Uz interviju viņa ierodas raitā, sportiskā solī, un visu sarunas laiku viņas seju nebeidz rotāt smaids. Šī aktīvā un dzīvespriecīgā sieviete ir gide, ekskursiju un pārgājienu vadītāja un organizētāja Ina Jurģe. Dzimusi Jelgavā, dzīvo Ozolniekos.
Spēku un iedvesmu viņai dod sastaptie cilvēki, skaistā Latvijas daba, pilis, muižas un citas jaukas, tikai plašākai sabiedrībai vēl neatklātas vietas. Enerģijas apmaiņa ir abpusēja, un pat visdrūmākie cilvēki Inas ekskursijās vakarā jau smaidot. “Ja es būšu smaidīga un gaiša, tad pat visbēdīgākie smaidīs,” tā viņa par sevi saka.
– Vai maršrutu plānošana, ekskursiju un pārgājienu vadīšana ir jūsu hobijs vai maizes darbs?
Strādāju Jelgavas pils muzejā par vēsturisko objektu galveno speciālisti. Manos pienākumos ietilpst gan ekspozīciju iekārtošana, gan ekskursantu izvadāšana pa pili. Man jāizzina, kādas ir apmeklētāju intereses, skolēniem stāstu citādāk. Katrai auditorijai ir vajadzīga sava pieeja, bet galvenais – lai cilvēki nāk uz pili.
Jelgavas pilī esmu no 2010. gada, kad vēl mācību centra “Buts” kursos mācījos par tūrisma informācijas konsultanti. Tās nebija parastas mācības, bet ar praksi, un tā es decembrī nokļuvu Jelgavas pilī. Tas bija laiks, kad visi gatavojās Ziemassvētku ballei, un es arī tiku ierauta tajā virpulī. Sapratu, ka labprāt gribētu tur atgriezties. Tā kā muzejā strādāja jaunas meitenes, kurām dzima bērniņi un bija jāiet dekrētā, tad es tiku tur strādāt. Darbs ir nepilnas slodzes, tāpēc varu to apvienot ar citiem darbiem. Tā jau dzīvē notiek – tu satiec tos cilvēkus, kuri tev ir jāsatiek.
Atceros, ka savu pirmo ekskursiju pa Jelgavas pili vadīju krievu valodā. Vienkārši muzeja vadītāja Ginta Linīte pateica, ka ir atbraukuši cilvēki no Krievijas. Tiku galā un sapratu – tas ir mans.
Tad Pieaugušo izglītības centrs (tā toreiz sauca Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centru) rīkoja gidu kursus. Tas bija 2012. gadā. Tie bija intensīvi divu mēnešu kursi no marta līdz maijam. It kā nav daudz, bet tur sniegtā informācija bija ļoti noderīga. Arī mans tūrisma informācijas konsultantes diploms bija labs, jo mums mācīja arī tūrisma juridisko pusi, organizēšanu, plānošanu. Savukārt vēsturnieks Andris Tomašūns ne tikai mācīja Eiropas vēsturi Latvijas kontekstā, bet arī veda ekskursijās un iedrošināja. Tas iedod tev vēl lielāku pārliecību par sevi. Jau strādājot pilī, izdomāju maršrutu par Jelgavu kā studentu pilsētu, lai ietu pa tām taciņām un celiņiem, pa kuriem parasti iet studenti.
Bet mans pirmais velomaršruts bija pa Napoleona kara takām Ozolnieku novadā. To izdomāju, kad mācījos gidu kursos. Man jautāja – domā, kāds brauks? Tomēr brauca, un es ar to beidzu gidu kursus. Manā pirmajā pārgājienā gan piedalījās tikai divas kursabiedrenes no gidu kursiem un kāds pāris no Rīgas, kas domāja, ka viņus vedīšu uz Svētās Trīsvienības baznīcas torni. Kursa biedrenēm jautāju, kā man sanāk. Viņu teiktais man deva lielāku drošību. Ar to viss sākās. Dažreiz liela kritika var apstādināt vēlmi darboties. Ir jādomā, ko mēs sakām, arī saviem kolēģiem.
