Múr jeb īstajā vārdā Madara Murņikova ir 19 gadu jauna studente, kas mācās Anglijā, Liverpūlē. Viņa šogad ir viena no populārā festivāla “Positivus” dalībniecēm. Šķiet, ka Madaras mūzikālais ceļš ir sācies gluži nesen – pirmais solokoncerts notika pirms trim gadiem, taču ar mūziku Madara saistīta jau kopš 1. klases. Múr ar grupu šogad bijuši vieni no mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” nominantiem kategorijā “Debija’’.
– Kad gāji bērnudārzā, kāda bija tava atbilde uz jautājumu – kas tu būsi, kad izaugsi liela?
Pārsvarā manas domas par nākotnes profesiju bija tādas pašas kā visiem. Viens no variantiem bija dziedātāja, lai gan tad vēl tā nejutos. Protams, bija arī tādas klasiskās atbildes kā veikala kasiere. Vienmēr likās jautri spaidīt aparātu podziņas.
– Kad tu saprati, ka tavs ceļš ir saistāms tieši ar mūziku?
Šķiet, jau no 1. klases. Sāku mācīties Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas virziena klasē. Tur bija gan koris, gan solfedžo. Uzreiz sāku iet arī mūzikas skolā, kur apguvu čella spēli. Toreiz likās, ka būšu profesionāla čelliste, ka tas būs mans ceļš. Pirmajā gadā mūzikas skolā ļoti patika, jo nodarbības notika tikai divas reizes nedēļā, bija jautri. Pēc tam gan skolotājai šķita, ka es labi spēlēju, un man katru dienu bija jāiet trenēties. Vēlāk arī sestdienās, pat vasarās. Tad man apnika. Mamma stāstīja, ka es tantei esmu teikusi, cik ļoti negribu iet mūzikas skolā. Kaut kā tomēr pabeidzu.
– Vai kādreiz esi domājusi mūziku atstāt otrajā plānā un kļūt par kaut ko citu?
Laikam, kad bija pēdējais gads, spēlējot čellu (9. klase). Sāku domāt – ja eju prom no čella, ko es darīšu? Man vajadzētu darbu, pelnīt. Tad bija visādas muļķīgas idejas studēt kaut ko, kas mani īsti neinteresē, – mārketingu, biznesu. Mācījos Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā komerczinību virziena klasē, un bizness bija tā lieta, ko pēc šīs klases varētu apgūt.
– Vai, mācoties Liverpūlē, esi satikusi savas universitātes dibinātāju – “The Beatles” dalībnieku Polu Makartniju?
Nē, bet man ir tāda sajūta, ka esmu, jo viņš ir visapkārt. Es viņu satikšu, ja pabeigšu augstskolu. Pols Makartnijs izlaidumā katram absolventam paspiež roku.
– Iedomājoties sevi pēc 10 gadiem – kur tu dzīvo, ar ko nodarbojies un kāda ir tava ikdiena?
Pēc desmit gadiem man būs 29. Ja viss ies pēc plāna, tad es gribētu dzīvot Latvijā. Un man būtu pietiekami naudas, par neko nebūtu jāsatraucas. Es nodarbotos ar mūziku. Ja kaut kas aizietu nedaudz citādi, varbūt es būtu ārzemēs, darot to pašu un tā dzīvojot. Protams, pastāv arī iespēja, ka strādāšu par kasieri un mans bērnudārza sapnis būs piepildījies (smejas).
– Drīz uzstāsies festivālā “Positivus”. Kā notiek gatavošanās šādam pasākumam?
Mums ir mēģinājumi, arī jauns basģitārists grupā. Kopš atbraucu, bijuši tikai trīs mēģinājumi, bet ceru, ka viss būs kārtībā. Domāju arī par skatuves tērpu. Neesmu jau nekāds “šovmens”, bet vēlos, lai nav kaut kas pavisam garlaicīgs. Man vēl ir tāda problēma, ka es īsti neprotu aizpildīt pauzes starp dziesmām. Draugi un grupas biedri mani mīlīgi apceļ, ka esmu neveikla, bet man šķiet, ka tas ir tas, kas es esmu, un vienkārši ir jāļaujas. Ir labi dažreiz justies neveikli.
