Tas, ka patversmes ir pilnas ar suņiem, kaķiem un citiem
četrkājainajiem, nevienu vairs neizbrīna. Reizumis gan atrodas kāds, kas dod pajumti bez saimnieka
palikušajam četrkājainajam, bet visumā tas atgādina saucēja balsi tuksnesī, jo
daudzi joprojām paliek neadoptēti. Īpaši dzīvnieki senioru vecumā, kas
patversmē tā arī spiesti nodzīvot līdz sava jau tāpat īsā mūža beigām – parasti
neviens tādus nevēlas ņemt, lai, tā sakot, nesanāktu, ka pie radībiņas pierod,
bet pārāk ātri no tās jāšķiras.
Dzīvnieku
adopcija ir viena lieta, bet ir vēl kas būtiskāks, par ko ļoti sāp sirds
dzīvnieku aizsardzības biedrības „Ķepu – ķepā” izveidotājai un vadītājai
Gundegai Biderei. Un tās ir finanses. Ieklausīsimies viņas stāstītajā un
nepalaidīsim garām šo SOS saucienu. Protams, no mums tas kaut ko prasa, bet tas
nav liekams vienos svaru kausos ar izglābtajām četrkājaino dzīvībām.
„Nu
jau par ikdienišķu parādību kļūst zvani, kad jāuzklausa lūgums uzņemt suni,
kaķi, trusi u.c.,” uzsver Gundega Bidere. „Sak, mēs pārvācamies uz citu
dzīvokli, uz citu pilsētu, dodamies pavisam uz ārzemēm. Mēs šķiramies, mēs
precamies, mēs netiekam galā ar alerģiju. Ir arī citas cilvēku likstas…
Te
atkal der frāze no „Mazā Prinča” par pieradināšanu un atbildību. Ja mums „Ķepu
– ķepā” ir kāds brīvs stūrītis – kaktiņš, neatsakām un paņemam, bet reizēm ir
tā, ka vietu nav. Lai kā arī gribētos, mēs nevaram uzņemt visus likteņa
pabērnus, nespējam atrast tik daudz sponsoru, uzbūvēt tik lielu patversmi, lai
uzturētu vairāk par 200 suņu un kaķu.
Tā
nu pie mums „Ķepu – ķepā”, proti, mūsu pagalmā Salgales pagasta „Rēvicos”,
vienā jaukā dienā kā no gaisa nokrituši parādījās divi runči. Sākumā bailīgi,
pēcāk jau drošāk tiecās pie rokām. Redzams – bijuši mājas dzīvnieki, māk
apmeklēt kastīti, pēc cilvēka pieskāriena sāk malt savas dzirnaviņas. Vienu
runčuku ievietojām kaķu mājā – viņam bija problēmas ar actiņu, vedām operēt
plakstiņus, dārgs prieks, bet galus kopā savilkām. Ar otru kaķi viss izvērtās
pārāk nopietni – pēc dažām dienām viņš bija pilnīgi sašļucis, ausī viss
iekaisis, sastrutojis, dzīvnieks noplēsis visu, kas aiz tās. Purniņš uztūcis,
pats kaķis ļoti jokains. Kavēties nevar – braucam ierastajā maršrutā uz
klīniku… Kas gan cits atliek, nevar taču ļaut kaķim mocīties un cerēt, ka ne no
kā viss sadzīs!
Klīnikā
pēc analīžu noņemšanas mūsu priekšā atklājas pavisam bēdīga aina. Ja gribam,
lai runcis dzīvo, ir jāpārlej asinis… Runcis klīnikā, es mājās – gaidu, kad
atbrauks vetārste pie mūsu gotiņas. Zvanu viņai: vai vari pa ceļam paņemt asins
grupas noteikšanas testus kaķiem? Sagaidu pozitīvu atbildi, un tas ir labi.
Atzvanu
atpakaļ uz veterināro klīniku „Bufo” Ķekavā. Daktere man atvedīs testus,
apskatīs govi, es pa to laiku salikšu kaķus konteineros un brauksim pie jums.
Zvans
no dakteres: “Gundega, vai tu zini, cik tie testi maksā? Kopā sanāk 129 eiro… “Okey
ņem,” atbildu. “Nav jau variantu – ja nepārlies asinis, kaķis nomirs. Ja
nezinās asinsgrupu un ielaidīs ne to – viņam iestāsies šoks. Pērc”.