Ir gājis visādi. Gadās, ka pazūd balss. Reiz uz Jelgavu bija atbraukušas Stokholmas latviešu skoliņas skolotājas ar bērniem, un es darīju visu, lai varētu kopā ar viņiem izstaigāt pilsētu, aiziet pie zirgiem, tikai pašā vakarā atzinos, ka man ir grūti runāt.
Katru gadu sievietes, kurām dots vārds Benita, rīko Benitu salidojumu, un katru reizi tas notiek citā Latvijas vietā. Tajā gadā jūlijā viņas sabrauca Ozolniekos. Tur sievietes ar dziedāšanu sagaidīja Ingūna Lipska, bet ekskursijas pa Jelgavu vadīju es. Ik pa laikam savās ekskursijās satieku kādu Benitu. Tad mēs atceramies Benitu salidojumu Ozolniekos, un tas ir tik labi. Tā vasara deva daudzus apstiprinājumus, ka esmu uz pareizā ceļa un man tas ir jādara.
– Vai pēc izglītības esat vēsturniece? No kurienes jums tāda interese?
Nē, esmu mācījusies LLU Meža fakultātē. No turienes man interese par dabu. Dzīve mainījās, kad pirms 14 gadiem piedzima dēliņš, un nācās domāt, ko darīt tālāk. Tagad tas man nav darbs, bet dzīvesveids. Pirmais ir uzrakstīt maršruta tekstu, un, kad es to varu, tad tikai jāiet uz priekšu. Bet saviem ekskursantiem es saku: jūs neredzēsiet, ka es lasu; kas man ir iekšā un ko es zinu, to stāstu. Man patīk muižas, pilis, un pilī es strādāju. Jelgavas apkārtne ir ļoti bagāta ar muižām un pilīm. Esmu vadījusi ekskursijas pa Latvijas un Lietuvas muižām. Igaunijā vēl nav nācies.
Bet galvenā Latvijas bagātība ir cilvēki, kuri dara, nemūk prom, cīnās un ir ar saknēm ieauguši savā zemē. Tāpēc arī manam pārgājienu ciklam dots nosaukums “Tavas saknes tavā zemē”. Piedaloties pieredzes apmaiņas braucienos, esmu iepazinusi daudzus uzņēmīgus cilvēkus, kuri atjauno pilis, muižas, lauku saimniekus, arī no lielajām saimniecībām. Un nav tiesa, ka tajās apmeklētājus neielaiž. Tas ir maldīgs priekšstats.
Man patīk skaistā Latvijas daba. Patīk rādīt mežus, parkus. Dažreiz impulsu dod televīzijā redzēts sižets. Tagad regulāri skatos raidījumu “Province”. Kad uzzinu par kādu vietu, raugos tai apkārt, vai vēl uz kurieni var aizvest. Tad gadatirdziņā ieraugu kādu cilvēku, kas stāsta par sevi. Latvieši nav lielīgi, viņi dižojas, un, jo vairāk mēs dižosimies, jo labāk mums klāsies. Bet, lai kur es aizbraucu, man vienmēr ir prieks stāstīt par Jelgavu.
Otra mana kaislība ir dziedāšana korī. Dziedu Rīgas Tehniskās universitātes sieviešu korī “Delta”, kas nesen nosvinēja 60 gadu jubileju. Šajā korī dziedu no 1985. gada, un šoruden man sāksies jau 35. sezona. Esmu mēģinājusi dziedāt Jelgavā, bet atgriezusies.
Varbūt gides profesijas aizsākumi meklējami arī tad, kad 1989. gadā koris sāka braukt uz Vāciju, vai tad, kad kursos mācījos vācu valodu. Tas viss mani ir veidojis, un es gribu dalīties ar to, ko esmu mācījusies, ko zinu, un vēlos uzzināt arī vēl ko jaunu. Galvenais nav zināt visus ciparus, jo cilvēki jau ciparus neatceras. Aicinu viņus paskatīties ar citām acīm. Man patīk to darīt.
– Kāds jūsu rīkotajos pārgājienos ir bijis lielākais kuriozs?
Tas bija veloekskursijā pa Ozolnieku novadu. Sākām Jelgavā, bet jau Brankās mūs gaidīja pārsteigums – viena braucēja velosipēdam pārsprāga riepa. Mēģinājām salīmēt, bet neizdevās. Vide apkārt tāda, ka domājām, ka esam atgriezušies Padomju Savienībā. Uz soliņa sēdošās kundzītes teica: “Re, kur vācieši pie mums atbraukuši!” Atskanēja smieklu šalts.
