Ģimeņu tūrismam draudzīga, vidū sekla, bet pa malām dziļa – tāda ir Gauja.
Kad ir laivots pa Daugavas lokiem, Aivieksti, Salacu, Abavu un Ventu, Rindu un Irbi, Tebru un Saku, kā arī Mūsu, Mēmeli un Lielupi, viena no interesantākajām idejām šķiet atgriešanās pie Gaujas. Kurš latviešu ūdenstūrists gan tur nav bijis! Arī es pa Gauju esmu laivojis ziemeļos, kur igauņi to sauc par Koivu, bet Līgo naktī skaitīti ugunskuri, slīdot cauri Siguldai. Pirmajā tikšanās reizē ar Gauju, kas man notika 1975. gadā, lejpus Līgatnes pie Ķūķu krācēm gadījās noslīcināt brilles. Toreiz es kā puika laivoju airēšanas treneres Elzas Krūmiņas vadībā (viņa ne tikai mācīja sportu, airēšanas tehniku, bet arī lika pamanīt Latvijas skaistumu). Un tomēr pats populārākais posms (ja var ticēt rakstītajam vārdam) – starp Valmieru un Cēsīm – vēl nebija izbraukts.
Ar autobusu laivot brauca senči
Izsenis šī Gaujas posma popularitāti varētu būt radījis apstāklis, ka maršruts sākas metrus divsimt no autoostas. Latviešu nacionālā ūdenstūrisma sākums tiek datēts ar pagājušā gadsimta 50.–60. gadiem (protams, neskaitot tālo senču laikus, kad upe bija galvenais ceļš). 60. gados, kad personīgo automašīnu skaits Latvijā bija ap 26 tūkstošiem (ne kā šogad, kad reģistrēti 639 tūkstoši), autoostas tuvums bija ūdenstūrismu veicinošs. Mēs autoostai vien pagājām garām. Sarunājām, ka varēsim atstāt trīs personīgās automašīnas kādās mājās, kas atradās tiltam tuvējā Teodora Ūdera ieliņā (tā nosaukta 20. gadsimta sākumā Valmierā dzīvojošā gleznotāja un mākslas pedagoga vārdā). Laipna saimniece pagalmā žāva veļu un maksu par auto pieskatīšanu atteicās pieņemt.
Mūsu iekāpšana laivās notika patiltē. Vēl tuvāk par autoostu šai vietai atradās Vidzemes Augstskola (tās ēkā sākotnēji atradies vēl aizvien eksportspējīgās degvielas kannu un ugunsdzēšamo aparātu rūpnīcas “Vapro” kantoris).
No sēkļa “nokāpt” var, airējot pret straumi
Pēdējā brīdī, kad nupat bija jākāpj laivā, mūsu grupas pakaļpalicējus (tostarp mani) uzrunāja vīrs, kas ar velosipēdu bija parādījies Gaujmalā. Esot “Gaujas tramvaja” kapteinis Viesturs. Ar lepnumu runājot par Valmieru, viņš minēja, ka tobrīd mūsu priekšā esošo oriģināli veidoto Gaujas tiltu, pie kura bijām čammājušies vairāk par stundu, valmierieši sauc par “Boķa ribām”. Tā tiek godināts agrākais pilsētas mērs Inesis Boķis, kura vadības laikā tas uzbūvēts. Sevišķi skaists tilts esot tumsā, kad metāla konstrukcijās ietvertās lampiņas Gaujas ūdens spoguli izgaismo daždažādās krāsās. Labā krasta nogāzē bija redzams ar puķu dobi izveidots uzraksts “Valmiera” (“Tāds tas ir vismaz sešdesmit gadu!” paskaidroja kapteinis), kā arī divu senu pagrabu durvis. Tie piederot pašvaldībai, jo pagaidām neviens uzņēmējs nav izdomājis, kā tos izmantot. Pagrabi mitri, jo tajos sūcoties avotu ūdens. Vēl kapteinis Viesturs noteica, ka pilsētā deklarēti 29 tūkstoši iedzīvotāju, taču ik mīļu dieniņu no laukiem savi astoņi tūkstoši piebrauc klāt. Valmiera piedāvā darbu lauciniekiem. Viesturs piebilda, ka varot manīt arī to, ka tā ir studentu pilsēta.
Stāstot par Gauju, Viesturs brīdināja, ka katru gadu tā mainās. “Ir zemūdens akmeņi un siekstas, no kuriem jāuzmanās,” teica “Gaujas tramvaja” kapteinis. Jāatzīstas, ka apmēram kilometru no starta vietas mūsu smailīšu divnieks, kurā bijām kopā ar radinieku Tomu no Amerikas, ne no šā, ne no tā metrus piecpadsmit no kreisā krasta uzsēdās uz sēkļa, ko nebijām iepriekš pamanījuši. “No krastiem dziļa, vidū tik sekla – tāda, ka var pārbrist,” vēlāk pamācīja kāds cits Gaujas zinātājs. Tomēr, krietni uzairējot atpakaļ pret straumi, tikām no Valmieras robežās esošā sēkļa nost.