– Kā jau katru gadu, festivālā uzstājas pasaulē zināmi mūziķi. Kuri no šī gada dalībniekiem ir tavi favorīti?
Tikai grupa “The 1975”. Pirms mūs uzaicināja spēlēt, biju domājusi nopirkt vienas dienas biļeti uz festivālu, lai vakarā aizbrauktu viņus paklausīties. Bet, runājot par pārējiem, īsti nezinu, kas šogad uzstāsies. Es labprāt paklausītos latviešu grupu “Kautkaili”. Neesmu viņus vēl “dzīvajā” dzirdējusi. Mani interesē latvieši, kas uzstāsies “Positivus”.
– Kā tu raksti savas dziesmas? Sākumā top melodija vai teksts?
Nesen viens mazs puisītis prasīja, vai, komponējot dziesmas, nav grūti uzrakstīt, visu salikt kopā un pēc tam vēl apstrādāt. Un es sapratu, ka cilvēkam no malas tas varbūt šķiet neizprotami. Patiesībā šis process man ir diezgan vienkāršs. Man telefonā ir mapīte ar dziesmu vārdiem – es tos pierakstu, kad kaut kas iešaujas prātā. Pēc tam apsēžos pie klavierēm un rakstu. Nezinu, cik traki tas izklausās no malas. Es jau 13 gadus nodarbojos ar mūziku, man vienkārši “nāk ārā”. Ja tu esi tik daudz melodiju dzirdējis, dziedājis, spēlējis un “miksējis” galvā, tad tās vienkārši pašas kaut kā rodas. Es visu rakstu reizē, gan vārdus, gan melodiju, jo man ir ļoti svarīgi, kā vārdi “iegulēsies” ar melodiju. Ja tas neinteresētu, es rakstītu vienkārši dzeju. Melodija man ir ļoti būtiska, bet kaut kādā ziņā tomēr sāku ar vārdiem. Citādi es rakstītu instrumentālo mūziku.
– Māksliniekiem viņu darba termiņš esot atkarīgs no noskaņojuma. Kā ir tev? Ja būtu strikti noteikti datumi, vai mūzikas radīšanā rastos spriedze?
Esmu ļoti pedantiska, pēc horoskopa – Jaunava, un man patīk visu darīt laikā, nav grūti koncentrēties uz lietām, kas ir jāpaveic. Tāpēc man netraucētu, ja būtu kāds termiņš, kurā, piemēram, mēneša laikā, vajadzētu uzrakstīt albumu. Es vienkārši ķertos pie lietas. Man vienmēr ir kāds pamats, skices, vārdi, vienmēr ir kaut kas, no kā sākt.
– Ja būtu iespēja nokļūt jebkurā koncertā, kas ir noticis, – kurš tas būtu un kāpēc?
Man nav izteikta fanātisma par konkrētu grupu vai mūziķi. Ir bijis iepriekš, bet vairs ne. Man nav sajūtas, ka es gribu tikt uz kādu īpašu koncertu. Šķiet, ja ļoti gribēšu, tad arī nokļūšu. Runājot par vēsturi – es nevaru iedomāties nevienu mūziķi, kas jau ir miris un man dotu lielu iedvesmu. Esmu augusi ar latviešu popmūziku un pēdējo divdesmit gadu ārzemju populārajiem mūziķiem, tāpēc man nav tāda koncerta no iepriekšējiem laikiem, uz kuru es gribētu tikt. Uz to mākslinieku koncertiem, kas vēl muzicē, es noteikti tikšu!
– Kā tu uztver kritiku?
Es ļoti reti sastopos ar konstruktīvu kritiku par savu mūziku. Pagaidām lielākoties cilvēkiem ir tikai pozitīvais, ko teikt. Varbūt ir konstruktīvs vērtējums, bet es to neuztveru kā kritiku. Ja tam piekrītu, tad ņemu vērā. Komentāri internetā man vispār netraucē dzīvot (smejas). Sākumā gribējās atbildēt, un vienreiz pat tā arī izdarīju.
– Vieglāk ir muzicēt grupā vai solo?