Uh,
kādos tempos mums te viss notiek! Dzīvība taču karājas mata galā… Testi ir,
kaķi ieliekam konteinerā – braucam. Kamēr noņem paraugus, kamēr atrod saderību
– runčelis cītīgi gaida un turas… Nu ko, sākam laist asinis, sēž kaķis būrī –
galvu nokāris, sakņupis. Var redzēt, ka viņam sāp… Klīnika, kuras darba laiks
beidzas pulksten astoņos, vēl vienpadsmitos ir vaļā, jo mums ir dzīvības un
nāves jautājums.
Nākamais
rīts sākas ar uzvaras saucieniem, jo runčukam ir savu tiesu labāk – viņš ir
sācis ēst. Tas ir neaprakstāms prieks, tie ir sajūsmas spiedzieni un zvani
visiem iesaistītajiem – kaķis grib dzīvot un ir cīnītājs…
Kamdēļ
šo visu stāstu? Jo tas viss maksā naudu. Mēs esam patversme (nu jau oficiālā
statusā), kurai nav valsts finansējuma. Mūsu apgādībā ir ap 80 suņi un ap 90
kaķu, mums ir bariņš izglābtu zirgu un kazu… Jā, protams, tā ir mūsu izvēle
glābt pamestos un nodotos, vasarā celties ar saules lēktu un gulēt pa četrām,
augstākais sešām stundām diennaktī. Tā ir mūsu izvēle ziedot savu laiku un
principā jau arī dzīvi tiem, kas pamesti
nelaimē, kas kļuvuši lieki un nespēj par sevi parūpēties… Jā, tā ir mūsu
izvēle – jūsu, mīļie, izvēle ir palīdzēt vai nepalīdzēt viņiem šajā posmā, kad
viņi atrodas pie mums. Diemžēl, es neesmu miljonāre, nav man bagātu radu un
mīļākā, kas sponsorētu manu aizraušanos, manu hobiju, manu sūtību glābt dzīvniekus.
Tāpēc es ļoti ceru, ka jums, tāpat kā man, nav vienaldzīgs viņu liktenis un
esat gatavi palīdzēt finansiāli, lai bēdu brāļiem būtu pilni punči un viņi
saņemtu nepieciešamo veterināro aprūpi.
Tieši
tik vienkārši – es varu būt rokas, kuras dara nesmuko „melno” darbu, bet lūdzu
kaut kā kopā segt finansiālās izmaksas. Jo, lai kā arī pūlētos, mēs fiziski
nevaram nopelnīt katru mēnesi to summu, kas aiziet barības un klīniku izmaksās.
Tie ir vairāki tūkstoši. Ziema vai vasara – viņi visi grib ēst, viņiem ir
nepieciešams vetārsts, pretblusu pilieni, attārpošanas tabletes u.c. Par viņiem
kāds ir bijis atbildīgs, bet ar savu nolaidību, nevērību, ar savu atbildības
trūkumu, ignorēdams iespēju sterilizēt.
Tā
nav dzīvnieku vaina, ka šobrīd savu dzīves posmu tie aizvada patversmē – tas
tik vienkārši ir emocionāli rūgti un smagi. Tāpēc, mans uzrunātais, ja vari,
iztiec šodien bez kafijas krūzes un hotdoga – sasmērē mājās sviestmaizes…
Palīdzi viņiem pārdzīvot vecāko brāļu pāridarījumus jaunākajiem. Cilvēks galu
galā ir atzīts par inteliģentāko radību uz zemes. Tad nu katrs pats sev uzdosim
jautājumu: vai viena kafija ar bulciņu ir cita dzīvības cenas vērta, vai arī
tomēr mēs varam palīdzēt šim mincim un citiem aizkadrā mājas gaidošajiem?
Paldies,
ka izlasīji, paldies, ka atbalsti un dalies savā bulciņā ar viņiem.”
Vairāk
informācijas mājaslapā www.revici.lv,
tālrunis 29733601 (Gundega).
Ziedojumiem:
Dzīvnieku
aizsardzības biedrība „Ķepu-ķepā”
Ziedojuma
konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas
numurs: 40008176673
BIC/swift
kods: HABALV22
Pay
Pal ātrais maksājums: PayPal.Me/kepukepa
pay
pal: [email protected]
Jelgavas
rajons, Ozolnieku novads, Salgales pagasts ”Rēvici”
Foto: no “Ķepu – ķepā” arhīva
