Sākums 4. un 11. jūlijā
Puatū un Akvitānijas reģionā, kur pavadām visilgāko laiku savā braucienā, esam apmetušies salīdzinoši netālu no ostas pilsētas Larošelas (tā ir aptuveni 50 kilometru no mūsu naktsmītnes), tāpēc, protams, nevaram atstāt to neapmeklētu.
Zivis ne tikai uz šķīvja
Jau kopš 11. gadsimta kļuvusi par plaukstošu ostas pilsētu un tirdzniecības centru, Larošela (La Rochelle) ir daudz cietusi no postošās tendences ļaut sevi “pārvilkt” nepareizajā pusē, piemēram, pie angļiem vai kalvinistiem. 1628. gadā Larošelai vajadzēja pārciest kardināla Rišeljē noorganizēto nežēlīgo aplenkumu, kura laikā badā nomira 23 000 cilvēku. Pilsētai tika sagrauts aizsargvalnis un atņemtas privilēģijas.
Starp citu, Larošelas nosaukumu ģimenē bijām piefiksējuši, arī skatoties detektīvseriālus. Tieši tur notika franču filmas par izmeklētāju Kandisu Renuāru galvenā darbība.
Larošelas lepnums – staltu namu ieskautā vecā osta – tagad ir Francijas Atlantijas piekrastes lielākais jahtu centrs. Vienā vecās ostas ieejas pusē slienas “Tour de la Chaine”, otrā – “Tour St-Nicolas”. Lai novērstu uzbrukumu no jūras puses, starp abiem troņiem tika nostiprināta milzu ķēde.
Dabas vēstures muzejā, uz kuru dodamies arī mēs, iespējams apskatīt 18. gadsimta zinātnieka Klemāna Lafaija kabinetu, gliemežvāku kolekciju, kā arī izbāztus dzīvniekus un afrikāņu maskas. Šis noteikti nav iespaidīgākais no dabas muzejiem, kas redzēts (ģimenes kopīgās aizraušanās dēļ apmeklēts ne viens vien Eiropā), bet ir gana jauks un interesants. Varbūt tieši labi, ka ne milzīgs, jo lielajos nereti nespēj uztvert visu tur apskatāmo, jo pēc pāris stundām jau jūties saguris gan no staigāšanas, gan informācijas apjoma.
Tieši tādēļ, ka saguruši vēl nemaz nejūtamies, izlemjam apskatīt Larošelas akvāriju. Tas izrādās patiešām iespaidīgs. Intriģējošs jau ir pats sākums – lifts izveidots tā, ka šķiet esi iekāpis kādā kapteiņa Nemo zemūdenē, kas žvangādamās laižas lejā ūdens dziļumā. Akvārijs atrodas blakus vecajai ostai, un te cauri dažādu biotopu ūdens baseiniem stiepjas tuneļi ar caurspīdīgām sienām. Var apskatīt gan haizivis, gan bruņurupučus un medūzas.
Reģionālais skaistums
Ja vēlētos apmeklēt tikai pasaulē izslavētus tūrisma punktus, Francijā tas būtu viegli izdarāms. To šajā valstī patiešām netrūkst. Taču tieši ar to Francija ir tik īpaša, ka te sava burvīgā gaisotne ir it visā – gan dabasskatos, gan mazos ciematos, krodziņos, gan ēdienā, dzērienā un vietējos iedzīvotājos. Tikpat daudz patīkamu emociju iespējams noķert, dodoties ekskursijā uz kādu tūrisma objektu, cik pastaigājoties pa tuvāko apkārtni.
Reģions, kurā esam apmetušies, ir ļoti īpašs ar visuresošajiem kanāliem, kuros, tāpat kā okeānā, skaidri redzams paisums un bēgums. Ūdens līmenis visās ūdenstilpēs svārstās acīmredzami. Tā mūsu jaunākā meita piedzīvo īstu vilšanos, kad dienā, kurā nolemts nopeldēties okeānā, tas atkāpies tik tālu, ka nevienam nav ne mazākās vēlēšanās tik ilgi soļot peldes virzienā.
Starp citu, pie lielākās daļas pludmaļu, kurās piestājām, bija izlikti pamanāmi uzraksti, ka nestrādā glābēji, brīdinot, ka viļņu un straumju dēļ okeānā peldēt ir bīstami. Cik noprotams, jūnijā glābēji strādā reti kur, jo tā īsti vēl netiek uzskatīta par peldēšanas sezonu. Ūdens okeānā patiešām nebija īpaši silts, bet gana peldams latviešiem, kas pieraduši pie īsās peldēšanas sezonas Baltijas jūrā, kas reti ir ar siltu ūdeni.
Netālu no mūsu mājām blakus lauksaimniecībā apstrādātiem laukiem stiepjas veselas kanāliņu sistēmas. Pastaiga tur noteikti ir īsts ornitologa sapnis. Pat ar mūsu ne tik plašajām zināšanām šo to atpazīstam, bet zinātājam noteikti būtu pavisam interesanti. Turpat pie kanālu sistēmas atrodas arī dzirnavas, līdz kurām aizstaigājam pēc kādām pamatīgām vakariņām, lai izkustētos. Tur noķeram ļoti skaistus un dabīgus Francijas lauku skatus.
