Kad skolas laikā visi sūdzējās par to, ka jālasa “Mērnieku laiki” un “Zaļā zeme”, es klusēju, jo bez problēmām izlasīju gan vienu, gan otru. Mans klupšanas akmens drīzāk bija “Pērs Gints”, kam tiešām tiku cauri tikai pa diagonāli un tad vēl ar piespiešanos. Ņemot vērā, ka lasīt sāku piecu gadu vecumā un jau drīz vien biju reģistrēts bibliotēkas klients (par laimi, tā atradās turpat ielas galā un varēju turp pati aizdoties), lasīšana man vienmēr bijis viens no tīkamākajiem hobijiem. Zināmu vietu grāmatu klāstā vienmēr (un īpaši jau senāk) ieņēmuši arī latviešu autoru darbi. Kaut vai tas pats Andrejs Upīts (bez “Zaļās zemes” skolas pirmajās klasēs iemanījos izlasīt arī “Plaisu mākoņos”), gan vēlāk nopeltais Vilis Lācis (viņa grāmatas man ļoti patika), gan Andris Kolbergs. Jāatzīst godīgi, ka lasītprasmes pirmajos gados un skolas gaitu sākumposmā svēti ticēju Timura labajiem darbiem un teju vai proletariāta idejai kā tādai (kāpēc vecāki par mani smīkņāja, tolaik, protams, nesapratu).
Laikam jau dažādos laikos līdz grāmatu plauktiem nonāk visdažādākā literatūra – vērtīgāka un mazāk kvalitatīva. Taču mūsdienās, šķiet, katrs, kam nav slinkums (vai paškritikas, vai abu iepriekšminēto), var brīvi tikt pie savu grāmatu izdošanas, un šis “sporta veids” ir sekmīgi nonācis arī pie latviešiem. Vai tas būtu ar dažādu projektu līdzfinansējumu vai izdevniecību atbalstīts, bet tikpat labi – apmaksājot grāmatas izdošanu paša līdzekļiem. Vari izklāstīt plašākai publikai savas iemīļotās vegānu ēdienu receptes vai paust pārdomas par durvīs iespiestu karmas asti, nākt klajā ar biznesa uzsākšanas padomiem un uzrakstīt neķītru romānu labākajās (vai sliktākajās) “Greja piecdesmit nokrāsas” noskaņās.
Tā teikt – nauda nesmird un vienmēr atradīsies kāds, kas ir ar mieru to visu izdot un, iespaidīgākais – arī tādi, kas gatavi pirkt. Tiesa, par sava veida atrakciju man kļuvusi savdabīgo grāmatu tēlu vārdu piefiksēšana, esmu sapratusi, ka jāsāk tos pierakstīt. Tendenci savu garadarbu padarīt īpašu ar visdīvainākajiem cilvēku personvārdiem esmu pieminējusi arī grāmatu recenzijās. Viens no pēdējiem bija Apolinārijs, bet tikko no latviešu autores jaunromāna klāt nāca vēl viens – Inolds. Protams, Latvijā dzīvo ne mazums cilvēku ar interesantiem un skaistiem vārdiem, tomēr gribētos, lai jaunizceptie un ne tik jaunie autori saprot – ar interesantiem vārdiem vien ne tuvu nepietiek, lai grāmata būtu saistoša. No grāmatnīcās atrodamajiem latviešu autoriem manā “gribētu šo izlasīt” sarakstā nav daudzi. Lielākoties tie ir rakstnieki, kuru valoda tverama tiešām ar baudu.