Tālāk devāmies uz Garozas pusi, un, jo tālāk braucām, jo melnāki mākoņi savilkās virs mūsu galvām. Todien bija solīts negaiss, un tas arī uznāca, tāds kārtīgs – ar zibeni, pērkonu un baltu lietus sienu. Bet bija jānokļūst līdz Garozas skolai, kur mūs gaidīja tūrisma informācijas centra sarūpēts cienasts. Pārgājiena dalībniekiem, kuriem bija palikuši cepumi, tie somās peldēja, arī mūsu fotogrāfa kamerai kaut kas bija sabojājies.
Daži glābiņu meklēja zem kokiem, cits – zem ozola, bet par to pat dziesmās dzied, ka nedrīkst negaisa laikā zem tā stāvēt. Lai nu kā, bet Garozā uzspīdēja saule un mūs apžāvēja. Teteles mežā iebraucām jau sausi, lai gan nācās mainīt maršrutu. Bija domāts, ka no skolas dosimies pa meža celiņiem, bet braucām pa šosejas malu. Tas viss bija tik iespaidīgi, ka šo pārgājienu atceramies joprojām.Dieviņš mīl ceļotājus, un cilvēki ir gatavi iet, arī aukstā laikā. Tā mums katru mēnesi ir šie pārgājieni, neviens nav izlaists. Kad svētdien, 14. jūlijā, iesim uz Vircavu, tas būs jau 19. pārgājiens.
– Kas ir svarīgākais, gatavojoties pārgājieniem? Kas būtu jāņem vērā ceļotājiem?
Apģērbam jābūt tādam, lai nav ne par karstu, ne par aukstu. Apaviem jābūt tādiem, lai kājas nekļūtu mitras, jo mēs ejam pa mežiem, pāri grāvjiem un mālainiem laukiem tā, ka apaviem ir otra zole apakšā. Tik un tā tas ir jauki, un vienalga, vai līst lietus vai snieg sniegs.
Katrs velomaršruts tiek testēts – izbraucu pati vai arī vīram nav citas iespējas… Ģimene mani ļoti atbalsta. Arī vīrs ir beidzis gidu kursus un tagad vasarās nedēļas nogalēs vada ekskursijas pa Jelgavas pili. Un arī dēls pirms diviem gadiem teica, ka būšot gids.
Vēl, lai cik dīvaini tas neliktos, es mācu cilvēkiem braukt ar sabiedrisko transportu. Ir gadījies tā, ka nākas skriet autobusam pakaļ, bet prieks ir tad, ja kāds saimnieks aizved līdz autobusu pieturai.
Man ir teikuši, ka pārgājiena 15 kilometri ir tik maz, ka tos var noiet vienā mierā. Tad atceros kādu gadījumu, kad, ejot pa stigu, šķita, ka tā būs taisnāk un ātrāk. Pārgājiena dalībnieki bija pamanījuši divus cilvēkus pāri ceļam ieejam mežā un nodomāja, ka tie laikam vietējie, kuri zina ceļu, un nolēma viņiem sekot. Sākām iet pa labu taciņu, tad jau zāle bija pāri ceļiem, tad līdz viduklim, tad zeltslotiņas – jau pāri galvai. Beidzot iznākam lauka malā un redzam ēkas – tai vajag būt Jelgavai. Bijām iznākuši pie Romas ielas un kādam vīram jautājām, kur jāiet, lai tiktu pāri Platones upei. Kad Jelgavā pie stacijas paskatījos – bijām nogājuši 22 kilometrus.
Tāda cilvēka, kurš būtu piedalījies pilnīgi visos manos pārgājienos, nav, bet daudzi nāk tad, kad ir šajā pusē, vai kad var tikt. Ja informācija tiek ievietota portālā delfi.lv, piesakās arī rīdzinieki. Viskuplāk apmeklētais pārgājiens bija pagājušā gada martā, kad gājām no Dalbes līdz Olainei un viesojāmies pie ķiploku audzētājas Antras Zeiliņas. Pārgājienā piedalījās 32 dalībnieki, bet 33. bija suns. Mēs jau neejam visus 16–17 kilometrus bez pārtraukuma, atpūšamies.