Nacionālajā parkā gaida tūristus
Smailītes pa ūdeni slīd ātrāk nekā piepūšamās laivas un plosti. Tādēļ likās, ka vajadzētu, kā rakstos minēts, tik populārajā ūdenstūristu ceļā apdzīt vairākas grupas, tomēr apdzinām tikai vienu. Tā sasaucoties atbildēja, ka ir rīdzinieki. Otrreiz ar šo grupu tiekoties pie Sapas pieturvietas (astoņus kilometrus lejpus Valmieras, kur bijām apstājušies naktsguļai), garāmbraucēji stāstīja, ka slikti uzvedoties un tāpēc, lai mums netraucētu, peldēs tālāk. Beverīnas novada vietvārdi Sapas, Miegupīte, Iemetēji tūrisma ceļvežos, šķiet, visai maz minēti. Ir ziņas, ka Sapas dzirnavezera malā Danielu māju tuvumā bijuši senkapi, taču tie nopostīti 20. gadsimta 60. gadu grants rakumos. Līdz tam tajā vietā atradušies vairāki akmeņi ar iekaltām krusta zīmēm, pie kuriem vēl 20. gadsimta sākumā atstāti ziedojumi. Esot dzirdēts nostāsts par Plākstu māju saimnieku, kuru naktīs mocījuši murgi, jo viņš šos akmeņus bija pārvietojis. Mēs Gaujas krastā gulējām mierīgi. Vēl ilgi vakarā kaut kur Sapā skanēja mūzika. Mūsu jaunsargu izlūkpatruļa ziņoja, ka tas varētu būt nelielas atpūtnieku nometnes noslēguma vakara pasākums.
Sapas pieturā divās ugunskura vietās bija ierīkotas stabilas metāla palīgierīces katliņa vai kāda cepamtrauka novietošanai virs liesmām. Drusku nostāk krūmos bija paslēpusies koka sirdsmājiņa, bet gādīgi izpļautajā pļaviņā uzbūvēta nojume tādiem tūristiem, ko varbūt piepeši pārsteidz negaiss. Pļaviņas malā bija iemiets uzraksts – Gaujas nacionālais parks. No vēstures zināms, ka tas dibināts vēl padomju laikos 1973. gadā, kad Latvijā nebija ne Nacionālā teātra, ne nacionālā kopprodukta un citu neatkarīgā valstī pašsaprotamu lietu. Drosmīgi, ka tāds “nacionālā parka” nosaukums toreiz kaut kā “izgāja cauri” padomju birokrātijai. No tiem laikiem man ir atmiņā, ka Gaujas nacionālajā parkā, gādājot ugunskuram malku, nedrīkst cirst un lauzt krūmus. Tagad īpašas aizliegumu listes parka teritorijā nemanīja. Tāpat jau cilvēks saprot, ka labāk par zaļiem kokiem deg sausas kritalas.
Krupi nepaspēja nofotografēt
“Skaties uz Latviju un priecājies par to!” vēstīja 92 gadus vecs uzraksts pie Sietiņieža. 1927. gadā to bija uzlikuši Latvijas Universitātes akadēmiskās kopas “Līdums” dalībnieki. Padomju laikos tas diemžēl bija nozudis, taču mūsdienās atkal atjaunots.
Sietiņiezis ir lielākais baltā smilšakmens atsegums Baltijā – 15 metru augsts un 400 metru plats. Laivojot pa Gauju, to īsti no apakšas neredz, tādēļ bija jākāpj no laivas ārā. Kādu stundu pavadot pie Sietiņieža, tostarp kāpjot pa īpaši izbūvētām koka trepēm, iznāca satikt tūristus no Polijas, Igaunijas, Vācijas, kā arī vienu latviešu grupu. Visi laipni sveicinājās. Vācieši vēl palūdza atļauju nobildēt, kad tikko bijām sakāpuši laivās. Savukārt es vācu ģimeni nobildēju brīdī, kad viņi aizrautīgi skatījās, kur pie upes krasta ir piepeldējis krupītis. Varbūt tas bija Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautais smilšu krupis? Vismaz Gaujas krasta smiltīs tas spēja ļoti ātri (fotokamerai netverami) paslēpties. Stāsta, ka krupis ir arī vēstnieks starp pazemi un debesīm. Tas ziemo, ierokoties zemē. Vēl no dzīvniekiem gadījās pamanīt balto gārni, kurš tramīgi bija paslēpies mazstraumītē pie kādas saliņas. Labi, ka krupītis tam negadījās tuvumā, bet kādu zivtiņu baltais rīma mūsu acu priekšā ielika savā pelikānveidīgajā kaklā.
“Katrā no neskaitāmajiem upes līkumiem pavīd balta smilšu sēre, bet tai iepretī zemāka vai augstāka krauja ar čurkstu alu caurumiem. Un tomēr neviens no šiem līkumiem nav pilnīgi līdzīgs iepriekšējam,” šķiet, ar mīlestību par Gauju kādreiz rakstījis dabas pētnieks un publicists Guntis Eniņš. Jau pie laivojuma beigām 8 kilometrus pirms Cēsīm, kur atrodas pietura “Jāņrāmis”, sasaucāmies ar kādu smailītes divnieku, kurā airēja sieviete un vīrietis. “Mēs arī esam pa pusei no Jelgavas!” atbildēja uzrunātie un tad pēc pauzes svarīgi piebilda: “Jā, Jelgava ir liela pilsēta!”