Koncertā, protams, grupā, jo ir vairāk “dzīvo” instrumentu. Man ir vēlme visu kontrolēt un ir grūti uzticēties, ka kāds cits kaut ko nesajauks un ka viss nebūs perfekti. Protams, perfekti nekad nemēdz būt. Dziesmas es rakstu viena, bet kopā ar grupas biedru Kristu mēs tās producējam un pabeidzam. Viņš lielākoties ir producents. Šī kombinācija man patīk, tā ir ērta. Es Kristam iedodu dziesmu, un viņš tai pieliek savu garšu. Runājot par improvizāciju – es to nedaru. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu bijusi tāda baigā dziedātāja. Piemēram, institūtā, kurā mācos, es varu klausīties un izbaudīt, kā citi improvizē, bet mani tas nesaista. Manī nav tās džeza puses.
– Kura ir tava labākā uzstāšanās pieredze?
Ar grupu domājam, ka viskvalitatīvākā uzstāšanās reize bija “Ezīšfestā” pirms gada. Tas, šķiet, bija tehniski mūsu vislabākais sniegums. Emociju ziņā noteikti tie ir mazie koncerti. Varbūt pat mans pirmais solokoncerts pirms kādiem trim gadiem Bērnu un jauniešu mūzikas klubā (BJMK) un pēc tam nākamais “MC Balerijā”. Tie bija ļoti pozitīvi koncerti, pirmās emocijas, kad sapratu, ka kādam patīk tas, ko es daru.
– Vai ar laiku neveidojas pieradums pie emocijām, kas rodas pēc koncertiem?
Kaut kādā ziņā – jā, bet, kad cilvēki pasaka kaut ko vairāk par “ļoti forši”, nekļūst garlaicīgi. Arī komplimenti no īpašiem cilvēkiem vai mūziķiem vienmēr sagādā prieku. Svešu, anonīmu cilvēku atziņa internetā arī ir jauka, bet tā nerada tādu sajūsmu.
– Vai pirms uzstāšanās ir satraukums? Kā to pārvari?
Sen nav bijis koncerts, pat neatceros! Neliels satraukums pārņem vienmēr, bet es jūtos pietiekami pārliecināta par savām un grupas spējām. Šis satraukums drīzāk ir saviļņojums, prieks un patīkams lampu drudzis. Esmu gatava skriet uz skatuves, dziedāt un runāt ar visu savu neveiklumu.
– Tu spēlē čellu un klavieres. Vai esi plānojusi apgūt vēl kādu mūzikas instrumentu?
Plānoju, tikai nesanāk. Piemēram, pusgadu mācījos spēlēt bungas, līdz mans grafiks kļuva tik noslogots, ka vienkārši tam nepietika laika. Draugi man uzdāvināja bungu vālītes, uz kurām ir iegravēts “Múr”, un tā tas arī apstājās. Nedaudz protu spēlēt ģitāru. Domāju, ka varētu nospēlēt kaut ko vienkāršu arī uz vijoles, jo tā ir līdzīga čellam. Kaut kad iemācīšos spēlēt ģitāru…
– Ir kaut kas, ko tu vēlētos mainīt cilvēku uzskatos par mūzikas industriju?
Īsti nezinu, kādi ir cilvēku uzskati par mūzikas industriju, bet es gribētu, lai cilvēki zina, ka tas nemaz nav tik vienkārši – dabūt dziesmu līdz klausītājam. Jauniem mūziķiem panākt, lai dziesma ir kādā straumēšanas vietnē, nav viegli, bet radio – vispār grūti. Nesen viens paziņa no mūzikas industrijas gan atzina, ka patiesībā tas ir vienkārši – ir jābūt kvalitatīvai mūzikai un mārketinga plānam, un viss izdosies. Bet man šķiet, ka tas ir tikai pamats. Domāju, tā kaut kādā mērā ir veiksmes spēle – vai cilvēkam, kuram tu aizsūtīsi dziesmu, tā patiks, vai viņš būs uz tā paša viļņa. Taču – jo vairāk tu dari, jo vairāk tu vari izdarīt un tikt tālāk.
