tās ir iecienītas kā “residences secondaires” – mūsdienās tur uzglabā vīnu un audzē sēnes. Dažās no alām pat izveidoti restorāni un viesnīcas.
Jūras velšu kārdinājums
Nākamais reģions Francijā, kurā iebraucam, ir Puatū un Akvitānija, šeit esam iecerējuši pavadīt vairāk dienu (māja noīrēta uz piecām naktīm). Nams atrodas pie nelielas pilsētiņas Marennas (Marennes) aptuveni 50 kilometru no Larošelas. Mūsu nama izīrētāja ir latviete Kristīne. Viņa Francijā dzīvo jau aptuveni 16 gadu, kopš aizbrauca turp spēlēt basketbolu. Kristīne ir pazīstama mūsu draugu ģimenei, ar kuru kopā esam devušies ceļojumā, tāpēc arī izvēlējāmies šo māju palikšanai Francijā. Tā gan ir pieejama arī citiem tūristiem, jo izvietota naktsmītņu īres vietnē “Airbnb.com”.
Cieši nolemts pēc garā ceļa nākamajā dienā nekādus lielos attālumus neveikt, tāpēc laiks tiek veltīts gastronomiskajām “izvirtībām”. Jānogaršo vietējie kruasāni, bagetes un šokolādes bulciņas brokastīs (Kristīne ierāda labāko vietējo ceptuvi), bet vēlāk dažādas jūras veltes (arī šajā gadījumā nenovērtējama ir mūsu nama saimnieces iesaistīšanās – viņa zina, kuri gliemeži jāpagaršo un kuras austeres ir labākās). Puatū un Akvitānijas piekraste izslavēta ar savām jūras veltēm un ir nozīmīgākais austeru ieguves rajons Francijā. Esam apmetušies tieši apvidū, kas pazīstams ar īpaši augstvērtīgajām zaļganajām Marennas–Oleronas austerēm. Savu raksturīgo krāsojumu tās iegūst no zilaļģēm, ar kurām barojas. Šajā reģionā plaši audzē arī mīdijas, bet ar tām mums nepaveicas, un atkal jāsaka – labi, ka iegādāties jūras veltes palīdz Kristīne. Viņa pazīst tirgotājus, un tā varam uzzināt, ka tieši šajā laikā šīs piekrastes mīdijām konstatēta infekcija un tās nav ieteicams lietot uzturā. Pārējo Kristīnes ieteikto nogaršojam ar interesi, izbaudot īstas franču pusdienas dārzā, jūras veltēm piekožot svaigas bagetes un piedzerot rozā vīnu. Īsta Francijas un vasaras sajūta! Secinām, ka katram no mūsu ģimenes ir savi iecienītākie no nogaršotajiem jūras produktiem – kādam visvairāk tīk austeres, kādam mazi melni gliemezīši (nav jau ļoti kārdinoši, tiek iesaukti par “puņķīšiem”), citam klasiskās garneles.
Vakarpusē pēc pamatīgās maltītes mūs sāk dīdīt nemiers un izlemjam mazliet izkustēties – aizbraukt līdz Atlantijas okeāna krastam. Aizdodamies līdz bākai “La Coubre” (Le Phare de la Coubre), kas ir 64 metrus augsta – augstākā apkārtnē. Šajā dienvidrietumu reģionā (Puatū un Akvitānija) ietilpst ceturtā daļa no Francijas vējainās Atlantijas piekrastes ar tās daudzajām smilšu pludmalēm. Reģions plešas no Puatvēnas purviem līdz Landas lielajiem priežu mežiem. Vējainumu Altlantijas okeāna piekrastē izjūtam arī mēs. Te nav gluži Dienvidfrancijas karstums, rīti ir salīdzinoši vēsi, bet pa dienu laiks iesilst un karstāks izteikti kļūst pēcpusdienās.
Vētrainā pagātne ar tās gadsimtiem ilgajām cīņām Puatū un Akvitānijai ir atstājusi bagātu arhitektūras un kultūras mantojumu. Par romiešu ietekmi šajā rajonā liecina lielā arka un amfiteātris Sentā, bet no viduslaikiem saglabājušās daudzas romānikas stila baznīcas. Mūsdienās Puatjē ir liela, plaukstoša tirdzniecības pilsēta, tuvāk rietumiem izvietojušās divas vēsturiskas ostas – Larošela un Rošfora –, bet dienvidu pusē atrodas Bordo vīnrūpniecības rajons, kas kopā ar slaveno konjaka pilsētu Konjaku ir šī reģiona nozīmīgs ienākumu avots.
Turpinājums nākamajā numurā