– Pārgājiena visjaunākais un visvecākais dalībnieks?
Visjaunākos manu pārgājienu dalībniekus tēti nes rokās. Esmu vedusi arī piecgadīgus dejotājus no “Vēja zirdziņa”, gājām uz kazkopības saimniecību “Līcīši”. Toreiz gan mazie piekusa, un vecāki ar automašīnām atbrauca pretī. Astoņgadīgi bērni iet pārgājienos un kopā ar vecākiem nostaigā 15 kilometrus. Visvecākais dalībnieks – 88 gadus vecs – gāja šā gada martā, ar spieķīti. Otrā rītā gan es viņam piezvanīju, lai apjautātos, kā klājas.
– Kā jums izveidojās sadarbība ar Jelgavas reģionālo Tūrisma centru?
Sadarbība sākās pēc gidu kursiem, pēc tam man piedāvāja noslēgt līgumu un iedeva materiālus, ko stāstīt par Trīsvienības baznīcas torni. Sadarbība ir laba, jo centram ir liela pieredze, bet es savukārt varu pastāstīt par jaunām vietām, kuras varbūt būtu vērts apskatīt un iekļaut maršrutos. Bez Tūrisma centra informācija nebūtu tik plaša, un cilvēki uzticas šai informācijai. Turklāt centrs man palīdz ar pārgājienu reklamēšanu, afišām. Varu piedalīties arī pieredzes apmaiņas braucienos uz citiem novadiem.
– Pastāstiet par saviem nākotnes plāniem!
Man galvā ir jauni maršruti. Piedalos arī projekta “Tūrisms kopā” rīkotajos pieredzes apmaiņas braucienos. Gribu izstrādāt maršrutus, kas izietu ārpus Ozolnieku un Jelgavas novada, uz Kurzemi – Kazdangu, Aizputi. Ceru, ka šogad iznāks tos īstenot, bet vēl jāizpēta satiksmes autobusu maršruti. Ir doma doties vēl tālāk – uz Latgali – Krāslavu, Daugavas lokiem. Šopavasar iemīlējos leišmalītē – Sēlijā. Katrs brauciens dod kādu impulsu. Gribētos aizbraukt arī uz Ziemeļpoliju un Dienvidzviedriju. Jo vairāk izaicinājumu, jo interesantāk dzīvot. Brīžiem jūtos kā avantūriste – dodos uz nezināmu vietu, pētu, skatos. Pat braucot uz vienu un to pašu vietu, katru reizi būs kas cits.
Sadarbojos ar Rīgas tūrisma firmu “Jauni rakursi”, un no galvaspilsētas braucam pa Zemgali. Naktī pirms braukšanas uz Rīgu neguļu no uztraukuma, taču, tikko ieraugu cilvēkus, tā uztraukums pazūd. Domāju: ja manī iekšā vairs nebūs tas trīceklis, tad kaut kas ar mani nav kārtībā (smejas).
Ir cilvēki, kuri mani meklē un teic, ka braukšot ekskursijā, ja es to vadīšu. Taču daži jautā – kāpēc atvedāt mūs uz graustiem? Bet es gribu, lai viņi satiek tos cilvēkus, kas atjauno šos graustus un kuriem acis mirdz! Man patīk Dobeles devīze “Dobele dara!”, un patiešām pēdējos gados šajā pilsētā daudz kas ir paveikts. Braucot uz Jelgavu, cilvēki jautā – kas jums ir jauns? Bet ja man nebūs nekā jauna ko rādīt un stāstīt?
Esmu iestājusies Latvijas Profesionālo gidu asociācijā un uzskatu, ka tas ir labs sākums. Man ir fantastiski kolēģi. Man ir paveicies, ka visi cilvēki, kurus esmu satikusi savā ceļā, mani ir atbalstījuši – Jelgavas pilī, Tūrisma centrā un citur. Lai uz kuru Latvijas pilsētu dotos, visur satieku savējos no gidu kursiem – Cēsīs, Liepājā. Domāju iesaistīties arī Zemgales Plānošanas reģiona jaunajā projektā “Aizraujošs ceļojums muižu parkos četros gadalaikos”.