Īpašu ceļojuma sajūtu, manuprāt, vienmēr piešķir vietējā tirgus apmeklējums. To izbaudām arī Marennā (Marennes), pie kuras dzīvojam. Te piedāvājumā netrūkst dažāda izmēra austeru. Tās patiešām tiek dalītas pēc izmēra, lai gan mūsu prātam tas liekas gana neaptverami. Austeru izmērs nosaka arī to cenu. Lielākās nenogaršojam, bet krietni lielākas, kādas nopērkamas pie mums, gan.
“Lieliski ēdieni un izcils vīns rada paradīzi tepat uz zemes,” tā par Gaskoņu esot teicis karalis Anrī IV. Vai karalis patiešām tā izteicies, man nav ne jausmas, bet to, ka Francija asociējas ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem, nevar noliegt. Tieši Francijas dienvidrietumi (šajā iedalījumā ietilpst arī reģions, kurā esam apmetušies) sola gluži vai gardēža vēlmju piepildījumu. Atlantijas okeāna piekraste garantē augstvērtīgas jūras veltes, Bordo ražo labākos Francijas vīnus (baidos gan, ka par labākajiem katrā reģionā dēvē savējos), tāpat šajā reģionā cieņā esot pīles gaļa. Arī šoreiz, protams, nogaršojam franču bagetes un kruasānus. Tāpat neizpaliek eklēri. Par tiem gan mūsu kompānijas domas dalās – vieni ir franču ražojumu piekritēji, bet citiem šīs kūciņas tuvākas ar padomju laika piesitienu, kā pierasts pie mums.
Izbaudīt īpašu Francijas sajūtu var, arī iemācoties ko jaunu no vietējiem. Pateicoties mūsu nama saimniecei Kristīnei, atpūšamies kā īsti francūži, jo viņa mums iemāca taipusē populāru spēli “Molky”. Tas ir kaut kas līdzīgs boulingam, ko var spēlēt gan zālītē pie mājas, gan pludmales smiltīs.
Salas plebejiem un buržujiem
Turpat netālu no mūsu apmešanās vietas ir iespējams aizbraukt arī uz vienu no piekrastes salām – Oleronu (Ile d’Oleron). Savukārt pie Larošelas ir otra – Rē (Ile de Re) sala. Uzzinām, ka pirmā tiek dēvēta par plebeju salu, jo nokļūšana tajā ir bez maksas un tur vasarās atpūšas, ja tā var teikt, – darbaļaudis. Savukārt Rē tiek dēvēta par buržuju salu. Tur vasarās varot redzēt vissmalkāko marku automašīnas un lepni ģērbtus tūristus. Salu kopš 1988. gada ar krastu savieno trīs kilometrus garš tilts, kas šķērsojams par maksu. Sala slavena ar saviem sāls baseiniem.
Vēl tuvumā ir Eksas (Ile de Aix) sala, kas netiek klasificēta nedz kā plebejiem, nedz buržujiem atbilstoša. Tā gan ir pavisam neliela saliņa, kur var nokļūt ar prāmi un visu iespējams izstaigāt kājām. Salā pirms izraidīšanas trimdā uz Sv.Helēnas salu īslaicīgi uzturējies Napoleons, līdz ar to šeit izveidots “Musee Napoleonien”, kurā eksponētas imperatora piemiņas lietas. Protams, Napoleona vārds ir gana spēcīgs veids, kā piesaistīt tūristus.
Mēs aizdodamies uz plebeju salu. Vēl kontinenta pusē pie paša tilta uz Oleronu pamanām cietoksni (“Fort Louvois”). Uz to var aizstaigāt, bet atpakaļceļu jau pilnībā apskalo ūdens. Pie paisuma un bēguma ritma te patiešām jāpierod. Olerona, izrādās, ir Francijas otra lielākā sala aiz Korsikas un ļoti populāra brīvdienu pavadīšanas vieta. Oleronā esam ļoti karstā dienā, tāpēc lielākoties to vērojam pa automašīnas logu. Tomēr izkāpjam arī pastaigāties pie bākas salas galā (“Phare de Chassiron”). Visā salas dienvidu piekrastē – “Cote Sauvage” – paceļas kāpas un šalko priežu meži. Netālu no Lakotinjēras zvejas ostas atrodas divas iecienītas pludmales – “Vert Bois” un “Grande Plage”. Oleronas ziemeļos ļaudis nodarbojas ar lauksaimniecību un zvejniecību.
Gan salas veikaliņos, gan kontinentā salai tuvējos veikalos nopērkami arī dzērieni un sāls ar šīs salas simboliem. Nepievēršot tiem lielu uzmanību, vēlāk secinām, ka arī mēs esam iegādājušies pāris dzērienus ar salas uzrakstu.
Interesanti, ka šī reģiona iedzīvotājiem iecienīts dzēriens ir “pineau”. Pirmo reizi to dzirdam sarunā pieminam Kristīni, bet sākotnēji uztveram, ka runa ir par vīnu (“pinot” izrunā faktiski tāpat – “pino”). Izrādās, tas ir īpašs šim reģionam raksturīgs dzēriens – aperatīvs, tāds kā stiprināts vīns, līdz 20 grādiem stiprs, darināts no vīnogu sulas un papildināts ar konjaku.
Turpinājums nākamajā numurā
